Metam nebija izvēles.
Viņš saritinājās kamolā un gaidīja, ieklausīdamies ikvienā troksnītī. Noklikšķēja šofera puses durvis, un tad viņa pusē pie priekšējā labā spārna parādījās kāds stāvs - puisis ar augstiem vaigu kauliem un īsi apcirptiem matiem. Metam šķita, ka tas redzēts automobili pie Čabas mājas. Strauji pielēcis kājās, Mets pārsteidza nācēju un trieca dūri viņam pa zodu. Apcirptajam galva pasitās sānis, nedabiski nošūpojās, un viņš sāka skaļi gārgt. Puisis izrādījās stiprs un nevis nokrita, bet raudzīja cīnīdes pretī. Savukārt Mets jau bija sagatavojis daudz nopietnāku soli un izpildīja sitienu no apakšas - tik spēcīgu, ka Apcirptais sagrīļojās un kāpās atpakaļ.
Automobiļa otrajā pusē bija jaušama kustība, un Mets ar acs kaktiņu manīja uzvalkā ģērbto bāžam roku mēteļa kabatā. Apcirptajam bija ļoti grūti nostāvēt uz ļodzīgajām kājām. Mets sagrāba viņu no aizmugures, ar kreiso roku aptverdams kaklu, bet labo ieslidinādams viņam aiz jakas un meklēdams pistoli. Tikmēr uzvalkā ģērbtais jau bija sameklējis savu šaujamieroci un tēmēja uz Metu. Apcirptais atradās abiem pa vidu.
Metam paveicās, jo Apcirptajam zem jakas, maksti uz labā gurna, bija pistole. Uztaustījis rievoto spalu, Mets izrāva ieroci, pacēla to izstieptā labajā rokā, vienā līmenī ar gūstekņa ausi, un nomērķēja uz vīrieti uzvalkā.
- Malā! - Mets uzsauca, pavērsis pistoli pret gūstekņa galvu un tad atkal pret otru vīru.
Tad viņš pakāpās pa kreisi, lai automobilis būtu starp viņu un uzvalkā ģērbto. Tas pacēla kreiso roku samiernieciskā žestā, taču ierocis joprojām bija notēmēts Metam sejā.
- Atslābsti, Met, - viņš sacīja. - Nomierinies.
- Pie velna, kas jūs tādi esat? - Mets nokliedza, kāpdamies arvien tālāk un nervozi lūkodamies uz visām pusēm.
- Es protu novērtēt tavu parādīšanos šeit, Met, - uzvalkā ģērbtais sacīja, acīmredzot mēģinādams izprast, kā Metam izdevies viņus atrast. - Patiesību sakot, uz mani iespaidu atstājis it viss, ko tu esi darījis jau kopš paša sākuma.
Mets jau bija nonācis līdz Mercedes aizmugurei. Uzvalkā ģērbtais neatkāpās ne soli un ar ieroča stobru sekoja Metam, vienlaikus tuvodamies Mercedes automobilim un pētīdams apkārtni gluži kā radars. Šajā cilvēkā jautās kaut kas ārkārtīgi biedējošs. Viņam trūka auss, kuras vietā vīdēja briesmīga rēta, galva bija noskūta un pēc formas atgādināja šāviņu, bet vislielākos draudus izstaroja keramikas melnās acis, kas šķita nebaidāmies pat pašas elles, tāpat tumšie plaksti un asās uzacis. Sejas apakšdaļu sedza savāda maska.
- Un kas tad tas? - Mets uzbrēca. - Pie velna, kas notiek? Kas notika ar manu brāli?
Uzvalkā ģērbtais viegli pašūpoja galvu - kā visžēlīgi izradīdams pretimnākšanu.
- Zini ko, Met? Tu pārāk uztraucies par pagātni. Vairāk gan vajadzētu domāt par nākotni.
- Ko tu izdarīji ar manu brāli? - Mets jautāja, atkāpies vēl vienu soli. - Vai viņš vēl ir dzīvs?
Svešais pat nesarāvas un stāvēja pavisam mierīgi, taču viņa dzestrās acis šķita novērtējam Meta pozīciju un iespējamo situācijas iznākumu.
- Tu patlaban noņemies ar lietām, kurās tev nevajadzētu iedziļināties, - uzvalkā ģērbtais beidzot noteica. - Es tev ieteiktu atmest visam ar roku. Atrodi sev kādu siltu, jauku vietiņu, kur nolikt galvu, un aizmirsti visu, kas noticis. Vai, vēl labāk… - Tanī bridi viņš ar acīmredzamu kustību nospieda pistoles mēlīti. Gluži vienkārši pieņēma lēmumu un rīkojās bez tālākas domāšanas. Lode ķēra puisi, ko Mets bija piespiedis sev pie krūtīm. - …ļauj, es tev palidzēšu tur nonākt.
Apcirptais pēkšņi noraustījās. Mets sajuta, ka negaiditi spēja sāpe iedzeļ kreiso ribu rajonā, taču viņam nebija laika apstāties un paskatīties. Galvenais bija noturēties kājās, kamēr beidzas šis trakums.
Gūsteknis lēnām ļima, bet uzvalkā ģērbtais izšāva vēl un vēlreiz. Viena lode trāpīja Apcirptajam plecā un izeju atrada pavisam tuvu Meta pieliektajai galvai, nošvikstot gar ausi un nošļācot vaigu ar asinīm un kaulu šķembām. Mets centās noturēt Apcirpto stāvus un izmantot par vairogu, vienlaikus izšaudams uz svešo vīrieti, kas steidza paslēpties aiz Mercedes. Viņš uzmanīgi kāpās atpakaļ, rūpīgi pētīdams apkārtni. Ar katru soli kreisajā sānā dedzināja arvien spēcīgāk. Uzvalkā ģērbtais ieņēma pozīciju vēl vienam šāvienam un trāpīja Meta gūsteknim augšstilbā. No mājas izskrēja vēl divi ar ieročiem rokā. Ieraudzījuši uzbrucēju, viņi pieplaka zemei un sagatavojās šaušanai, taču atradās pārāk atklātā vietā, tādēļ vienu Mets uzreiz ievainoja plecā. Tikai pēc mirkļa viņš atskārta, ka tā bijusi meiča ar kastaņbrūnajiem matiem, kura brauca furgonā un piedalījās viņa un Vinsa Belindžera nolaupīšanā. Viņa nogāzās uz sāniem, it kā zaudējusi pamatu zem kājām. Otrs nelietis ienira aiz Mercedes automobiļa un pievienojās uzvalkā ģērbtajam. Mets neapstājās un joprojām izmantoja asiņojošo - un varbūt jau mirušo - gūstekni par vairogu, vilkdams viņu uz ielas pusi soli pa solim, collu pa collai, un šāva ikreiz, kad ieraudzīja kādu mērķi. Vairākas lodes aizspindzēja garām, un viņš atbildēja ar trim raidījumiem. Tad izrādījās, ka aptverē palikusi pēdējā patrona. Mets atskārta, ka uzvalkā ģērbtais un tas otrs situāciju izprata uzreiz, tādēļ krietni drošāk iznāca no aizsega. Šausmu pārņemts, Mets palūkojās visapkārt un konstatēja, ka atrodas vien pāris jardu attālumā no ietves. Sakopojis pēdējos spēkus, Mets vēl dažus soļus pavilka saļimušo gūstekni, tad atlaida viņu un izskrēja ielā.
Viņš neatskatījās un tik skrēja ar tukšo pistoli rokā, vispirms turēdamies blakus ietves malā novietotajiem automobiļiem, pēc tam traukdamies pāri ielai un uzlēkdams uz pretējās ietves, lai mašīnas atrastos starp viņu un šāvējiem. Mierināja vājā cerība, ka pēdējā lode ies secen, kamēr viņš ielēks savā Toļ/ota Camry. Vienlaikus Mets sāka prātot, cik smagi ir ievainots un kad gadīsies iespēja to pārbaudīt.
37
Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte
Kā jau Greisija bija paredzējusi, viņi tik tikko paguva izvairīties no žurnālistiem un nokļūt drošajās klostera sienās. Pie vārtiem pulcējās arvien vairāk automobiļu un furgonu. Muki - klosteris bija mājas vismaz diviem simtiem cilvēku - manāmi uztraucās par pēkšņajām aktivitātēm, tādēļ abats devās viņus nomierināt, savukārt brālis Emīns tika norīkots sarunām ar žurnālistiem. Viņš paziņoja, ka tēvs Hieronims pagaidām komentārus nesniegs, un lūdza sapulcējušos cienīt viņa tiesības uz privātumu. Reportieri^ skaļi protestēja, taču velti.
Aplenkums bija sācies.
Greisijas satelīttelefons atkal strādāja - vairs nebija nozīmes slēpties. Gluži preteji. Viņa, Doltons un Finčs atradās ļoti izdevīgā pozīcijā, lai pārspētu savus konkurentus ciņā par materiālu, kas bija iekarojis visus lielākos ziņu kanālus un pieprasīja nepārtrauktas reportāžas un svaigus faktus. Viņu ekskluzīvais sižets nebija zaudējis aktualitāti, un mazāk nekā pusstundu pēc atgriešanās viņi jau nosūtīja pirmo tiešā ētera materiālu, atrazdamies uz torņa jumta līdzās klostera ieejas vārtiem.
Stāvēdama milzīgā smilškrāsas kuba virsotnē, Greisija rūpīgi apsvēra vārdus un tad ieskatījās Doltona kameras objektīvā.
- Viņš vēl nav nācis klajā ar paziņojumu, Džek. Kā jau varat iztēloties, viņu ir saviļņojuši pēdējo dienu notikumi. Patlaban es varu apstiprināt tikai to, ka tēvs Hieronims uzturas klosterī.