Viegli pasmaidījis un pamājis, viņš atvadījās no kolēģiem un pa plato, sdklā darināto gaiteni devās uz savu kabinetu. Nonācis pie sekretāres galda, viņš ieraudzīja savu personīgo palīdzi Mo- nu un vēl trīs asistentes, kas spiedās ap vairākiem pie sienas piestiprinātiem šķidro kristālu displeju televizoriem, kuros visu laiku varēja sekot starptautiskajiem ziņu kanāliem.
Tas Leriju Raidelu pārsteidza. Par parādību pie Grenlandes debesīm viņi bija skatījušies jau no rīta. Mona pagriezās, ieraudzīja viņu un ar mājienu norādīja uz ekrānu.
- Vai redzēji? - viņa jautāja. - Tā ir dokumentālā filma, kas pirms sešiem mēnešiem uzņemta senā Ēģiptes klosterī. Tev tas jāredz!
Nobažījies Lerijs Raidels piegāja tuvāk televizoram. Viņš nobālēja bridi, kad saprata redzētā nozimi.
Viņš mēģināja noslēpt savu neomulību un kādu minūti izlikās, ka ir tikpat priecīgi satraukts kā pārējie, bet pēc tam iegāja savā kabinetā un vienatnē izpētīja ziņu sižetus. Viņš, protams, pazina tēvu Hieronimu - kurš gan viņu nepazina -, taču nekad nebija dzirdējis par klosteri. It visos medijos bija redzami zīmējumi uz alas sienas, un tie nepārprotami atgādināja zīmi debesis. Raidels nobažījies iegrima dziļās domās, kas šaudījās uz visām pusēm.
Pārskatījis visus televīzijas kanālus un interneta lapas, viņš mekleja kaut ko - jebko, kas palīdzētu nomierināties. Nekas nelīdzēja. Ekrānā komentētāju leģioni ziņu kanālos sacentās mēģinājumos skaidrot neparasto parādību.
- Ja viss, ko mēs redzam, ir patiesība, ja viņi patiešām uzfilmējuši šo materiālu, - kāds viszinis sacīja, - tad ir skaidra asociācija starp neizskaidrojamo fenomenu un augsti cienīto ticības, turklāt kristīgās ticības vīru, - viņš uzsvēra, - kas, atrazdamies vienā no kristiešu senākajām svētvietām, kaut kā ir pareģojis notikumus, kuru aculiecinieki mēs esam…
Materiāla zemteksts, tik acīmredzams un neizbēgams, jau bija sacēlis vētru. Evaņģēlisti un atdzimušie kristieši, draudzes locekļi un sludinātāji jau izvirzīja savas pretenzijas uz zīmi un nāca klajā ar visdažādākajiem pareģojumiem. Citu ticību sekotāji - kāds tur brīnums - nepiedalījās šajā eiforijā, jutās atgrūsti un apdraudēti. Islāma zinību vīri izvirzīja vairākas niknas apsūdzības. Bija sagaidāms, ka tām sekos vēl citas, turklāt ari no citu reliģiju pārstāvjiem - par to Raidels bija pārliecināts.
Taču tas nebija plānots.
Tad viņš ļāvās plašākai analīzei bez liekiem aizspriedumiem un centās izprast, ko tas varētu nozīmēt. Viņš zināja, ka iespējami vēl daudzi citi skaidrojumi. Viņi bija gaidījuši, ka cilvēki izvirzīs pretenzijas. Zināja, ka trakie no visām pasaules malām izskries no savām zaķu alām un nāks klajā ar visvisādiem muļķīgiem paziņojumiem. Taču šis nebija nekāds trakais. Šis bija tēvs Hieronims. Tieši tas tēvs Hieronims.
"Nē, es esmu pārliecināts, ka te kaut kas nav kārtībā."
Viņš atkal bija nepareizi novērtējis citus.
Un tāds secinājums - apziņa - uzjundīja spēcīgu aukstuma sajūtu.
Pacēlis tālruņa klausuli, viņš pūlējās apvaldīt dusmas un nospieda ātrās savienošanas taustiņu, lai sazvanītu Drakeru.
Ērti iekārtojies savā kabinetā Konektikutas avēnijā, Kinens Drakers ieinteresēts skatījās televizora ekrānā. Viņš apbrīnoja, cik ātri mediji uztvēra jebkurus jaunumus un izplatīja tos pa visu pasauli. Satura briesmonis bija regulāri jābaro, un kopš zīmes pirmās parādīšanās tas nepārtraukti dzīroja.
Viņš jutās ļoti apmierināts ar notikumu virzību, un skatiens no plazmas ekrāna atkal pievērsās ierāmētajai fotogrāfijai uz rakstāmgalda. No tās žilbinoši smaidīja viņa dēls Džeksons - mirušais dēls. Ikreiz, kad Drakers raudzījās šajā attēlā, viņu pārņēma skumjas. Viņš centās saglabāt Džeksonu atmiņā šādu - dzīvu, enerģijas pilnu, pievilcīgu, cēli izslējušos savā jaunajā formastērpā, ar lepnumu un mērķtiecību mirdzošajās acīs - un neļaut drūmajām ainām no morga ņemt virsroku. Taču tas nekad neizdevās. Nocietinātajā dvēselē uz mūžiem bija iekalta ierašanās bāzē, kad viņam ar sievu parādīja to, kas palicis pāri no dēla.
"Es visu izlabošu," viņš domās sacīja Džeksonam. "Es parūpēšos, lai nekas tāds vairs neatkārtojas."
Atrāvies no dēla sejas, viņš atkal ieskatījās ekrānā, svarīgākos ziņu kanālus nomainot ar kristiešu programmām. Skaņu fragmenti bija daudzsološi, sižets no alas izraisīja satraukuma vētru - tas nu bija skaidrs. Un to kāri uzsūca cilvēki ielās. Sludinātāji savukārt bija daudz piesardzīgāki. Drakers skatījās, kā televīzijas evaņģēlisti cits pēc cita deva izvairīgas atbildes uz jautājumiem par notiekošo, lai gan viņiem nebija ne jausmas, ka tikt galā ar negaidīto ielaušanos viņu rāmajā pasaulītē.
"Cik tipiski," Drakers nodomāja, zinādams, ka viņi noteikti pārbijušies līdz nāvei, tomēr skatās cits uz citu un gaida, kurš pirmais lēks uz galvas ūdeni.
- ja viņš ir īsts, - vēstīja kāds viszinis tiešajā ēterā, - šie mācītāji drīz vien līdīs vai no ādas ārā, lai apskautu viņu un pasludinātu viņu par savu.
"Viņi noteikti nonāks līdz tam," Drakers prātoja. "Viņiem tikai vajadzīgs sīks uzmundrinājums."
Precīzāk sakot, slepens uzmundrinājums.
Un šādos jautājumos Kīnens Drakers bija eksperts.
Iepīkstējās viņa BlackBemj viedtālrunis. Atrāvies no ekrāna, viņš palūkojās, kas zvana. Tas bija Lerijs Raidels.
Kā jau varēja gaidīt.
Dziļi ievilcis elpu un nomierinājies, viņš atbildēja zvanam. Raidela balss - kā jau varēja gaidīt - bija satraukta.
- Pie velna, Kīnen, kas notiek?
"Tātad pienācis laiks sākt rīkoties." Arī tas Kīnenam labi padevās.
- Tā nav telefona saruna, - viņš strupi atbildēja.
- Es gribu zināt, ka tas nav tas, par ko es domāju.
- Mums jāaprunājas, - Drakers lēni un uzsvērti noteica. - Aci pret aci.
Pēc mirkļa Raidels sacīja:
- Rīt no rīta taisnā ceļā lidošu pie tevis. Sagaidi mani Reigana lidostā. Astoņos. - Un saruna beidzās.
Drakers lēni palocīja galvu. Lai nojaustu Raidela reakciju un gaidītu telefona zvanu, nebija vajadzīgas nekādas pārdabiskas pareģa spējas. Tā bija vienkārša cēloņa un seku sakarība. Bet tas nozīmēja, ka jāgūst no tā labums sev.
Medokss pacēla klausuli jau pēc otrā signāla.
- Kur tu esi? - Drakers viņam jautāja. - Un cik tālu esam tikuši ar Šērvuda brāli?
- Viss tiek kontrolēts, - Medokss atbildēja. - Es pats ar to nodarbojos.
Saraucis pieri, Drakers sev atgādināja, ka Šāviņš kādā lietā iesaistās tikai tad, ja kaut kas nav izdevies pēc plāna. Taču šis nebija īstais laiks, lai sāktu izprašņāšanu, jo vajadzēja nodot daudz svarīgāku ziņu, kas sastāvēja no diviem īsiem vārdiem.
- Dabū meiteni, - viņš noteica un beidza sarunu.
Gandrīz divtūkstoš jūdžu uz austrumiem Rebeka Raidela vēl labpatikā gulšņāja. Pēc vispārpieņemtiem standartiem, bija jau pusdienlaiks, taču Kostakarejesā tie netika ņemti vērā. Un plašajā Raidelu villā Casa Diva vēl vairāk. Tajā, tāpat kā citās saules apspīdētajās Meksikas piekrastes villās un kotedžās, bezrūpīgajai dzīvei nebija tādu ierobežojumu.
Viņa visu nakti bija izklaidējusies kopā ar draugiem, skatījās sižetus par parādību - lielajā ekrānā, kas atradās dzīvojamā istabā zem klajas debess. Tad viņi pārcēlās uz pludmali un apsprieda redzēto, vienlaikus mirdzošā mēness gaismā pie ugunskura baudot jēlo zivju ceviche, grilētas garneles un kokteiļus "Margarita".