40
Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte
Rītausmā tuksnešainais līdzenums aiz klostera sienām mudžēt mudžēja. It visur nokaitētajā plašumā bija novietoti vieglie automobiļi, tāpat gar šauro ceļu, kas veda līdz vārtiem. Cilvēki - lielākoties vīrieši - pulcējās ap saviem transporta līdzekļiem vai stāvēja nelielās grupās un saspringuši, nedroši gaidīja.
Bija laiks dodes ceļā.
Finčs un Greisija sēdēja automobiļa vidējā rindā katrs savā pusē tēvam Hieronimam, savukārt Doltons ar pielādētu un darbam gatavu kameru atradās līdzās Jūsufam, bet brālis Emīns iekārtojās aizmugurē.
Troksnis aiz klostera mūriem mulsinošā kārtā šķita mazinājies, lai gan pūlis bija liels. Vispārējo klusumu pastiprināja arī spriedze un gaidas - gluži kā starp zibens parādīšanos un pērkona dārdiem. Šur un tur kāds rosījās, no dievlūdzēju pulciņu puses plūda mūzika - pieliekuši galvu lūgšanās, viņi skandēja koptu himnas. Taču tālumā netrūka arī nemiera cēlēju. Vairāki musinātāji no garīdznieku aprindām, dedzīgiem atbalstītājiem dzirdot, nikni izkliedza lamas un apsūdzības priesterim un zīmei. Iekšējās drošības spēkus vēl nekur neredzēja. Lai gan pre- dmstāvošās grupas vel nebija iesaistījušās sadursmē, bija skaidrs, ka jebkurā brīdi var sākties vardarbība.
"Ilgi tā nevar turpināties," Greisija domās raizējās. "Jau pēc minūtes viņi var ķerties cits citam pie rīkles." Tieši tādēļ tēvs Hieronims . bija piekritis - kaut arī negribīgi - braukt prom. Viņš bija gluži kā zibensnovedējs. Ja viņš aizbrauks, varbūt izdosies novērst negaisu.
Viņa vēroja, kā abats no ārpuses aizver automobiļa durvis, palūkojas ārā pa aptumšoto, tonēto logu un pamāj atvadas. Abata seja pauda bažas. Tēvs Hieronims arī pavēcināja ar roku - gauži nelaimīgs un apmulsis vēl vairāk nekā alā.
Abats pamāja diviem mūkiem, kas apkalpoja vārtus. Tie palocīja galvu un taisīja vaļā milzīgās vērtnes. Kad senlaicīgie ciedr- koka vārti, čīkstinādami sarūsējušās eņģes, lēnām slīdēja iekšup, pūlis aiz sienām atdzīvojās un sacēla kņadu.
Sadzirdējusi visaptverošo troksni, Greisija juta, kā paātrinās pulss. Viņa sastinga sēdekli, skatījās ārā pa logu un pamazām reiba - nelabumu izraisīja spēcīgais gaisa kondicionētājs un ap- pelējuša vīraka smarža, kas plūda no tēva Hieronima sutanas.
- Laiks rumbai, - Doltons sacīja, atraudams kameru no sānu loga un pavērsdams uz priekšu.
Greisija smagi norija siekalas.
Vecais transporta līdzeklis uzsāka gaitu, izbrauca ārā pa vārtiem un spēji nogriezās gar klostera sienu. Teju tajā pašā mirkli cilvēki sāka spiesties tuvāk automobilim. Kad tas izstūrēja uz ceļa, kas veda prom no klostera, pūlis sadrūzmējās vēl ciešāk. Izstiepās neskaitāmas rokas, pūloties aizturēt bēgļus. Jūsufam nācās samazināt ātrumu, kad vairs nebija redzama brīva vieta braukšanai. Nepārtraukti spiezdams skaņas signālu, viņš tomēr spēja pieveikt vēl trīsdesmit jardus un tikai tad apstājās, jo ceļu aizšķērsoja cilvēku siena.
Paliekusies uz priekšu, Greisija paraudzījās garām Jūsufam un Doltonam, kas ar kameru centās uztvert elles troksni apkārt automobilim. Toi/ota Previa aptumšotajiem logiem klāt spiedās izmisuma pilnas sejas, cilvēki sauca tēva Hieronima vārdu, mēģināja saskatīt viņu salonā un lūdzās aprunāties. Viņi raustīja durvju rokturus, lauzīja slēdzenes un ar sasvīdušām, netīrām rokām braucīja stiklus. Tēvs Hieronims ierāvās sēdekli un nervozi lūkojās pa labi un pa kreisi uz cilvēkiem, kas aiz tonētajiem stikliem šķita vēl draudīgāki.
- Jābrauc atpakaļ, - Finčs skubināja Jūsufu, - jātiek atpakaļ klosterī.
- Neiespējami, - iebilda Greisija, izstiepusi kaklu, lai saskatītu pūli, kas spiedās klāt automobilim arī no aizmugures. Skaļie sitieni pa jumtu un logiem atbalsojās gluži kā bungu rībieni. - Mēs esam iesprostoti.
Pūļa malā, līdzās senas sienas drupām, stāvēja pikaps, kam kravas nodalījums bija pārvilkts ar brezenta audumu. Tajā sēdēja trīs vīri, kas turēja rokā armijas vajadzībām ražotus jaudīgus smilškrāsas binokļus un ieinteresēti novēroja briestošo haosu.
Kad automobilis nozuda aiz cilvēku drūzmas, Lapsa Otrais nosprieda, ka pienācis laiks rikoties.
Strupi pacēlis roku, viņš deva zīmi saviem vīriem.
Viens no dem parāva nost brezentu dkai tik daudz, lai parādītos uz trijkāja uzmontēta bungām līdzīga ierīce. Aiz tās iekārtojās otrs vīrs, kurš ieskatījās tēmēklī un nomērķēja uz cilvēkiem, kas bija saspiedušies Toyota Previa aizmugurē.
Tad viņš divkārt pārbaudīja ierīces iestatījumus un nospieda mēlīti.
Cilvēki, kas drūzmējās pie automobiļa, pēkšņi atkāpās, it kā neredzama spēka rauti. Viņu sejas pauda nepatīkamas sajūtas un sāpes, bet plaukstas pacēlās, lai aizspiestu ausis.
Tas turpinājās vien sekundi, taču ar to pietika, lai Finčs visu saprastu - un brālis Emīns arī. Kad pūlis atrāvās, aiz automobiļa parādījās brīva vieta.
Brālis Emīns saskatījās ar Finču - abu vaibsti liecināja par apjukumu -, tad nervozi norādīja uz aizmuguri un uzsauca Jūsufam:
- Atpakaļ!
Šoferis un Greisija vienlaikus pagrieza galvu un ieraudzīja atbrīvoto spraugu.
- Atpakaļ! Brauc atpakaļ! - brālis Emīns nerimās.
Jūsufs vilcinājās.
- Lūdzu, brauc atpakaļ! - mudināja arī Greisija, tikpat izmisi- gi rādīdama uz aizmuguri.
Negribīgi palocījis galvu, šoferis ieslēdza atpakaļgaitu, un automobilis sakustējās. Cilvēki pārsteigumā sarāvās, un brivā vieta kļuva vēl plašāka.
- Neapstājies! - Greisija sauca, lūkodamās uz visām pusēm. - Aizved mūs līdz vārtiem!
Toyota Previa turpināja slīdēt uz "priekšu. Jūsufs izmantoja pūļa apmulsumu un spieda akseleratora pedāli. Cilvēki aizvirzījās līdz līkumam klostera tālākajā galā, un braukšana augšup gar mūra garāko sienu kļuva vieglāka, lai gan sekotāju orda neatkāpās. Izcēlās kautiņš, un viņi metās cits citam virsū - tēva Hieronima atbalstītāji mēģināja nobloķēt islāma piekritējus, lai tie netiek klāt automobilim. Toyota Previa turpināja ceļu, slīdēja garām dūru un asiņu juceklim, kamēr beidzot nonāca lidz klostera vārtiem, kas spēji tika atrauti vaļā. Jūsufs meistarīgi iestūrēja teritorijā, un vārti tūdaļ tika aizcirsti satracinātā puļa priekšā.
Apstulbināti viņi kāpa ārā no automobiļa. Sirdis strauji pukstēja, vēnās plūda adrenalīns. Doltons joprojām filmēja, uztverdams ikvienu glābšanās akcijas mirkli.
- Kāpjam augšā! - Greisija uzsauca Doltonam un Finčam, rādīdama uz torni līdzās vārtiem.
Finčs palocīja galvu un sacīja:
- Stiepsim augšā BGAN. - Viņš izcēla kompakto satelītu šķīvi ārā no Toyota Previa. - Viņi dabūs redzēt dešraidi!
Greisija pievērsās tēvam Hieronimam.
- Lūdzu, ejiet iekšā, tēvs! Jums jāuzturas drošā vietā, pēc iespējas tālāk no vārtiem, - viņa brīdināja un tad palūkojās uz abatu, kurš piekrītoši māja ar galvu.
Tēvs Hieronims nelikās dk pārliecināts.
Un neko neteica. Šķita, ka viņš iegrimis domas un raugas garām Greisijai, pat pāri vārtiem - uz cilvēkiem, kas tur drūzmējas un sauc viņa vārdu. Un viņš izskatījās savādi mierīgs.
- Man jāaprunājas ar viņiem, - tēvs beidzot sacīja noteiktā un apņēmīgā tonī.
Viņš atkal pagriezās pret Greisiju un abatu un tad, negaidīdams vairs ne vārda, atkāpās no automobiļa un devās uz torni.
- Pagaidiet, tēvs! - Greisija sauca, steigdamās viņam pa pēdām. Aiz viņas skrēja abats un brālis Emīns.