Kad virtuļi beidzās, Čaba pieklusināja televizoru un pastāstīja Metam, ko jau paveicis. Un paveicis viņš bija daudz. Pēc Meta aizmigšanas un pirms brokastu pasniegšanas viņš devies uz reģistratūru, iedevis darbiniekam vēl vienu desmit dolāru banknoti un visu nakd strādājis.
Viņš bija noskaidrojis trekera atrašanās vietu un pasniedza Metam izdrukas. Tās apliecināja, ka Mercedes iepriekšējā vakarā ap desmitiem izbraucis no Sīportas rajona, kur viņi to manīja pēdējā pārbaudes reizē. Tas aizbraucis uz pilsētas centru, un tur signāls pazudis - acīmredzot to nomāca kādas ēkas apakšzemes stāvlaukuma biezās betona sienas. Atkal signāls parādījās drīz pēc septiņiem no rīta - tajā pašā Sīportas rajonā -, un kopš tā laika automobilis nebija kustējies.
Pēc tam Čaba lielāko daļu laika pavadīja, cenšoties papildi-, nāt informāciju par likteņa nolemto komandu un tās slepeno projektu. Viņš bija piezvanījis vairakiem paziņām un patiesi nostrā- dinājis Google un Cuil meklētāju algoritmus. Daudz jauna uzzināt neizdevās, taču ari neatrastais par šo to liecināja.
Kaut gan viņš vairāk pārzināja pētījumu projektus, kuri nebija saistīti ar aizsardzības nozari, ap viņa un līdzinieku darbu virmojošā noslēpumainība pēc intensitātes nereti atgādināja militāro jomu. Lai arī ar aizsardzību saistītos projektus klāja daudz biezāks slepenības aizsegs, allaž varēja saklausīt kādu nejaušu čukstu, mājienu, saredzēt kādu spraugu un samanīt kaut vārgu
nojausmu par to, kas īsti tiek pētīts. Visbiežāk būtiskākā un sar- gājamākā bija informācija par to, kā mērķis tiks sasniegts; pats mērķis lielākoties vismaz aprisēs bija skaidri zināms, īpaši savstarpēji labi pazīstamu speciālistu aprindās. Diemžēl šajā gadījumā neviens neko nezināja. Projekts bija dzimis un miris pilnīgā un absolūtā slepenībā. Un Čaba secināja, ka ar kaut ko tādu sastopas pirmo reizi. Tāpat bija skaidrs, ka cilvēkiem, kas stāv aiz šī projekta, ir milzīgi resursi un apņēmība, un tādējādi pretošanās viņiem top vēl nepievilcīgāka - ja vien tā vispār iespējama.
Taču viņam bija izdevies atrast īstu tīrradni, par kuru viņš pastāstīja pašās beigās.
- Es izsekoju Dominika Rīsa sievu, - Čaba paziņoja Metam, un apmierinājums teju mirdzēja viņa nogurušajā sejā. - Varbūt viņai ir kāda versija par to, kas viņas vīram un Denijam bija darāms Namībijā.
- Kur viņa ir? - Mets jautāja.
- Nahāntā, - Čaba atbildēja, pasniegdams viņam papīra lapu ar tālruņa numuru. - Varam tur būt jau pēc pusstundas.
Brīdi apdomājies, Mets palocīja galvu.
- Izklausās lieliski. Bet vispirms apskatīsimies, kādus jaunumus mums no Sīportas ziņos trekeris.
44
Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte
Kopš satricinājuma pilnā brīža uz torņa jumta Greisija teju nepārtraukti runāja tiešajā ēterā. Viņa ik pēc stundas lūkojās Doltona kameras objektīvā, apmierinādama pasaules nepiesātināmās alkas pēc informācijas - neatkarīgi no tā, cik jauna tā bija. Kakls šķita aizsmacis, nervu gali atkailināti, kājas kā no gumijas, taču citādi nebija iespējams. Visa pasaule sēdēja pie televizoru ekrāniem, klausījās un kāri tvēra ikvienu jaunumu drusku. Par neparasto parādību vēstīja ikviena ziņu pārraide. Un viņa atradās pašā notikumu sirdī - vienīgā, ko pēc sejas un balss jau pazina visa pasaule.
Un tomēr - viņa joprojām nespēja noticēt, ka tas patiešām notiek, ka viņa tiešām atrodas epicentrā, tiešraidē vēsta par epohā- lajiem brīnumiem un atrodas līdzās cilvēkam, kurš var izrādīties pats Dieva sūtnis.
Drošības nolūkos viņi bija aizveduši tēvu Hieronimu prom no jumta, lai nekaitinātu pūli pie klostera mūriem. Pēc tam, kad debesīs bija parādījusies zīme, cilvēku skaits bija desmitkāršojies, un viņu saradās arvien vairāk. Abats un brālis Emīns pavadīja tēvu Hieronimu klostera telpās. Viņš šķita pagalam apmulsis un acīmredzami zaudējis spēkus, tādēļ viņam bija vajadzīgs laiks at- labšanai un notikumu izvērtēšanai. Doltons, Finčs un Greisija vēl vairākas reizes kāpa atpakaļ uz jumta, un Doltons pielīda pie pašas malas, lai uzņemtu kadrus pie klostera mūra. Viņš izmisīgi vēlējās izmantot skycam, taču negribīgi piekrita Greisijai un Finčam, ka tas nebūtu prātīgi pūļa svārstīgā noskaņojuma dēļ.
Zīme izgaisa piecpadsmit minūtes pēc tam, kad parādījās virs tēva Hieronima galvas, un viss šķita mierīgi, lai gan spriedze bija jūtama. Jaunas sadursmes vairs neizcēlās, taču cilvēki sadalījās atsevišķās grupās, prednieku nometnēs, kuras satraukti vēroja cita citu. Kristieši bija pulcējušies izrādīt godbijību un lūgties. Musulmaņus valdzināja brīnums, un viņi pievienojās citiem lūgšanās, lai gan nebija pārliecināti, kā vērtēt zīmes parādīšanos virs priestera galvas. Fundamentālistiski noskaņotie musulmaņi atteicās pieņemt jebkādu vēsti par jaunu pravieti, un viņu klātbūtne pašķīra malā daudz mērenāk noskaņotos.
Starp pārraidēm Greisija, Finčs un Doltons skatījās reportāžas no visas pasaules un saņēma informāciju no kanāla kontaktper- sonam Kairā. Pirmais ievērojamākais reliģiskas organizācijas pārstāvis, kurš sniedza oficiālu komentāru notikušajam, bija Kon- stantinopoles patriarhs. Atšķirībā no pāvesta, neapstrīdama Romas katoļu līdera, kura vārds tika uzskatīts par nemaldīgu, patriarham bija daudz mazākas iespējas tieši ietekmēt sadrumstaloto ortodoksālās baznīcas pasauli. Tomēr tas neatturēja viņu izmantot savu skanīgo vēsturisko titulu, lai paustu bažas par apkārtējo vidi un pasludinātu to par reliģisku atbildību. Šajā kontekstā viņš izplatīja paziņojumu, kurā lūdza cilvēkus pievērst uzmanību tam, ko viņi redz savām acīm, un pauda savu ieinteresētību tikties ar tēvu Hieronimu, lai labāk izprastu notiekošo.
Vērojot masas pie klostera mūriem, Greisija izjuta arvien pieaugošu neomullbu. Gaiss šķita smags spriedzes uzlādētā klusuma dēļ. Virmoja nojausma par plašākas vardarbības izraisīšanos. Viņa pateicīgi pieņēma svaigas limonādes glāzi, ko atnesa kāds no mūkiem, tad sakrustotām kājām apsēdās jumta tālākajā stūri un atspieda muguru pret aprīkojuma saini. Doltons un Finčs, arī glāzēm rokās, pievienojās viņai.
Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami, ļāvās pārdomām un pūlējās nomierināties.
- Pārsteidzoši, vai ne? - Finčs noteica, skatīdamies tālumā pāri neregulārajiem, kupoliem nosētajiem klostera jumtiem. - Kā viss var mainīties vienā acumirklī!
- Vēl vakar mēs izsalām līdz kaulam Dienvidpolā, - Doltons piebilda noguruma un neticības iekrāsotā tonī. - Kas notika?
- Tas ir grandiozākais sižets mūsu dzīvē, - Greisija atbildēja.
- Neapšaubāmi. - Doltons papurināja galvu un savilka lūpas tikko jaušamā smīnā.
Greisija to pamanīja.
- Kas tad nu?
- Tomēr savādi, kā viss noticis, vai ne? Nu, es nezinu, kā lai to nosauc. Veiksme? Liktenis?
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Mēs taču pavisam viegli varējām visu palaist garām! Iedomājies… Ja tu nebūtu atbildējusi brālim Eminam pa telefonu, kad mēs vēl bijām uz kuģa… Ja viņam nebūtu izdevies mūs pārliecināt, ka jābrauc šurp… Ja tā filmēšanas grupa nebūtu ieradusies pirms mums un nebūtu uzņēmusi tos tēva Hieronima zīmējumus uz alas sienām… Mēs visu būtu palaiduši garām, vai ne? - Viņš skatījās te uz Greisiju, te uz Finču. - Tad mēs te tā nesēdētu, un varbūt vispār nekas no tā visa nebūtu noticis.
Mirkli apsvērusi šādu viedokli, Greisija paraustīja plecus.
- Tad šeit būtu kāds cits. Gluži vienkārši sižetu taisītu kāds cits.