- Tiešām? Ja nu dokumentālisti nebūtu uzfilmējuši savu materiālu? Ja nu neviens nebūtu ieradies, lai aprunātos ar tēvu Hieronimu? Tad pūļa lejā nebūtu. Tēvs Hieronims nestāvētu uz jumta.
Un zīme neparādītos. - Doltons iepleta acis, mudinādams kolēģus apdomāt tādu iespēju. - Jāsāk prātot, vai viņš ir pirmais. Varbūt agrāk bijuši arī citi.
- Cid? - Greisija pārjautāja.
- Nu, saproti, ķertie, kas dzird balsis, it visur atstāj dīvainas zīmes un piesmērē žurnālus ar saviem savārstījumiem. Ja nu pirms tēva Hieronima bijuši arī citi? Tikai par viņiem neviens neko nav zinājis? - Doltons domīgi palocīja galvu un turpināja: - Un kāpēc viss nodek deši tagad? Mēs taču arī citkārt biitu varējuši redzēt to zīmi, saņemt vēsd. Kāpēc tas nenotika pirms Hiro- simas? Vai Kubas raķešu krīzes laikā?
- Vai tevi vienmēr pārņem apskaidrība, kad esi iedzēris limonādi? - Greisija pajautāja.
- Viss atkarīgs no tā, ko krietnie mūki tai pievieno. - Doltons plati pasmaidīja un iepleta acis.
Tobrīd jumta lūkā parādījās brālis Emins. Viņa seja pauda bažas.
- Lūdzu, nāciet man līdzi! Jums tas jādzird.
- Kur? - celdamās kājās, jautāja Greisija.
- Lejā, pie mašīnas. Nāciet!
Nokāpuši lejā, viņi sekoja brālim Emīnam pie Toi/ota Previa, kas joprojām atradās pie klostera vārtiem. Vienlaikus ar viņiem ieradās arī abats. Automobiļa durvis bija vaļā, apkārt drūzmējās Jūsufs un vairāki mūki, kas uzmanīgi klausījās arābu radiopārraidi. Viņi izskatījās pārbijušies.
Vēl viens reliģiskais līderis nācis klajā ar paziņojumu, taču šis. nebija dk iedvesmojošs kā iepriekšējais. Greisija nesaprata vārdus, taču toni uztvert nebija grūti. Šķita, ka runātājs pauž tas pašas negantās, kaismīgās, skaļās frāzes, kādas neskaitāmas reizes bija dzirdētas arābu pasaulē. Viņa nojauta situāciju, iekams brālis Emīns izskaidroja to.
- Tas ir imāms, no Kairas, - viņš sacīja drebošā balsī. - Viens no karstgalvīgākajiem garīdzniekiem šajā valstī.
- Laimīgs viņš neizklausās, - Doltons piebilda.
- Nav jau arī, - brālis Emīns atbildēja. - Viņš aicina savus sekotājus neļauties acu apmānam. Teic, ka tēvs Hieronims ir vai nu
Dižā Sātana Amerikas izdomāts triks, safabricējums, vai ari pats šaitāna, velna sūtnis. Jebkurā gadījumā viņš uzskatāms par viltus pravieti, kurš ieradies sēt bailes un apmulsumu īsteno ticīgo vidū. - Mirkli ieklausījies, viņš piebilda: - lmāms mudina pildit krietna musulmaņa pienākumu un atcerēties vienīgās īstās ticības uzdevumu.
- Kādu? - Finčs pajautāja.
- Viņš pieprasa tēva Hieronima galvu, - brālis Emīns atbildēja. - Burtiskā nozīmē.
45
Riveroksa, Hjūstona, Teksasas štats
- Jāteic, ka esmu visnotaļ apjucis, - mācītājs žēlojās, nolicis viskija glāzi. - Pie velna, kas tur notiek? Ne jau tā viss bija iecerēts.
- Un kas bija iecerēts?
- Otrā atnākšana, Roj, - mācītājs atbildēja. - Laiku beigas. Debesbraukšana.
Viņi sēdēja viens otram pretī plašā ziemas dārzā - milzīgā stiklotā būvē, kas bija lielāka par daudzām vienģimenes mājām, taču mācītāja monolītajai savrupmājai drīzāk bija vien piebūve. Aiz slīpgriezuma stikliem vīdēja ovāls baseins, ko siltāku dienu gaidās klāja mirdzošs brezents. Žogu ap Dārbija tenisa kortu daļēji aizsedza papeļu rinda, kas iezīmēja īpašuma kreisās puses robežu.
Lai gan pēdējā gada laikā viņi bija tikušies neskaitāmas reizes, Rojs Būsema atkal pētīja mācītāju - aizrautīgi kā antropologs, kurš atklājis jaunu sugu. Viņa svētiba Nelsons Dārbijs bija intriģējošs ipatnis. Moderns jebkādu tehnoloģiju un biznesa jomās, taču nesatricināms Svēto rakstu jautājumos. Izsmalcināts un nosvērts, un tomēr nikns labējo kultūras un stūrgalvīgs neiecietības aizstāvis. Ikreiz, kad viņi tikās, Dārbijs šķita apburošs, mierīgs, viesmīlīgs namatēvs un nebūt nelīdzinājās izpušķotu sprediķu teicējam, uguns un sēra politikas aizstāvim, par kādu viņš pārvērtās uz paaugstinājuma. Viņš vienmēr bija nevainojami ģērbies - elegants vīrietis, kurš prot novērtēt labas lietas. Par laimi Dārbijam, Dievs - saskaņā ar nekļūdīgajiem Svētajiem rakstiem, ko Viņš atstājis cilvēcei, - priecājās par savu kalpu labklājību, un mācītājs bija ļoti uzticams kalps.
Izsmalcināta bija arī māja. Tā atradās kokiem noaugušā ielā Riveroksas mikrorajonā, privileģētā vietā ar skatu uz lauku tenisa kluba fērvejiem. Staltā savrupmāja ar baltajām kolonnām bija celta divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados - gaumīga un atturīga, nevis vulgārs Labklājības teoloģijas templis. īpaši Dārbijs lepojās ar savu ziemas dārzu. Tā projekta autors bija viens no Londonas ievērojamākajiem dārza māju dizaineriem, kurš pēc tam vadīja četru namdaru darbu. Dārbijam patika pieņemt cilvēkus ziemas dārzā. Tas atradās tālāk no nelielās kalpotāju armijas acīm un ausīm un radīja iespēju izrādīties, pārsteigt viesus. Protams, tas iedvesmoja arī pašu īpašnieku. Dārbijam stiklotā būve atgādināja saules staru prizmu, kas uzsūc vissīkāko gaismas plūsmiņu pat visdrūmākajās dienās un palīdz izjust brīnumu. Tieši ziemas dārzā viņš sacerēja visdedzīgākos sprediķus par homoseksuālismu, abortiem - pat izvarošanas upuru un incesta gadījumos -, prezervatīviem, evolūciju, stumbra šūnu pētījumiem un elitārisma piekritēju musulmaņu varenības sapņiem. Kaismīgu un niknu pretsparu saņēma arī meitenes, kas vēlējās iesaistīties skautu kustībā un kuras viņš dēvēja par feminisma kalponēm. Tāpat viņš kritizēja Dungeons & Dragons spēli un multfilmu par Sūkli Bobu Kvadrātbiksi. Tieši ziemas dārzā tapa sprediķi, kurus viņš taupīja īpašiem gadījumiem, piemēram, Ziemassvētkiem, kas vairs nebija aiz kalniem.
Taču todien iedvesmai traucēja mulsuma pilnās domas.
- Varbūt tās nemaz nav laiku beigas, - Būsema iebilda.
- Protams, ka nav, - mācītājs īgni piekrita. - Tas nemaz nav iespējams. Pagaidām, kamēr vēl nav piepildījies neviens Bībelē minētais pareģojums. - Viņš paliecas uz priekšu un rūpīgi nopētīja pretimsēdētāju, pastiprinādams savus vārdus ar īpašu žestu, kādu mēdza izmantot arī no kanceles. - Bībele vesta, ka mesija atgriezīsies tikai pēc tam, kad Izraēlā būs izcīnīta pēdējā kauja starp Dieva bērniem un antikrista armiju. Tikai pēc tam mūs varēs glābt Debesbraukšanas dienā. - Viņš papurināja galvu. - Tā nav pareizi. Pie velna, mēs joprojām gaidām, kad izraēlieši sabom- bardēs Irānu un sāks rīkoties.
- Dievs mums sūta savu vēsti, Nelson, - Būsema domīgi noteica. - Viņš dod mums zīmi. Pat divas zīmes. Un sūta mums savu vēstnesi.
Dārbijs iesmējās.
- Arābu! Un katoli, ja jūs kaut ko tādu vispār spējat iedomāties.
- Viņš nav arābs, Nelson. Viņš ir spānis.
- Vienalga, - Dārbijs attrauca, noraidīdams labojumu. - Viņš tomēr ir un paliek katolis.
- Tam nav nozīmes. Kas tad, jūsuprāt, būtu Otrās atnākšanas mesija? Luterānis?
- Nezinu, bet… katolis? - Dārbijs novaidējās.
- Patlaban tas nav būdski. Viņš ir kristietis. Vēl vairāk, viņš ir viens no svētākajiem vīriem pasaulē. Pēdējos mēnešus pavadījis kādā alā netālu no klostera Ēģiptē. Un tā ir daļa no Svētās zemes. Pats Jēzus slēpās tajā pašā ielejā, kad viņu vajāja romieši.
- Kas tur bija ar tiem koptiem?