- To es nevaru izskaidrot. Kad domas pārņem mani, kad es dzirdu vārdus gluži tikpat skaidri kā tagad dzirdu jūs, es redzu arī šo, - viņš atbildēja, norādīdams uz zīmi. - Tā gluži vienkārši ir dziļi iededzināta manā apziņā. Pēc kāda laika es attapos, ka atkal un atkal zīmēju to. Nezinu, ko tā nozīmē, bet… tā visu laiku turas man prātā. Es to ļoti skaidri redzu. Un… ir vēl kas, - vecais vīrs skumji piebilda. - Tā ir… skaidrāka. Greznāka. Krāšņāka. Daudz… dzīvāka. - Viņš novērsās, nezinādams, vai turpināt par to runāt. - To ir grūti izskaidrot. Piedodiet, ja tas izklausās pārāk miglaini, bet… es dešām to nespēju saprast un kontrolēt.
- Varbūt jūs to esat redzējis sapnī?
Papurinājis galvu, tēvs Hieronims pasmaidīja.
- Nē, tā ir šeit. Atliek vien aizvērt acis, un es to redzu. Vienmēr.
Greisija juta, kā šermuļi pārskrien pār muguru.
- Tātad patiesībā jūs to nekad neesat redzējis? Proti, dabā? - Greisija vaicāja, rūpīgi izvēlēdamās vārdus. Pēkšņi viņai prātā iešāvās kāda ideja. - Varbūt jūs to redzējāt, kamēr bijāt tuksnesī? Kaut kas tāds, ko jūs redzējāt, taču neatceraties?
- Redzēju? Kur? - tēvs Hieronims jautāja.
Vilcinādamās Greisija atbildēja:
- Debesīs.
Priesteris viegli pielieca galvu un sarauca uzacis, kādu brīsniņu apsvērdams šo minējumu.
- Domāju, ka tas ir iespējams, - viņš sacīja. - Viss ir iespējams, ņemot vērā to, ka man tās nedēļas ir pagaisušas no atmiņas.
Greisijai aizžņaudzās kakls, tomēr viņa izdabūja vārdus pār lūpām.
- Es gribētu jums kaut ko parādīt, tēvs. Mēs to redzējām un uzfilmējām Antarktīdā, tieši pirms braukšanas uz šejieni pie jums. Es mazliet bažījos, ka jārāda jums šis materiāls bez iepriekšējas sagatavošanas, taču, manuprāt, jums tas noteikti jāredz. Tas ir saistīts ar simbolu, kuru jus te zīmējat. - Uz mirkli apklususi, Greisija pētīja tēva Hieronima seju, lai manītu kādas neomulības pazīmes. Tādu nebija. Norijusi siekalas, viņa jautāja: - Vai jūs vēlētos to redzēt?
Priesteris savādi palūkojās uz viņu, mierīgs kā allaž, un palocīja galvu.
- Ludzu. - Viņš aicinoši paplēta rokas.
Doltons piecēlās, nolika klēpjdatoru uz zema galdiņa priesterim priekšā un pagrieza to tā, lai visi varētu skatīties ekrānā. Viņš nospieda atskaņošanas pogu. Parādījās videomateriāls no Ant- arktidas - rediģētais variants, kas tika nosūtīts kanālam. Greisija neatrāva acis no tēva Hieronima, kurš neatņemdamies skatījās neparastos kadrus. Viņa gaidija kaut jel kādu emociju izpausmes - pārsteigumu, izbailes, uztraukumu, bažas - un cerēja, ka priesteris nesajuks prātā. Cerības piepildījās, tomēr šķita, ka viņš jūtas mazliet apjucis. Paliecies uz priekšu, viņš manāmi sastinga, nedaudz pavēra muti un sarauca pieri.
Kad sižets beidzās, tēvs Hieronims pagriezās pret pārējiem un šķita apmulsis.
- Jūs to uzfilmējāt?
Greisija palocīja galvu.
Likās, ka priesteris zaudējis valodu. Viņa acīs parādījās baiļu un sāpju izteiksme.
- Ko tas nozīmē?
Uz šo jautājumu Greisijai atbildes nebija. Un klusums liecināja, ka ari pārējie to nezina. Mazliet sarāvusies, viņa sacīja:
- Vēl viena tāda pati parādība novērota virs Grenlandes. Pirms dažām stundām.
- Vēl viena?
- Jā, - Greisija apstiprināja.
Tēvs Hieronims pietrausās kājās, aizšļūca līdz logam un, neticīgi šūpodams galvu, skatījās uz savu galdu, tad pasniedzās un paņēma vienu no savām piezīmju kladēm. Pāršķirstījis to, viņš stāvēja un lūkojās meklētajā lappusē.
- Nesaprotu, - viņš nočukstēja. - Arī es to esmu redzējis. Tikai… - Viņš pievērsās Greisijai un pārējiem. Atvērtā burtnīca joprojām bija viņam rokā. Greisija vilcinādamās pastiepa roku. Viņš atdeva piezīmes. Šķita, ka tēvs domās atrodas tālu prom, acīs vīdēja bailes. Greisija ieskatijās lapā un tad pāršķīra citas. Tās visas šķita līdzīgas, blīvi aprakstītas glītā rokrakstā, vietām redzams punktē- jums, vietām izsmalcināti zīmes atdarinājumi. Viņa palūkojās uz Finču un pasniedza kladi viņam. Pirksti viegli drebēja. - Kad es to redzu, - vecais priesteris turpināja, - tas… tas runā ar mani. Nez kādēļ liekas, ka tas ieliek vārdus un domas manā galvā. - Viņš uzmanīgi pētīja apkārtējos, viņa skatiens šķita magnetizējošs, acis šaudījās no viena cilvēka pie otra un meklēja mierinājumu. - Vai jūs nedzirdat?
Greisija nezināja, ko atbildēt. Ari pārējie apmulsuši neveikli sarosījās. Abats piecēlās kājās, piegāja klāt tēvam Hieronimam un uzlika roku viņam uz pleca.
- Varbūt vajadzētu mazliet atpūsties, - viņš ieteica, pamādams ar galvu Greisijai. - Lai krietnā tēva prāts nomierinās. Tas bija liels pārdzīvojums.
- Protams, - Greisija piekrita, sirsnīgi pasmaidot. - Mēs pagaidīsim ārpusē.
Trijotne atstāja tēvu Hieronimu, abatu un jauno mūku alā un izgāja ārā. Diena bija beigusies. Cik vien tālu sniedzās acs, nebija redzama pat gaismas atblāzma, un tintes melnais, zvaigznēm izraibinātais kupols virs galvas šķita nereāls, pārsteidzošs un pagalam vienkāršs. Kaut ko tādu redzēt Greisijai nenācās bieži.
Visi klusēja. Šķita, ka ikviens apsver priestera vārdus, cenšoties tos racionāli izskaidrot. Greisija izklaidīgi palūkojās savā rokas pulkstenī. īstā stunda tuvojās. Pēkšņi viņa atcerējās vienošanos ar Ogilviju.
- Kur ir satelīttelefons? - viņa jautāja.
Finčs izņēma to no somas, ko bija atstājis pie ieejas alā, ielika aparātā bateriju un ieslēdza telefonu. Pēc dažām sekundēm atskanēja signāls, vēstot par pienākušām īsziņām. Viņa uzmanību piesaistīja Ogilvija sūtījums. Tas bija rakstīts ar īpaši izceltiem lielajiem burtiem: "Piezvani man, dklīdz saņem šo." Finčs pasniedza aparātu Greisijai.
- Kaut kas ir noticis, - viņš sacīja.
īsā frāze satrauca. Greisija drebošiem pirkstiem spieda numuru. Ogilvijs atsaucās jau pēc pirmā signāla un tūdaļ izplūda vārdu straumē.
- Tikko ēterā palaista dokumentālā filma, ko viņi uzņēma alā.
Greisija sastinga.
-Ko?
- Viņi to parādījuši pasaulei, - Ogilvijs apstiprināja. - Tā ir eterā. Redzams pilnīgi viss. Tēvs Hieronims, klosteris, simbols, ko viņš zīmējis uz alas sienas. Visos TV ekrānos no šejienes līdz Šanhajai, - ziņu dienesta direktors sacīja neierasti nervozā balsi, acīmredzot mēģinādams saprast, ko tas viss nozīmē. - Tagad tas ir gaisā, Greisij, un tu atrodies notikumu epicentrā.
33
Bostona, Masačūsetsas štats
Lerijam Raidelam bija grūti koncentrēties tam, ko stāstīja viņa galvenais reklāmas stratēģis un interaktīvā mārketinga direktors, kad visi trīs izgāja no lifta. Šādas grūtības viņu māca jau pusdienu laikā firmas patīkamajā ēdnīcā - šis nosaukums gan nepavisam nebija piemērots lieliskajiem suši un Vidusjūras maltītēm, ko tur pasniedza. Viņš abus vīrus pazina ļoti labi. Tie bija eksperti, kas vada firmu - viņa firmu, ko viņš dibinājis pirms divdesmit trim gadiem, pirms izkrišanas no universitātes Bērkli. Parasti viņam šīs tikšanās reizes ļoti patika. Tās bija daļa no visa, kas sekmēja kompānijas veiksmi, un viņš ikvienā piedalījās ar tādu entuziasmu, kas raksturīgs jaunam uzņēmējam, kurš vēlas iekarot pasauli. Vēlāk viņš sāka distancēties, visam pievērsa mazāku uzmanību un todien savu klātbūtni apliecināja vairāk ar miesu, nevis dvēseli. Viņa prāts atradās pilnīgi citur, koncentrējās uz lietām, kas notika pavisam citā kontinentā.