- Vai drīkstu?
- Protams. - Zinātnieks pasniedza viņai tālskati.
Diemžēl tas nepalīdzēja ieraudzīt ko vairāk par pirmīt vēroto. Mirgošana bija kļuvusi vēl izteiktāka. Lode šķita dūmakaina, mazliet līdzinājās mirāžai… taču noteikti nebija izzudusi. Tā bija īsta.
Kad apkārt sapulcējās vēl daži zinātnieki, Greisija atdeva binokli Simonsam. Visi šķita samulsuši. Greisija paskatījās pāri viņiem. Finčs jau bija sakārtojis bezpilota lidaparāta kameras sviras, bet Doltons vēlreiz pārbaudīja otrās kameras stiprinājumus un iestatijumus. Abi laiku pa laikam atkal pievērsās savādajai parādībai. Greisija pamanīja, ka uz klāja iznāk kapteinis. Aiz viņa steidzās divi apkalpes locekļi.
- Tātad neviens no jums nezina, uz ko mēs skatāmies? - Greisija jautāja pārējiem.
- Vispirms es iedomājos, ka tā ir apgaismošanas raķete, - sacīja viens no apkalpes locekļiem, - bet objekts ir pārāk liels un pārāk košs, turklāt nepārvietojas, saprotat? Nu, nemaz nekustas, vai ne?
Jau nākamajā mirklī viņus pārsteidza liega šalkoņa, it kā vējš būtu nolēmis padzenāt gaisa masas. Arī agrāk viņi bija to dzirdējuši - kad Greisija un Doltons izmantoja nelielo, no attāluma vadāmo bezpilota helikopteru, lai iegūtu šelfa ledāja panorāmas skatus.
- Mēs paceļamies! - skaļi uzsauca Doltons, lai pārkliegtu aparāta rotoru lāpstiņu sacelto troksni.
Visi pagriezās, lai nolūkotos, kā lidaparāts ceļas gaisā. Dra- • ganflyer X6 šķita savāds, taču noteikti bija uzskatāms par spožu inženiertehnisko izgudrojumu. Tas nelīdzinājās parastam helikopteram un drīzāk atgādināja matēti melnu, nepazīstamu kukaini, kāds varētu parādīties filmā "Terminators". Tam centrā bija konteiners paliela mango izmērā - tur atradās elektronika, žiroskopi un baterija. No centra stiepās trīs nelielas paceļamas un nolaižamas sviras - uz pulksten divpadsmitiem, četriem un astoņiem. Ikvienas sviras galā bija uzmontēts kluss motoriņš, un katrs darbināja paralēli, vienu virs otra, novietotu rotoru lāpstiņas. Lidaparātam varēja uzmontēt jebkuru kameru. Visu darbināja lādējamas litija baterijas, aparāts bija no melnas oglekļa šķiedras, kas izrādījās neticami stipra un vienlaikus neticami viegla - Draganfli/er bija mazāk nekā piecas mārciņas smags, augstas izšķirtspējas videokameru un vadības paneli ieskaitot. Tas uzņēma lieliskas aerofotogrāfijas, un Doltons šo aparātu it visur stiepa līdzi.
Greisija vēroja, ka melnā ierīce paceļas virs klāja un lēnām slīd prom uz šelfa ledāja pusi. Tanī brīdī kāda sieviete iekliedzās:
- Ak mans Dievs!
Tad ari Greisija to ieraudzīja. Paradība atkal mainijās.
Objekts spēji uzmirdzēja un tūdaļ kļuva blāvāks - no ārmalas uz iekšu; tad tas strauji sarāvās, līdz ieguva desmit reizes mazāku izmēru nekā sākumā. Tā noturējies vairākas mokošas sekundes, objekts lēni atgriezās iepriekšējā stāvokli. Nu šķita, ka virsma ņirb un objekts maina formu.
Pirmajā mirklī Greisija nesaprata, kas notiek, bet drīz vien dvēseles dziļumos kaut kas sažņaudzās ciešā kamolā. Objekts bija atdzīvojies. Tas mainīja formu, savilkās uz iekšu, taču vienmēr palika sākotnējā izmērā. Tas neprātīgā ātrumā izveidoja dažādas kompozīcijas, visu laiku tikko jaušami rotējot, taču radītie attēli vienmēr šķita perfekti simetriski - gluži kā bērnu kaleidoskopā, tikai bez asiem stūriem un skaidri izteiktām robežām. Savādie zīmējumi nepārtraukti mainījās arvien pieaugošā ātrumā. Greisija nezināja, ko tas nozīmē, taču redzētais viņai atgādināja šūnu strukturu. Un tanī brīdī viņu pārņēma nepatīkama sajūta, ka acu priekšā pavīdējis planētas pamatu pamats.
Nelielais pulciņš uz klāja sastinga un klusēja. Greisija palūkojās uz viņiem. It visas emocijas bija lasāmas seja - gan aizgrābtība, gan pārsteigums, gan mulsums un bailes. Neviens vairs nestrīdējās par to, kas ir šis objekts. Viņi gluži vienkārši stāvēja kā ieauguši, nespēja atrauties no neparastā skata un pār lūpām pārdabūja tikai izbrīna pilnus izsaucienus. Divi - vecāks pāris - meta krustus.
Greisija manīja, ka Doltons pārbauda fiksēto kameru - vai tā joprojām uzņem savādo parādību. Rokā viņš turēja bezpilota lidaparāta tālvadības pulti, kas citkārt karājās kakla lentē, un ar
pirkstiem veikli spieda sviras. Abi saskatījās, un Greisija atrāva mikrofonu no mutes.
- Tas… Jēziņ, Dolton! Kas īsti notiek?
Viņš palūkojās uz dīvaino objektu.
- Nezinu, bet… Vai nu I'rinss dodas kārtējā koncertturnejā, vai ari kāds mūsu kafijā iebēris nezināmu draņķi. - Doltons spēja pajokot par visu, taču šoreiz viņa balsī jautās kas cits. Tā bija zaudējusi vieglumu.
Atkal atskanēja vairāki izsaucieni, un kāds teica:
- Ātrums mazinās.
Visi nervozā unisonā pievērsās parādībai, kas pamazām ieguva savu pēdējo apveidu.
Uz mirkli Greisijai šķita, ka sirds pārstājusi pukstēt. Ikviena ķermeņa pora biedējošā saspringumā krakšķēja. Neuzdrošinādamās atraut acis no objekta, viņa klusi novilka:
-Jēziņ.
Lodes košākās zonas lēni aprija tumsa, drīz vien sfēras virsma šķita nomelnējusi un raupja, it kā butu atskaldīta no ogles.
3
Amundsena jūra, Antarktīda
Apkārtējos pārņēma panika. Parādība bija zaudējusi savu krāšņumu. Vienā acumirklī savādā burvība pārvērtās draudīgā un nedzīvā vīzijā.
Finčs piegāja tuvāk Greisijai - abus mocīja ļaunas priekšno- • jautas.
- Nebūs labi, - viņš teica.
Greisija neatbildēja un paskatījās uz bezpilota lidaparāta kontroles paneli. Attēls nelielajā, piecas collas platajā šķidro kristālu monitora bija ļoti skaidrs, lai arī apkārt valdīja migliņa. Doltons vadīja lidaparātu pa plašu, slaidu loku, lai tas neaizsegtu skatu uz savādo parādību. Lidaparāts atradās pusceļā līdz šelfa ledājam, un Greisijai radās iespēja precīzāk novērtēt objektu - tas šķita nomācam tuvojošos kameru, gluži kā zilonis, kas paceļas pāri skudrai. Tas joprojām saglabāja pirms dažām minūtēm iegūto
tumšo, nedzīvo apvalku, izstarojot tādu kā ļaunu nolūku. Pēc brīža tas atkal uzmirgoja, koši uzliesmoja, tikai šoreiz tā bija daudz skaidrāka forma, ko iezīmēja dažādā intensitātē starojoša gaisma. Tagad objekts nepārprotami izskatījās pēc trīsdimensiju lodes, un tās centrs līdzinājās spožas gaismas bumbai. Apkārt lodei vienmērīgā attālumā cits no cita vidēja četri vienādi gredzeni. Tā kā vērotāji neatradās tieši pretī objektam, tad šie gredzeni šķita līdzināmies elipsēm. Ari ārējā čaula bija spilgti iluminēta, un gaismas stari projicējās no centra uz āru, starp gredzeniem, izplēnot mazliet tālāk par lodes malu. Skats hipnotizēja, īpaši bridi, kad mirdzēja uz pelēcīgi blāvā fona.
Visiem aizrāvās elpa. Cilvēki šķita kā elektrizēti, dažiem acīs parādījās asaras. Padzīvojušais pāris, kas pirmit meta krustus, nu piespiedās cieši viens pie otra. Greisija manīja, ka abiem lūpas trīs klusā lūgšanā. Viņa pati jutās kā sastingusi, kājas ļodzījās. Pārņēma savāds eiforijas un baiļu maisījums, kas šķita atainoja- mies ari pārējo vērotāju sejās.
- Oho! - Doltons iesaucās.
Ari Finčs nekustējās.
- Sakiet, ka patiesībā tur nekā nav, - viņš lūdzās. - Ka tie ir māņi.
- Diemžēl tā ir realitāte, - Greisija atbildēja gluži kā apburta. - Absolūta realitāte.
Viņa pacēla mikrofonu un pūlējās atrast vārdus. Šķita, ka apkārtne grimst aizmirstībā, pilnīgā sensorajā nošķirtībā. Ikkatru viņas domu bija pārņēmusi neparastā parādība. To nebija iespējams izprast, definēt. Taču jau pēc mirkļa viņa izrāvās no transa un atkal pievērsās kamerai.