Pa pusei pamodusies, Rebeka izstaipījās, un prātā atausa vārgas atmiņas par nakti. Maņas patīkami kairināja liegā bugenvile- ju un ešolciju smarža, kas vējoja mājā. Parasti viņai patika gulēt, ja stiklotās divvērtņu durvis ir vaļā, var dzirdēt okeāna šalkas un ieelpot sāļo gaisu, nevis klausīties kondicionētāja vienmuļajā dūkšanā. Taču šī bija pagalam karsta nedēļa, karstāka par visām, ko viņa spēja atcerēties. Snauduļodama Rebeka aptvēra, ka viņu pamodinājis vēl kas - sīks troksnis pie guļamistabas durvīm. Soļi, kas tuvojas.
Durvis atvērās, un Rebeka teju salēcās, ieraugot divus vīrus steidzamies iekšā. Viņa tos, protams, pazina. Bens un Džons - tēva nolīgti miesassargi, kam viņa jāpavada it visur ārpus valsts. Īpaši Meksikā. Parasti viņi uzvedās visnotaļ neuzkrītoši un nerādījās acīs. Attālajā, miegainajā Karejesā viņi noteikti likās mierā, jo tā atradās diezgan tālu no cilvēku nolaupītāju centra Mehiko un narkodīleru ietekmes zonām ziemeļos. Rebeka šos vīrus pazina jau gadu, viņai tie patika un šķita uzdcami, tādēļ viņa spēji piecēlās sēdus, pēkšņu baiļu pārņemta. Ja šie vīri tā iebrāžas guļamistabā - pat bez pieklauvēšanas -, tad noticis kaut kas ļoti slikts.
- Ģērbiedes, - Bens skarbi pavēlēja. - Vedīsim jūs prom.
Rebeka uzvilka palagu pāri krūtīm un atslīga pret gultas galvgali, elpa kļuva saraustīta un ātra.
- Kas atgadījies?
Bens pamanīja gaišu, puķainu kleitu, kas bija nomesta uz sola gultas kājgalī. Viņš to pacēla un pasvieda Rebekai.
- Mums tūdaļ jādodas prom. Uz priekšu! - viņš pavēlēja.
Šie vārdi, kā arī Džona piesardzīgais, šaudīgais skatiens uzjundīja neomulības sajūtu. Rebeka pastiepa roku un uz naktsgaldiņa sataustīja savu mobilo tālruni.
- Kur ir tētis? Vai viņam nekas nekaiš? - Rebeka jautāja, spiezdama tausdņus.
Dažos soļos Bens jau bija līdzās gultai un izrāva tālruni viņai no rokas.
- Ar viņu viss ir kārtībā, aprunāsieties vēlāk. Tagad mums jāiet. - Bens ieslidināja tālruni savā kabatā un cieši palūkojās uz viņu.
Vārdos jautās tāda nolemtība, ka Rebeka nolēma paklausīt.
Vilcinādamās viņa palocīja galvu un pasniedzās pēc kleitas. Viri aizgriezās, lai sieviete varētu apģērbties. Viņa mēģināja nomierināties, apslāpēt arvien pieaugošās bailes. "Šie vīri ir profesionāļi. Zina, ko dara. Viņi tam ir apmācīti. Nevajadzētu uzdot jautājumus. Tēvs ir nolīdzis labākos no labākajiem. Esmu drošās rokās." Reiz Rebeka bija satikusi savu miesassargu priekšnieku - mazliet draudīgu puisi ar granīta acim. Viņa firma rūpējās par visiem tēva biznesa drošības aspektiem, un nešķita, ka viņš jebko darītu pa roku galam.
"Viss bus kārtībā," Rebeka centās sev iegalvot.
Viņa uzvilka sandales, un pēc brīža jau tika steidzināta ārā no mājas, iekāpa gaidošajā automobilī, izbrauca no īpašuma un traucās lejup pa grambaino ceļu uz Mansaniljo.
"Viss būs kārtībā," Rebeka domās atkārtoja, lai gan dziļi sirdī kāda sīka balstiņa vēstīja, ka viņa kļūdās.
34
Braitona, Masačūsetsas štats
Mets bija novietojis automobili ielas pretējā pusē sešu mašīnu garuma attālumā no vajadzīgās mājas. Viņš jau vairāk nekā stundu tur pieliecies sēdēja un gaidīja. Apdomāja savas izredzes, kuras pašam ne sevišķi patika.
Viņš pameta RAV4 un izvēlējās baltu Toi/ota Camry, kas ražota pirms tūkstoš deviņsimt astoņdesmit devītā gada un tātad nav apgādāta ar transponderu atslēgām. Iespējams, šī bija parastākā automašīna, kādu viņš jebkad zadzis - tā savā vienkāršībā pārspēja pat Taurus, kas jau nebija nekas izcils. Un tomēr - uzlaušanas bridi viņu pārņēma vainas apziņa, jo viņa dēļ vairākiem cilvēkiem nu nāksies ķerties pie nepatīkama pienākuma, proti, sazināties ar apdrošināšanas kompāniju, lai saņemtu kompensāciju par nozagtu automobili. Diemžēl viņam nebija citas izvēles. Viņš sprieda, ka varbūt šo mašīnu īpašnieki viņu saprastu, ja zinātu visus lietas apstākļus.
Pelēkā māja, kuru viņš novēroja, bija tikpat neuzkritoša. Neliela, nolaista, ar diviem stāviem, saidinga dēļu apdari, divslīpju jumtu. Varbūt iznomāta uz fiktīvas firmas vārda. Par nomu maksāts uz priekšu. "Būtībā neizsekojama," Mets sprieda. Vienkāršajos pelēkajos dēļos atspoguļojās drūmās ziemas debesis - tikpat nemīlīgas un nedzīvas kā kailie sarkanie ozoli, kas auga šai klusajā apkārtnē. Gar māju lidz segtai garāžai veda neliels piebraucamais ceļš. Chri/sler bija novietots ārā, tāpat kā furgons - tas pats, no kura viņš izlēca un kuru redzēja aiztraucamies pa piesnigušo avēniju.
Nervu gali kaisa nepacietībā un gaidās. Iespējams, šajā mājā bija rodamas vajadzīgās atbildes, taču viņš neuzdrīkstējās tā vienkārši iet iekšā un tās pieprasīt. Vajadzēja nogaidīt izdevīgu bridi. Vērot. Pētīt. Un izdomāt plānu. Tādu, kas vismaz daļēji ir realizējams. Tādu, kas nebeigsies ar viņa nāvi.
Vienu viņš bija izdomājis jau pirmīt, vēl moteli pirms braukšanas uz šo pelēko māju. Diženu, saviļņojošu plānu. Diemžēl tas iepriecināja tikai īsu laiku.
Plāns paredzēja zvanīšanu policijai. Kāds "anonīms zvanītājs" paziņotu policijai, ka īstie Belindžera slepkavas slēpjas šajā mājā. Tiktu atsūtīta patruļmašīna. Policisti - iespējams, tie paši, kas parādījās pie Belindžera dzīvokļa, - pieietu pie durvīm un pieklauvētu. Atvērtu viens no neliešiem - meiča noteikti ne, jo viņa skaitījās "lieciniece", kas "redzējusi" Metu dzenamies pakaļ Belindžeram. Sāktos saruna, dažu jautājumu apspriešana.
Un tad pie lietas ķertos pats Mets.
Viņš no netālā konteinera paņemtu pāris tukšu pudeļu un kādu vecu lupatu. Degvielas uzpildes stacijā nopirktu transportkan- nu ar benzīnu un šķiltavas. Piepildītu pudeles ar benzīnu. Saplēstu lupatu strēmelēs, iebāztu pudeļu kaklos un izmantotu par degļiem. Un tad šīs degbumbas iemestu mājā.
Varbūt no pagalma puses. Vai no sāniem. Ielīstu vietā, kur viņu nevar redzēt, un iemestu abas pudeles pa logu. Un vērotu. Viņiem tas noteikti būtu pārsteigums. Policisti palīdzētu dzēst uguni. Nelieši pretotos, jo negribētu, lai policisti ieiet mājā un visu redz savām acīm. Viņi noteikti izturēsies visnotaļ nepiesardzīgi un tādēļ arī izraisītu aizdomas. Policisti kļūtu ziņkārīgi - īpaši tādēļ, ka atcerēsies ierašanās sākotnējo iemeslu. Iespējams, viņi izsauktu papildspēkus. Uz laiku visi būtu aizņemti. Neliešiem nāktos sniegt garus paskaidrojumus. Izmeklējot neizprotamās ļaunprātīgas dedzināšanas faktu, policisti furgonā atrastu dažus lietiskos pierādījumus, kas novestu līdz Belindžera slepkavības atklāšanai. Nelieši tiktu ievilkti procesuālajā purvā un tātad liktu mierā Metu, bet viņu savukārt - ja kaut mazliet paveiktos - vairs neturēs aizdomās par cilvēka noduršanu.
Varbūt.
No otras puses, viss varēja noiet greizi - viņu nošautu policisti, un lieta tiktu izbeigta. Jebkurā gadījumā viņš nedabutu to, pēc kā visvairāk kāroja, - nevarētu noskaidrot, kas noticis ar brāli.
Un tādēļ Mets atteicās no šī plāna. Nolēma rīkoties daudz pie- sardzīgāk. Spert soļus pakāpeniski. Mēģināt satikties ar vienu no neliešiem. Tādā situācijā noderētu ierocis. Furgonā - un vieglajā automobilī - tāds varbūt glabājās. Kaut kas tāds, ko viņš varētu izmantot, lai izlīdzinātu spēku samēru. Varbūt - ja kaut mazliet paveiktos - viņš varētu sagūstīt vienu no slepkavām un saņemt vajadzīgās atbildes.
Varbūt.
Kopš Meta ierašanās neviens nebija mājā ne iegājis, ne ari no tās iznācis, taču automobiļi un apgaismojums pirmā stāva istabā