- Klosteris, kur viņš uzturas, pieder koptu baznīcai, taču viņš nav šīs reliģijas piekritējs. Vai jūs daudz zināt par koptiem?
- Ne visai, - Dārbijs atbildēja, bikli smaidīdams.
- Tie ir Ēģiptes kristieši. Apmēram desmit procenti iedzīvotāju. Taču tieši viņi tur dzīvo visilgāk. Apmetās vēl pirms arābiem, kas iebruka septītajā gadsimtā. Patiesību sakot, kopti tur dzīvo kopš pirmās dienas, nepārtraukti. Tas ir tīrākais, senākais, neiz- kropļotākais kristiešu reliģijas novirziens, Nelson, - Būsema apgalvoja un uz mirkli apklusa, lai viņa vārdi labāk nosēstos mācītājam atmiņā. Tad viņš turpināja: - Jūs taču zināt, kurš bija koptu reliģijas pamatlicējs, vai ne?
- Nē, - Dārbijs atzina.
- Marks. Viens no evaņģēlistiem. Apmēram trīsdesmit gadus pēc Jēzus nāves viņš devās turp, lai sludinātu evaņģēliju. Viņam nebija pārāk grūti sapulcināt cilvēkus, jo de jau ticēja mūžīgai dzīvošanai, bija ticējuši tai jau tūkstošiem gadu. Taču Marks apgalvoja, ka tā nav paredzēta dkai faraoniem. Proti, lai dzīvotu mūžīgi, nevajag būt mumificētam, apglabatam milzīgā piramīdā un uzturēt priesterus, kas veic visdīvainākos rituālus. Visi var nonākt debesīs, un šo iespēju piedāvā Vienīgais Dievs, kuram tiek lūgts piedot viņu grēkus. Kā jau varat iedomādes, tā bija mūzika vietējo ļaužu ausīm. Un tieši tur viss sākās, tur kristietība ieguva savu formu. Simbolismu, rituālus. Daudz kas nācis no turienes. Parau- gieties uz seno ēģiptiešu mūžības simbolu ankhu un krustu! Padomājiet par viņu saules dievu Ra un mūsu svēto dienu, svētdienu! Un par to ieleju, kur uzturējās tēvs Hieronims! Tā ir daudz svētāka, nekā jūs domājat. Savukārt tie klosteri ir senākie pasaulē! Tajos glabājas dažas agrīnās svētās grāmatas, ceturtā un piektā gadsimta evaņģēliji, nenovērtējami manuskripti. Kaudzēm! Vienkārši guļ plauktos. Viņi joprojām tos tulko. Kas zina, ko viņi tajos atradīs! Tā ir ļoti reliģiska vieta, Nelson. Ļoti reliģiska un kristīga. Un tēvs Hieronims… jā, par viņu jūs visu zināt. Par visu, ko viņš darījis. Tas ir Dieva darbs. Viņš ir palīdzējis pasaulei plaukt. Ja Dievs nolēmis kādu izvēlēties, tad es uzskatu, ka tēvs Hieronims būtu īstais.
Dārbijs palocīja galvu, nenovīdīgi apsvērdams sava padomdevēja vārdus.
- Bet kāpēc tagad? Un kādēļ tās zīmes parādās virs zemeslodes poliem?
Būsema nepārliecināts sarauca pieri.
- Varbūt viņš mudina mūs uzmanīties. Varbūt viņš vēlas, lai mēs vēl pagaidām. Kas zina? - Rojs Būsema pasmaidīja. - Varbūt jūs konstatēsiet, ka cilvēki beidzot labprāt grib saņemt to vēsti par laiku beigām, kuras jūs viņiem sludināt. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi pēc tās kārojuši. - Par šo piezīmi viņš klusībā pasmaidīja.
Sapratis dzēlību, Dārbijs piemiedza acis, taču nolēma to ignorēt.
- Tāds ir mūsu liktenis, Roj. Tā teikts Bībelē. Tā tiks glābti tie, kas pieņem Jēzu Kristu par savu glābēju. Pirms Armagedo- na. Pirms zemes bojāejas. Starp citu, tu taču patiesībā netici, ka tās siltumnīcas gāzes tomēr noslaucīs mūs no zemes virsas ar tiem paisuma viļņiem vai jauno ledus laikmetu, par kuru visi tā runā?
- Neesmu pārliecināts, ka tas nav iespējams, - Būsema sacīja, izvairīgi paraustījis plecus.
- Muļķības, - Dārbijs atcirta. - Laiku beigas atnesīs karš, Roj. Kodolkarš starp labā un ļaunā spēkiem. Nevis globālā sasilšana. - Mācītājs nopūtās un atslīga krēslā. - Tas Kungs radīja šo zemi. Ja atceries Pirmo Mozus grāmatu, tad Viņš teica: "Tas bija ļoti labs." Tas nozīmē, ka Viņš bija apmierināts ar to, kā viss izdevies. Tas bija dievišķās radīšanas akts. Un Viņš ir Visuvarenais, to mēs varam skaļi apliecināt. Tu domā, ka Viņš planētu radījis tik trauslu, lai tāda niecība kā cilvēks varētu to sagraut, braukādams kādā nožēlojamā SUV automobilī un ieslēdzot gaisa kondicionētāju uz maksimālo jaudu? Tā iznīcināt Dieva radīto nav iespējams. Viņš to nepieļaus. Vismaz tā ne.
- Es tikai gribu pateikt, - Būsema rāmi iebilda, - ka tā zīme parādījusies virs planētas klimata izmaiņu būtiskākajiem punktiem. Tā ir zīme, Nelson! Un es tikko redzēju pirmos nacionālās aptaujas ciparus.
Mācītāja smadzenēs šis paziņojums atvēra pavisam citu apcirkni, un viņa sejā parādījās dzīva interese.
- Ko tie rāda?
- Cilvēki to ir pamanījuši. Ieklausās.
Dārbijs sapīcis nopūtās.
- Varu saderēt, ka tie idioti no "visa radītā sargātāju organizācijas" tagad plati smaida.
- "Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda", - Būsema kaitēdamies nociteja.
- Paldies, ka atgādināji. - Dārbijs sarauca pieri.
- Tā rakstīts Bībelē, Nelson. "Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu… un sargātu", - Būsema uzsvēra. - Cilvēki uztraucas, kādā pasaulē dzīvos viņu bērni. Tas ir varens āķis.
- Viņi tiek maldinād. Un ir bīstami. Mums jābūt uzmanīgiem, Roj. Par ko mēs šeit runājam? Vai mēs apgalvojam, ka planēta ir svēta? Vai mums būtu jāpielūdz daba? Tā ir slidena taciņa. Mēs
nevaram iet un mācīt cilvēkus mīlēt Māti Dabu un rūpēties par to. Pie velna, tam taču ticēja indieši!
Būsema pasmaidija. "Vīrs izprot ticības smalkumus. Un ir gudrs, to nevar noliegt. Pirmšķirigs speciālists un lielisks orators, kurš zina, kā savaldzināt auditoriju. Ir taču iemesls, kāpēc tūkstošiem cilvēku ik svētdienas rītu piecieš šausmīgos satiksmes sastrēgumus, lai tikai noklausītos viņa saviļņojošos sprediķus. Un kāpēc miljoniem citu ieslēdz televizoru, lai noskatītos attiecigo pārraidi. Un kā šī cilvēka uzskati - primitīvi, fanātiski, stiprināti ar tādām muļķībām kā homoseksuālistu vainošana vienpadsmitā septembra notikumos - palīdzējuši viņam radīt impēriju, kas aptver vairāk nekā piecdesmit dažādas draudzes un globālo tiklu ar vairāk nekā desmit tūkstošiem baznīcu, skolu un universitāti, konferenču centru, divdesmit tris radiostacijas un pāris duču žurnālu."
- Tiktāl nemaz nav jānonāk, - Būsema sacīja. - Padomājiet par to tādos jēdzienos kā cilvēka grēcīgās vēlmes, kas viņu novirzījušas no pareizā ceļa. Viņam jāredz ceļš uz glābšanu. Jūsu pienākums ir turēt viņa roku un rādīt ceļu. - Būsema brīdi vēroja mācītāju un paliecās uz priekšu, gluži kā uzsvērdams savus vārdus. -Ja vien esmu pareizi visu sapratis, jūs esat kustības "Par dzīvību" piekritējs, vai ne? - Žurnālists tīksminādamies apklusa. Viņu allaž mulsināja un sāpināja kustības centieni aizstāvēt siku šūnu veidojumu, lai kā tas arī būtu ieņemts un lai cik kropls izrādītos, bet ne mirkli neaizdomāties par citām dzīvām būtnēm vai par vidi, kurā visi dzīvo. - Arī planētas glābšana nozīmē to pa- . šu, vai ne? Patiesībā mēs glābjam Dzīvību.
Dārbijs smagi elpoja - viņam acīmredzami nepadka Būsemas vārdi -, izstiepa rokas un atbalstīja zodu pret īkšķiem.
- Kāpēc neizsakās neviens no tiem Vašingtonas tipiem?
- Gan jau izteiksies, - Būsema mierināja. Viņa sejas izteiksme mudināja Dārbiju domāt, ka viņš zina vairāk nekā saka.
Mācītājs uzķērās.
- Ko esi dzirdējis?
- Viņš ir īstais, Nelson. Viņi to zina. Un spriež, kā vislabak rīkoties.
Kad Dārbijs sarauca pieri, ap acim parādījās sīkas krunciņas, kas izrādījās stiprākas par visām botoksa injekcijām.
- Viņi uztraucas par to pašu, par ko uztraucos arī es. - Dārbijs plaši izpleta rokas. - Tu uzbūvē visu šo, tiec kalna galā, esi karalis savā pilī… un tad pēkšņi kāds atnāk un grib, lai tu viņu sauc par izredzēto.