Apdomājies Drakers atgaiņājās kā no uzbāzīga cilvēka.
- Tad mēs izdomāsim elegantu veidu, kā aiziet.
Stoiski pamājis, Raidels apsvēra dzirdēto. Viņš gluži vienkārši sēdēja kā sapinies bailēs un skatījās tālumā dk truli, it kā būtu uzzinājis, ka atlicis dzīvot tikai nedēļu.
- Nē, - viņš beidzot sacīja Drakeram baiļpilnā balsī. - Tā nav pareizi. Tā ir milzīga kļūda.
Drakers piemiedza acis.
- Mazliet apdomā visu, Lerij! Tu sapratīsi, ka man taisnība.
Uz Raidelu šie vārdi neatstāja iespaidu. Atmiņas priekšplānā
visu laiku bija priestera tēls - kā viņš stāv uz klostera jumta Ēģiptē, kā viņam virs galvas mirguļo zīme un kā simtiem dievludzēju nometas ceļos viņa priekšā.
- Pat ņemot vērā vislabākos nodomus un visu, ko mēs darām… es nepiedalos. Es nevaru tev palīdzēt… padarīt šo vīrusu vēl spēcīgāku.
- Bet nāksies. Mēs abi pārāk daudz esam likuši uz spēles, - Drakers sausi atgādināja.
- Tā nav pareizi, - Raidels iekarsa. - Mēs bijām plānojuši viņus nobiedēt, Kīnen. Mudināt, lai apsēžas un padomā par to, ko dara. Un viss. Dažas rūpīgi izvēlētas parādīšanās reizes, un miers. Lai tas paliek neizskaidrots fenomens. Noslēpumains, mulsinošs un biedējošs. Tieši par to mēs vienojāmies, nolādēts! Mēs vienojāmies, ka būtu labi, ja cilvēki nesaprastu, no kurienes tā radusies, un beigu beigās secinātu, ka tā liecina par kādas augstākas inteliģences citplanētiešu ierašanos. Šī plāna burvība slēpās mēģinājumā ne tikai pamudināt cilvēkus apsēsties un ieklausīties, bet arī palīdzēt viņiem atrauties no bērnišķīgā priekšstata par Dievu, par viņu personīgo Dievu, to veco vīriņu ar balto bārdu, kurš uzklausa visus patēdskos lūgumus un izdod smieklīgus noteikumus, kas regulē ēšanu, dzeršanu, ģērbšanos un klanīšanos. Mēs gribējām palīdzēt viņiem pieņemt priekšstatu par dievišķu būtni, ja kaut kas neaptverams un neizskaidrojams…
- …un uzjundīt viņos stulbās agnostiķu domas, - Drakers piebilda zobgalīgā tonī.
-Jā. Tas ir solis pareizajā virzienā, vai ne?
Drakers nebija satricināms un papurināja galvu.
- Dižena doma, Lerij, bet… šis bija vienigais veids, kā mūsu plānu realizēt. Pasaule nav gatava atteikties no savas aizraušanās ar reliģiju. Kur nu! Tā arvien vairāk nododas fundamentālis- mam. Un ne tikai mūsu ienaidnieki. Arī mēs paši. Pavei, kas notiek mūsu valstī! Mums nav neviena kongresmeņa vai senatora, kas atzīst sevi par ateistu. Neviena! Pie velna, pagājušajā gadā mums bija desmit prezidenta kandidāti, un neviens no viņiem neuzdrošinājās pacelt roku un atzīties, ka tic evolūcijai.
- Un tu palīdzi to bedri rakt vēl dziļāku.
- Tas ir kompromisa darījums. Tā ir vēsts, ko viņi sapratīs.
Raidels atkal papurināja galvu.
- Nē, tu maldies. Nebija vajadzības rīkoties tieši tā. Iespējams, tu palīdzēji atbrīvoties no viena ļaunuma, taču tūdaļ radās otrs, varbūt tikpat briesmīgs. Iespējams, tas pārvērtīs mūsu pasauli par īstu elli ikvienam saprātīgam cilvēkam. - Viņa seja satumsa, un viņš veltīja Draķeram stingru, apņēmības pilnu skatienu. - Mums jāizdomā, kā tikt ārā no šīs situācijas. Jāapstājas, iekams nav par vēlu.
- Tu redzēji, kas dkko notika Ēģiptē. Jau ir par vēlu.
- Mums jāapstājas, Kīnen, - Raidels neatlaidās.
- Mēs varam vienodes un varam arī nevienoties, - Drakers sacīja, paraustījis plecus.
- Man šajā lietā tomēr ir savs vārds sakāms.
- Saprātīgās robežās. Bet patlaban tu runā muļķības.
Brīdi apdomājies, Raidels izaicinoši noteica:
- Es tev esmu vajadzīgs gudro putekļu dēļ.
-Jā, - Drakers atteica, rāmi palocīdams galvu.
- Bez dem tu neko nevari iesākt.
- Zinu.
Raidelu tracināja tāds Drakera miers.
-Un?
- Un… - Drakers saviebās, it kā ciestu kādas sāpes. - Tādēļ man vajag mazliet nodrošina des.
Nesaprazdams, ko Drakers ar to domājis, Raidels bridi pētīja viņu. Tad visi mozaikas gabaliņi sakrita vietās.
- Ko? - Raidels nošņāca. - Ko tu esi izdarījis? Ko tu esi izdarījis, kuņas bērns?
Drakers ļāva viņam kādu brīdi dusmoties un tad pateica tikai vienu vārdu:
- Rebeka.
Tas ieurbās Raidelam sirdī gluži kā verga. Iepletis acis, viņš izņēma no kabatas tālruni un nospieda ātrās zvanīšanas pogu. Pēc diviem signāliem atsaucās nevis Rebeka, bet kāds virietis. Raidels viņu uzreiz pazina. Tas bija Rebekas miesassargs.
- Ben, kur ir Rebeka?
- Drošībā, Raidela kungs.
Atvieglojumā sirds Raidelam apmeta kūleni, un viņš veltīja Drakeram uzvarošu skatienu.
Tas saglabāja biedējošu mieru.
Raidelu pārņēma mokošs satraukums.
- Iedod klausuli Rebekai, - viņš pavēlēja miesassargam, lai gan saprata, ka nesaņems tādu atbildi, kādu gaidījis.
- To es nevaru, Raidela kungs.
Šie vārdi gluži kā čūska apdnās sirdij un cieši sažņaudza to.
- Iedod viņai klausuli! - viņš izgrūda.
Miesassarga balss pat nenotricēja.
- Tikai tad, ja atļaus Drakera kungs.
Nometis tālruņa aparātu zemē, Raidels uzbruka Drakeram un nokliedza:
- Kur viņa ir?
Drakers izlēca no sēdekļa un izvairījās no Raidela uzbrukuma, satverdams viņa roku un elkoni un atliekdams roku uz muguras. Tad viņš iespēra Raidelam pa kāju. Miljonārs smagi nokrita uz grīdas un atsitās pret kādu sēdekli. Kādu brīdi Drakers viņu vēroja un tad dažus soļus atkāpās.
- Ar viņu viss ir kārtībā, - viņš noteica, sakārtodams žaketi. Viņš šķita mazliet pietvīcis, elpa nedaudz paātrināta. Viņš centās nomierināties, tādēļ dziļi ieelpoja un tad piebilda: - Un ar viņu viss būs kārtībā tik ilgi, kamēr tu nesastrādāsi kādas muļķības. Vai mēs esam sapratuši viens otru?
42
Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte
Paslēpies aiz sienas drupām četrsimt jardus uz rietumiem no klostera un palīdis zem maskēšanās tikla, Lapsa Otrais ar abiem vīriem klusi raudzījās jaudīgajos binokļos un gaidīja.
Līdzās zem smagās automašīnas brezenta pacietīgi sēdēja tāla darbības rādiusa akustiskās iekārtas apkalpe, kas bija gatava atkal vadīt neredzamo spēku. Iekārta speciāli šai misijai bija matētā smilškrāsā - lai lieliski iederētos teritorijā ap klosteri un arī tālāk, kalna virsotnē virs alas. Virziena mikrofons atstāts apvalkā, jo tās dienas notikums bija plānots kā saruna vienā virzienā - atšķirībā no kalnā pavadītajām neskaitāmajām stundām vairāku nedēļu un mēnešu garumā, kad vajadzēja tvert mirkļus, ja tēvs Hieronims bija piemērotā stāvoklī, lai atbildētu uz pāris jautājumiem.
Lapsa Otrais vēroja nemierīgo pūli. Līdz šim viņam bija izdevies rīkoties pareizi un bez problēmām izvilināt vajadzīgās atbildes. Pēc nelielās pamudināšanas uz jumta, kad parādījās zīme, tēvs Hieronims uzvedās prognozējami - galu galā tā viņš bija mācīts. Pietika arī dažus vārdus iečukstēt ausī kaismīgākajiem no pūļa, lai izraisītu plašu reakciju un satracinātu cilvēkus, kas ieraudzījuši automobili ar bēgļiem. Pūļa kontrolei izmantojot ļoti skaļu augstfrekvences vibrāciju, bija iespējams apvaldīt dedzīgu- mu, kad tas vairs nebija vajadzīgs, un piespiest cilvēkus atkāpties, lai bēgļi varētu atgriezties klosterī.
"Iespaidīgi," Lapsa Otrais nodomāja, lai arī tāla rādiusa darbības akustisko iekārtu bija lietojis tik bieži, ka tas kļuvis jau par ieradumu. Ideja bija tiešām vienkārša - troksnis tiek projicēts ļoti fokusētā audiostarā, gluži tāpat kā filmu projektora objektīvs pastiprina un fokusē gaismas strēli, lai to dzirdētu tikai tie cilvēki vai cilvēks, kurš atrodas iekārtas tēmēkļa krustā. Iekārta bija precīza kā snaipera šautene. Pat no attāluma. Tā izraisīja nelabumu, ģīboni un sagrāva pat vissīkstāko ienaidnieku, izpaužoties vai nu kā dzīva vai ierakstīta cilvēka balss, radīdama objektam sajūtu par balsi viņa galvā, vai arī kā neciešami skaļa, grieziga vibrācija objektam ausis, ja tika izmantots smalkāks pūļa kontroles paņēmiens.