- Jā, ja mēs būtu devuši viņiem tādu iespēju.
- Naivais! Cilvēki nogrūž prāta tālākajos stūros visu, ko nesaprot, un beigu beigās tas izplēn un tiek aizmirsts. Jo tā ir drošāk. Nē, cilvēkiem ir vajadzīgs kāds, kurš pateiks, kam ticēt. Tas ir izdevies jau vairākkārt. Un izdosies atkal.
- Un tad? - Raidels saskaitās. - Kurp doties tālāk?
Drakers pasmaidīja.
- Mēs tikai ļausim, lai aug viņa sekotāju loks. Un vēsts izplatās.
- Nepārliecinošs arguments, un tu to zini, - Raidels neatlaidās. - Tu radi ko tādu, ko pats pēc tam nevarēsi kontrolēt.
- Ne tadā gadījumā, ja mēs to uzpotēsim jau eksistējošai struktūrai, kam ir paliekoša vara un kas var ilgi pastāvēt.
Raidels papurināja galvu.
- Nespēju noticēt, ka to saki tu. Tieši tu, un neviens cits!
- Tev vajadzētu priecāties par tādu joku. - Drakers iesmējās. - Tev vajadzētu apsēsties un smieties pilnā kaklā!
-Nespēju pat… - Raidels svila sašutumā. - Tu nesaproti, vai ne? Tu nesaprod, cik briesmīgi maldies.
- Izbeidz, Lerij! Tu zini, kā iekārtota pasaule. Ir tikai divi nekļūdīgi veidi, kā panākt, ka cilvēki rīkojas pēc sava prāta. Vai nu tu uzvelc dzelzs cimdu un piespied viņus, vai ari paziņo, ka tāda ir Dieva griba, ja Dievs grib… - Drakers pavīpsnāja. - …tad viss tiek izdarīts. Tad viņi ieklausās. Tā kā mēs nedzīvojam ne tēvoča Josifa, ne priekšsēdētāja Mao valstī…
- Tas jau bija pats galvenais, - Raidels iebilda. - Ka to grib Dievs. Nevis pašiecelde viņa pārstāvji, kas iztaisās svētāki par svēdem.
- Tā nekas nesanāks, Lerij. Pārāk daudz neskaidrību un interpretācijas iespēju. Tu gribi, lai cilvēki paši iztulko vēsti, un tā ir pārāk liela uzticēšanās. Tas nemūžam neizdosies. Viņi nav raduši paši visu saprast. Viņi grib sekot vadonim. Viņiem vajadzīgs ceļa rādītājs. Vēstnesis. Pravietis. Vienmēr bijis vajadzīgs. Un vienmēr būs.
- Tātad tu gribi radīt… Otro atnākšanu?
- Ne gluži, bet tuvu tam. Un kāpēc ne? Lielākā daļa pasaules gaida kaut ko tādu. Visi taču runā par laiku beigām un Armage- donu. Tā ir zelta iespēja.
- Un kā ar citām reliģijām? Tu taču zini, ka pastāv arī citas, vai ne? Kā, tavuprāt, citi reaģēs uz tevis radīto mesiju?
- Viņš taču nebūs domāts tikai vieniem. Viss ir ņemts vērā. Viņa vēsts patiks visiem.
- Patiks visiem un iedrošinās viņus sekot Jēzum? - dzēlīgi pajautāja Raidels.
- Nu… - Drakers domīgi noteica un savilka lūpas šķelmīgā smaidā. - Tā nebūs viņa galvenā vēsts, taču pieļauju, ka tas būs papildu ieguvums no viņa sludināšanas.
- Lieliski, - Raidels nikni izgrūda. - Un tādējādi tu nostiprināsi šo masu ilūziju, ko mums nav izdevies satricināt tūkstoš gadu laikā? Vai tu vari iztēloties dienu, kad sludinātāji ķersies pie tā? Vai vari iztēloties, cik lielu varu tu ieliksi rokās tiem sažuvu- šajiem un patmīlīgajiem egoistiem? Tu ikvienu atdzimušu politiķi un ikvienu televīzijas evaņģēlistu padarīsi par svēto, kas nespēj nodarīt ļaunu. Tu nepagūsi pat aci pamirkšķināt, kad viņi jau būs pasludinājuši tableti par aborta paveidu un aizlieguši to, grāmatas no sērijas "Atstātie" kļūs par ieteicamo literatūru skolās, bet sējumi par Hariju Poteru tiks sadedzināti, par atstāšanu pēc stundām bērni sauks "Ave, Maria", un katrā pilsētā būs vismaz viens kreacionisma muzejs. Ja tāds ir kompromiss, tad es labāk palikšu pie globālās sasilšanas.
- Tik tālu nenonāks. Saproti, tu aizmirsti vienu lietu, - Drakers aizradija, paliekdamies uz priekšu. Viņa seja pauda gaidas.
- Mēs kontrolēsim vēstnesi. Padomā, Lerij! Mums ir izdevība radīt pašiem savu pravieti. Savu mesiju. Tikai padomā par iespējām! Cilvēki pēc mūsu pavēles darīs tādas lietas! - Drakers cieši nopētija Raidelu. - Tu zini, ka mums ir taisnība, - viņš turpināja.
- Tu zini, ka tas bija vienīgais pareizais solis. Šie cilvēki nelasa avīzes. Viņi neko nemeklē internetā. Viņi klausās sava sludinātāja vārdos un tic tiem. Fanātiski. Viņi neapšauba sludinātāja vārdus, nepārbauda visas tās muļķības, ko dzird baznīcās. Laimīgi norij visu, lai cik tas būtu smieklīgs, un nevienam I'ulicera balvas laureātam vai Nobela prēmijas ieguvējam ar visu viņu veselo saprātu un zinātniskajiem pierādījumiem neizdotos pārliecināt tos ļautiņus par pretējo. Viņi zinību vīrus noraidītu kā sātana aģentus, kas ieradušies aptumšot viņiem prātu. Mums tie pļāpas ir vajadzīgi, lai popularizētu savu vēsti. Vai gan var būt labāks veids, kā dabūt viņus savā pusē? Atliek tik dot viņiem jaunu pravieti, kas sludinās draudzei.
Kaut kas Drakera vārdos uzjundīja Raidelā negantas jūtas.
- Un kā ar pārējo pasauli? Tu runā tā, it kā mēs te būtu vienīgā problēma.
- Mēs esam lielākie piesārņotāji, vai ne? Ar to arī sāksim. Un pārējā pasaule mums sekos. - Drakers uz mirkli apklusa, stingri novērtēdams Raidelu. - Mūsu mērķis nav mainījies. Mēs strādājam joprojām to pašu iemeslu dēļ. Runa joprojām ir par izdzīvošanu. Un sevišķiem draudiem, kas nāk pār pasauli. Tāpat kā par cilvēku vedināšanu prom no bīstamās takas.
-Sūtot viņus atpakaļ uz tumšajiem viduslaikiem? Dodot tiem nabaga maldinātajiem niekkalbjiem patiesu iemeslu ticēt saviem bronzas laikmeta māņiem?
- Redzi? - Drakers atbildēja smaidīdams. - Tu beidzot uztver ironiju. - Rūpīgi nopētījis Raidelu, viņš piebilda: - Uz labu vai ļaunu, bet visa kustība kļuva par reliģisku, Lerij. Tu to zini. Tas pats vecais stāsts, tas pats klasiskais mīts, kas stingri iegūlis mūsu prātos, un šajā gadījumā tas der kā drēbnieka šūts uzvalks. Galu galā tas ir stāsts par pestīšanu, vai ne? Mēs esam grēcinieki. Mēs visi esam grēcinieki. Mēs Dieva dāvāto Ēdenes dārzu apgānām ar savām patērēšanas orģijām. Un tagad mums jāmaksā. Tagad jānes milzu upuri un jāšausta sevi, braucot ar mazākām mašīnām, lietojot mazāk elektrības, ierobežojot lidojumus un citas greznības, ko esam uzskatījuši par pašsaprotamām, un žņaudzot savu ekonomiku līdz nāvei, lai viss nokārtotos. Mums jāgūst uzvara pār antikristu, kas ir ļaunums, jāmeklē pestīšanas iespēja un jāglābj sevi vēl pirms Pastarās tiesas dienas, kas aizslaucīs mūs pēkšņu klimata izmaiņu Armagedona vilnī. Tā, luk, notiks, Lerij. Un tikai tādēļ, ka cilvēkiem patik reliģiski mīd. Viņi smeļas tajos spēku. Agri vai vēlu viņi visu pārvērš krusta karā. Un šim krusta karam nepieciešams pravietis, ne tikai zīme, lai vēsts izplatītos un viss notiktu.
Raidels papurināja galvu un uz brīdi aizgriezās - joprojām bija grūti pieņemt, ka viņi tiešām risina šo sarunu. Apsprieduši tematu jau pirms vairākiem mēnešiem, viņi vienojās to likt mierā - vismaz viņš tā bija sapratis -, bet tagad nācās sastapties ar to visā tā katastrofālajā krāšņumā.
- Vai pārējie… pārējie domā tāpat kā tu?
- Bez vilcināšanās.
- Un ar ko tas beigsies? - Raidels tincināja. - Vai tiešām tev šķiet, ka varēsi mūžam kontrolēt tēvu Hieronimu? Tu dešām domā, ka varēsi noturēt šos melus dzīvus? Agri vai vēlu kāds visu sapratīs. Kaut kas noies greizi, kādam paslīdēs kāja, un viss naks gaismā. Kas tālāk?
- Mūsu uzdevums nepavisam nav viegls. - Drakers paraustīja plecus.
- Pat vislieliskākie plāni beigu beigās izgāžas. Un tu to zini. Man šķita, ka tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tu negāji pa šo ceļu.
Drakers pat nepakustējās.
- Turpināsim strādāt, cik ilgi vien iespējams.
- Un tad?