- Man jāaprunājas ar viņiem, - tēvs Hieronims atkārtoja, ne atskatījies, ne apstājies, kad nonāca pie šaurajām kāpnēm un metās augšup pa akmens pakāpieniem.
Otrajā stāvā viņi šķērsoja paceļamo tiltu, nonāca torni un beigu beigās sasniedza augšstāvu. Ļodzīgās kāpnes joprojām bija kapelas stūrī un slējās ārā pa nelielo lūku. Pēc brīža visi jau stāvēja uz jumta.
Reportieri piesteidzās pie malas, lai novērtētu pūli pie klostera mūriem.
Skats bija satriecošs. Simtiem cilvēku spiedās pie vārtiem, kaut ko skandēja, kliedza, māja ar rokām un sparīgi vicināja dūres, gaidīdami atbildi, un nervozi raudzījās pāri plecam, kur zibens ātrumā spēkā pieņēmās negants kautiņš, kas draudēja pārņemt visu līdzenumu.
Doltons sagatavoja kameru tiešraidei, savukārt Finčs paņēma satelīttelefonu un nodibināja sakarus ar Atlantu. Greisija paķēra austiņas un mikrofonu un centās domās sakopot visu, kas būtu sakāms pasaulei. Savukart vecais priesteris stāvēja pie lūkas un raudzījās uz priekšu, kur divdesmit pēdu attalumā no viņa stiepās jumta mala - vienīgā barjera starp viņu un klaigājošo pūli lejā. No savas vietas viņš to varēja dzirdēt, bet redzēt vēl ne. Ar viņu runāja abats un jaunais mūks, lūdzoties nerādīties pūlim, jo kādam tur pie rokas var gadides šaujamierocis. Tēvs Hieronims šķita neklausāmies un rāmi purināja galvu, paužot savādu apņēmības un baiļu sajaukumu. Viņa rokas gurdeni karājās gar sāniem, pirksti bija izsdepti, sandalēs ieautās kājas atslābinātas. Pagriezis galvu sānis, viņš saskatījās ar Greisiju, tikko jaušami pamāja un spēra soli uz priekšu.
Greisija satraukta paraudzījās uz Finču un Doltonu. Tie bija saspiedušies pie neliela kupola ar krustu, kas atradās citādi plakanā jumta stūrī. Doltons bija ieslēdzis kameru un filmēja tēvu Hieronimu. Finčs deva Greisijai zīmi, ka tiešraide jau sākusies. Žurnāliste pacēla mikrofonu un pēkšņi sastinga, jo vecais vīrs jau gandrīz bija nonācis pie jumta malas.
Viņš tur stāvēja un lūkojās lejup, un pūlis izplūda pārsteigu- . ma saucienos, priecigos uzmundrinājuma vārdos un dusmīgos auros. Cilvēki spiedās uz priekšu, izkliedza viņa vārdu un māja. Atbalstītāju eiforija tikai sakaitināja tos, kam nepatika tēva Hieronima parādīšanās, un kaudņš aizmugurē ieguva jaunu spēku. Kad saniknotie protestētāji sāka mest ar akmeņiem uz torni, līdzenumā atskanēja neganti saukļi:
- Knfīr! - Tas nozīmēja "neticigais".
- Lā ilāha ilallāh! - "Nav cita dieva, tikai Allāhs!"
Tēvs Hieronims skatījās lejup uz satracināto ļaužu mutuli, un viņam uz pieres parādījās sviedru lāses. Viņš lēnām pacēla rokas, izstiepa tās uz augšu un plati - aicinošā žestā. Gluži tāpat kā pirmit viņa parādīšanās, tagad žests šķita polarizējam pūli vēl noteiktāk, un cīņas tikai pastiprinājās.
- Lūdzu! - viņš izkliedza arābu valodā ar spēcīgu akcentu. - Lūdzu, izbeidziet! Uzklausiet mani! - Haosā, kas valdīja pie klostera mūriem, viņa aicinājumu diez vai varēja sadzirdēt. Kņada nemazinājās. Lai arī akmeņi būkšķēja pret pils sienu un daži pat lidoja bīstami tuvu viņam, tēvs Hieronims palika savā vietā un aizvēra acis. Seja pauda dziļu koncentrēšanos, rokas bija paceltas…
…un pēkšņi pūlis satriekts noelsās. Greisija manīja, ka cilvēki rāda uz augšu - nevis uz priesteri, bet vēl augstāk, debesīs. Pagriezusies viņa ieraudzīja virs tēva Hieronima virpuļojam gaismas bumbu - apmēram divdesmit pēdu diametrā. Tā brīdi it kā pakarājās gaisā, tad sāka celties augšup, negaidīti palielinājās gan izmērā, gan spožumā un pēc tam izveidojās par zīmi - to pašu zīmi, ko viņa bija redzējusi virs šelfa ledāja. Tā kvēloja debesīs gluži kā masīvs, sfērisks kaleidoskops ar mainīgām gaismas ainām, un apakšējā mala atradās ne vairāk kā divdesmit pēdas virs tēva Hieronima galvas.
Pūlis sastinga gluži kā zemē ieaudzis, kā transā nonācis. Pavērtām mutēm cilvēki raudzījās uz augšu. Akmeņi vairs nelidoja. Tracis mitējās. Kliedzieni apklusa. Zīme spoži mirgoja, lēni rotēja gandrīz rokas stiepiena attālumā, daudz tuvāk nekā virs pētniecības kuģa, un staru līnijas un apļi šķita teju hipnotizējoši.
Doltons gulēja uz muguras pašā jumta malā, uzfilmēja zīmi un lēnām grieza kameru, lai uztvertu pūļa reakciju. Greisija bija notupusies viņam līdzās, apmēram piecpadsmit pēdu attālumā no tēva Hieronima, kas bija atliecis galvu un pārsteigts vērās uz mirdzošo parādību. Kamera slīdēja atpakaļ un uz acumirkli apstājās pie Greisijas. Viņa raudzījās tumšajā objektīva bezdibenī un nespēja izdvest ne vārda. Gribēja kaut ko teikt, jo visa pasaule uzmanigi pētīja viņu un gaidīja stāstu par sajūtām, kas pārņem notikumu epicentrā, taču nevarēja dabūt kaut skaņu pār lūpām. Šis brīdis gluži vienkārši nebija aprakstāms. Viņa palūkojās uz kvēlojošo lodi. Tad tēvs Hieronims novērsās no savādās parādības, un tanī mirklī viņi saskatījās. Bija manāms, ka viņš dreb, un pār vaigu ritēja asara. Priesteris šķita nobijies un apjucis, seja pauda apmulsumu par to, vai tiešām viņš to ir izdarījis, un neticības pilnās acis meklēja apstiprinājumu. Greisija izmocija apstiprinošu galvas mājienu un uzmundrinošu smaidu. Tad priestera izteiksme mainījās, it kā viņu kaut kas būtu pārsteidzis. Viņš koncentrēdamies aizvēra acis, pēc dažām sekundēm pagriezās pret pūli un atvēra acis. Brīdi raudzījies uz to, viņš plaši izpleta rokas un atlieca galvu, lai paskatītos uz zīmi. Viņš atkal aizvēra acis un dziļi ievilka elpu, stāvēdams zīmes spozmē un uzņemdams tās enerģiju. Cilvēki lejā joprojām šķita kā paralizēti un vērās augšup apbrīnas pilnā klusumā, izstiepuši rokas pretī priesterim un debesīm, it kā censtos pieskarties gaismas lodei.
Tēvs Hieronims tā nostāvēja vismaz minūti, tad atvēra acis un palūkojās uz pūli.
- Lūdziet kopā ar mani, - viņš uzsauca emociju piesātinātā balsī, pacēlis rokas pret debesīm. - Lūgsimies kopā!
Un viņi skaitīja lūgšanu.
Gluži kā līdzjutēji stadionā viņi visi - kristieši un musulmaņi, ticīgie un protestētāji - vilnī, kas izpletās no viena pūļa gala lidz otram, nokrita ceļos un noliecās, piespieda pieri zemei un nodevās bijīgai slavināšanai.
41
Vašingtona, Kolumbijas apgabals
- Pie velna, ko tu dari? Biju domājis, ka esam vienojušies.
Raidels trakoja dusmās. Viņš visu nakti bija skatījies ziņas, un
mazliet pēc pusnakts ekrānā parādījās sižeti no Ēģiptes. Un tagad, kad viņš soļoja apkārt savas privātās lidmašīnas kabīnei klusā Reigana lidostas angārā, maņas joprojām juta negulēto stundu iespaidu.
- Mēs nebijām vienojušies, Lerij, - Drakers atbildēja, iekārtojies mīkstajā sēdeklī. - Citādi tu nebūtu piekritis.
- Tātad tu gluži vienkārši to izdarīji?
- Mēs šajā lietā esam daudz investējuši. Es negribu riskēt tavas stūrgalvības dēļ.
- Stūrgalvības? - Raidels aizsvilās. - Tu nezini, ko dari, Kī- nen. Vai esi kaut reizi apdomājies, kurp tas novedis?
- Bet viss taču izdodas, vai ne?
- Par agru spriest.
Drakers viegli pielieca galvu.
- Beidz liekuļot! Tas tevi pazemo.
- Es nezinu, vai izdodas, bet…
- Mums izdodas, Lerij, - Drakers viņu pārtrauca. - Tas darbojas, jo cilvēki pie tā ir pieraduši. Pieraduši jau tūkstoš gadu garumā.
- Mums tas nebija vajadzīgs.
- Bija gan! Ko tad tu gaidīji? Domāji, ka cilvēki ieraudzīs zīmi un gluži vienkārši "sapratīs"?