Debesīs. Pārsimt pēdu virs brūkošā šelfa ledāja.
Košu, vizošu gaismas lodi.
Tā parādījās un vairs nekustējās.
Nenolaizdama acu no neparastā veidojuma, Greisija piegāja tuvāk reliņiem. Viņa nesaprata, uz ko skatās, taču atrauties nebija iespējams.
Objekts… Greisija nebija pārliecināta, ka tas vispār ir objekts. Tam bija lodes forma, taču tas nez kādēļ nešķita… ķermenisks. Tam piemita ēterisks vieglums, it kā mirdzētu pats gaiss. Un košums nebija vienmērīgs; centrā tas šķita niansētāks, graduētāks, intensīvāks, bet uz malām kļuva blāvāks - tāpat kā acs tuvplāna uzņēmumos. Veidojumā jautās nepastāvīgums, trauslums. Gluži kā gaisā sastindzis un izgaismots kūstošs ledus vai drīzāk ūdens - ja kaut kas tāds vispār ir iespējams. Greisija gan apzinājās, ka tā nav.
Viņa uzmeta skatienu Doltonam, kas jau pievērsa kameru savādajam objektam.
- Vai ir kadrā? - viņa jautāja.
-Jā, bet… - Seja apliecināja Doltona mulsumu. - Pie velna, kas tas ir?
2.
Amundsena jūra, Antarktīda
Greisija joprojām skatījās uz dīvaino fenomenu. Tas karājās blāvajās debesīs tieši virs šelfa ledāja malas. Hipnotizējošs, pārdabisks, sirreāls.
- Kas tas » ? - Finčs jautāja. Viņš pieskārās brillēm, it kā gribētu tās sakārtot, lai skaidrak redzētu.
- Nezinu. - Greisiju pārņēma adrenalīna vilnis. Viņa no visas sirds pūlējās saprast, kas īsti notiek, un apsvēra neskaitāmus varbūtējos skaidrojumus, taču pie konkrēta secinājuma tā arī neno- nāca.
Šī parādība nelīdzinājās pilnīgi nekam, ko viņa savā mūžā sastapusi.
Viņa pievērsās zinātnieku pulciņam, kas spiedās pie reliņiem, satraukti žestikulēja un centās loģiski izskaidrot acīm redzamo.
- Greisija? Kas notiek tev aiz muguras? - radioaustiņās atskanēja Roksberija dunošā balss.
Izrādās, viņa uz brīdi piemirsusi, ka atrodas tiešajā ēterā.
- Vai jūs to redzat?
Pagāja vairākas sekundes, kamēr viņas jautājums un pēc tam vadītāja atbilde pārvarēja divus satelītus.
- Attēls nav pārāk skaidrs, taču mēs to redzam. Kas tas ir?
Saņēmusies Greisija ieskatījās tieši kameras objektīvā, pūlēdamās nomierināties, lai balss nedrebētu.
- Es nezinu, Džek. Tas parādījās tik pēkšņi! Izskatās pēc tāda kā vainaga, apdārza… Pagaidi!
Viņa palūkojās debesis, neapzināti mēģinādama prātā reģistrēt norises apkārtnē. Saule šķita kā aizplīvurota, taču nekas nebija mainījies. Nekā cita - tikai viņu kuģis un… kas tas ir? Greisija nespēja izdomāt piemērotu nosaukumu šai parādībai. Objekts joprojām koši vizēja, šķita mazliet caurspīdīgs, pēc struktūras atgādināja gigantisku dziļjūru medūzu, kas dreifē gaisā. Tāpat šķita, ka tas ļoti lēnām rotē, ļaujot nojaust savu patieso dzijumu.
"Savādi," Greisija domās sprieda, "taču liekas, ka tas ir… dzīvs."
Neatraudamās no šī fenomena, Greisija centās apslāpēt dažādās, arī neparastās idejas un koncentrēties, lai novērtētu objekta izmērus. "Liels kā pamatīgs gaisa balons," viņa secināja. Un jau nākamajā mirkli palaboja savus vārdus: "Nē, lielāks. Varbūt tik liels kā uguns puķes grandiozā salūta izrādē. Milzīgs. Ja nesalīdzina ar kaut ko citu, izmēru ir grūti novērtēt." Viņa aši nopētīja
klints sienu zem objekta; viņai bija zināms, ka tā ir apmēram simt piecdesmit pēdu augsta. Savāda lode šķita tikpat liela, tātad varēja lēst, ka tās diametrs ir aptuveni simt piecdesmit pēdu.
Doltons pacēla acis no kameras un jautāja:
- Domā, ka tā ir kada murgaina polārblāzma?
Ari Greisijai prātā bija ienākusi tieši tāda pati doma. Viņa sprieda, ka tas varētu būt gaismas efekts, ilūzija, ko izraisījusi atstarošanās no ledus. Antarktīdā dienvidu puslodes vasaras laikā saule nekad nenoriet un riņķo gar horizontu - "dienā" mazliet augstāk nekā "naktī". Bija vajadzīgs laiks, lai pie tā pierastu, un tikmēr gadījās dažādi māņi, taču Greisija nedomāja, ka šis izskaidrojums ir īstais. Parādība šķita daudz nozīmīgāka.
- Varbūt, - viņa aizmirsusies izklaidīgi atbildēja, - bet es nedomāju, ka šajā gada laikā… Esmu visnotaļ pārliecināta, ka tā pa- radās tikai tad, ja ir tumšs.
- Greisija? - atkal ierunājās Roksberijs, kurš gaidīja žurnālistes atbildi un vēlreiz atgādināja, ka viņa ir tiešajā ēterā.
Uzrunā visas pasaules auditoriju.
"Visvarenais Dievs!"
Viņa mēģināja nomierināties un žilbinoši uzsmaidīja kamerā, lai gan prātā mutuļoja uztraukums.
-Tas ir… ļoti satriecoši, Džek. Es nekad neko tādu neesmu redzējusi. Varbūt kāds cits uz šī kuģa varēs to izskaidrot. Uz klāja ir vairāki eksperti.
Doltons pacēla trijkāji un līdz ar Greisiju devās pie zinātniekiem un apkalpes locekļiem, taču kamera visu laiku bija pievēr- • sta neparastajai parādībai.
It visi dzīvi, kaismīgi diskutēja, taču dažas nianses viņu ķermeņa valodā Greisiju satrauca. Ja tas būtu rets, taču dabisks fenomens, viņi reaģētu citādi. Greisijai radās iespaids, ka ne zinātnieki, ne apkalpes locekļi nesaprot, ko īsti redz. Un tas izraisa neomulīgu nervozitāti.
"Viņi nezina, kas tas ir."
Viens no zinātniekiem, kurš vēroja parādību binoklī, pagriezās un paskatījās uz Greisiju. Tas bija Džebs Simonss - vecāks vīrs, paleoklimatologs, kuru viņa satika ierašanās brīdī. Viņa sejā
bija lasāms tas pats apmulsums un neomuliba, kuru izstaroja Greisija. Un tādējādi tikai apstiprināja viņas izjtitas.
Brīdī, kad Greisija jau bija gatava runāt, klāju pāršalca vēl viens satrauktu izsaucienu vilnis. Pagriezusies viņa ieraudzīja, ka vizošā lode pēkšņi sāk pulsēt, kļūst košāka un iemirdzas, bet jau nākamajā mirklī izplēn līdz iepriekšējam stāvoklim.
Tiklīdz Greisija uzmeta skatienu Simonsam, austiņās atskanēja Roksberija jautājums:
- Vai tas uzmirgoja?
Greisija zināja, ka Roksberija ekrānā attēls ir graudains, varbūt pat mazliet lēka. Tiešā ētera video augšupsaite uz studiju vienmēr bija izkropļota, neskaidrāka par oriģinālu, ko uzņem Dolto- na kamera.
- Džek, nezinu, cik skaidrs attēls nonāk līdz jums, taču es to redzu savām acīm un varu pateikt, ka neko tādu agrāk neesmu novērojusi. - Viņa pūlējās saglabāt nesatricināmu izteiksmi, taču sirds auļoja kā neprātīga. Tā nebija pareizi. Pēkšņi viņa kaut ko atcerējās un pievērsās Doltonam un Finčam. - Cik ātri varat sagatavot putniņu?
Finčs pamāja un pagriezās pret Doltonu.
- Uz priekšu!
- Viņi uz notikuma vietu nosūtīs ski/cam, lai uzņem tuvplānus, - Greisija sacīja mikrofonā. Tad viņa pagriezās pret Simonsu un izslēdza mikrofonu. - Sakiet, ka zināt, kas tas ir, - viņa lūdza, saspringti smaidot.
Simonss papurināja galvu.
- Kaut es varētu! Nekad agrāk neko tādu neesmu redzējis.
- Bet šeit agrāk esat bijis, vai ne?
- Jā, protams. Šī ir ceturtā ziema, ko pavadu Antarktidā.
- Un jūsu specialitāte ir paleoklimatoloģija, vai ne?
- Ar prieku to apstiprinu, - Simonss smaidīdams atbildēja, -jā.
- Tomēr…
Viņš atkal papurināja galvu.
- Jūtos kā iedzīts strupceļā.
Greisija sarauca pieri. Prāts drudžaini darbojās, un viņa norādīja uz binokli.