- Tas ir noticis, Nelson. Mēs nevaram to mainīt. Un viņš ir klāt. Es negribu, lai tu nokavē īsto vilcienu, tas arī viss.
- Ko, tavuprāt, man vajadzētu darīt? - Dārbijs jautāja.
Brīdi apdomājies, Būsema sacīja:
- Piesaisd viņu. Kamēr vēl vari.
- Gribi, lai es viņu atbalstu?
Būsema palocīja galvu.
- Arī citi domā par to pašu.
- Kas?
-Šefers. Skofīlds. Un daudzi citi. - Ieskatījies mācītājam acīs, Būsema noskaldīja, jo zināja, ka Dārbijs noteikd reaģēs, ja tiks pieminēti divi viņa lielākie konkurenti dvēseļu glābšanas totalizatorā. Viens no tiem pat uzdrošinājās atvērt savu baznīcu vienā pilsētā ar Dārbiju.
Kā varēja spriest pēc Dārbija sejas izteiksmes, vārdi bija trāpījuši īstajā vietā.
- Esi pārliecināts? - mācītājs pajautāja.
"Es to zinu," Būsema nodomāja. "Jo runāju ar viņiem pirms satikšanās ar tevi."
- Viņš ir viens nolādēts katolis, Roj, - Dārbijs norūca, un viņa acis pauda paniku.
- Tam nav nozīmes, - Būsema stingri noteica. - Vajag viņu atbalstīt, nopietni atbalstīt. Daudz un skaļi. Klau, jūs jau kavējaties šajā jautājumā. Citi reliģiskie vadītāji jau pirms diviem gadiem sāka runāt par globālo sasilšanu… Viņi ir zirgā. - Būsema ar to domāja astoņdesmit sešus kristiešu līderus, kas, par spīti spēcīgai opozīcijai pašu evaņģēliskajās draudzēs, parakstīja tā saukto Evaņģēlistu iniciativu klimata jautājumos. Daži ievērojamākie baznīcas vadītāji, piemēram, Nacionālās Evaņģēlistu asociācijas prezidents, tomēr atteicās publiski atbalstīt šo kustību, lai gan pri- vati vērtēja to atzinīgi. - ŠI ir jūsu lielā iespeja apsteigt visus un uzņemties vadību.
Dārbijs sarauca pieri.
- Bet kā paliek ar zirni, kas laiku pa laikam pēkšņi parādās? Kas tas ir? Ja tas būtu krusts vai kaut kas cits neapšaubāmi kris- tietisks, tad viss kārtībā… bet tā nav.
- Nav svarīgi, kas tas ir. Daudz svarīgāk ir tas, ka tā parādījusies. Visi uz to skatās un grib iesaistīties. - Būsema paliecās uz priekšu un apņēmīgi ielūkojās Dārbijam acīs. - Jūs nesaprotat, Nelson. Šobrīd nav svarīgi ne katoļi, ne protestanti, ne baptisti, ne prezbiterāņi, ne kvēkeri vai menoniti, ari mormoņi, jūdaisti, musulmaņi, budisti vai scientologi ne. Jums taisnība, ka tur debesīs krusta nebija. Taču tā nebija ari Dāvida zvaigzne vai pusmēness, vai jebkas cits, ko varētu saistīt ar kādu no lielākajām reliģijām. Tā ir pilnīgi jauna paradigma un mainīs pilnīgi visu. Tas varētu būt sākums kaut kam tik dižam, ko mēs vēl neesam pieredzējuši, kaut kam jaunam, globālam. Kā mēs zinām no vēstures, pēc šādiem notikumiem savairojas lielas organizācijas. Patlaban nevienas tādas nav. Nekā nav. Ir tikai vīrs un zīme debesīs. Taču cilvēki pūļiem dodas pie viņa. Un jums jāizlemj, vai jūs gribat piedalīties. Pagaidām jūs vēl varat apsteigt pārējos, pieāķējot savu vagonu pašā priekšā. Viss var mainīties… vienā acumirkli. - Būsema nespēja noturēties, to nepateicis. - Varbūt tā zīme arī nav īsti kristietiska, - viņš turpināja, - taču jūs varat palikt ar tukšiem soliem baznicā, ja laikus nepieņemsiet to. Un tas nebūtu labi, vai ne? - Viņš saviebās, pūlēdamies atturēties no kārtējās dzēlīgās piezīmes, kurā ietverta laiku beigu modes frāze, taču nespēja. No visas sirds cenzdamies saglabāt nosvērtu toni, viņš piebilda: - Jūs taču negribat nonākt starp atstātajiem, vai ne?
- Vai viņš uzķērās? - Drakers jautāja Būsemam.
- Lūdzu! - žurnālists zobgalīgi izsaucās. Viņa automašīnas tālrunī iešalca vējš. - Viņš ir tik ļoti aizrāvies, ka gandrīz sāpīgi skatīties.
- Vai atkal tiksies ar Šeferu?
- Kopš pēdējās sarunas viņš man atstājis divas isziņas, - Būsema paziņoja. - Tāpat kā Skofilds. Ļaušu viņiem mazliet paner- vozēt un tad piezvanīšu.
"Lieliski," Drakers nodomāja. Tā vien likās, ka vienu lielu zivi viņi jau nomakšķerējuši. Ja paveiksies, loms būs rekordu cie- nigs.
46
Bostona, Masačūsetsas štats
Mets un Čaba sēdēja asinīm notraipītajā Tot/ota Camry, kas bija novietota pie modernas sešstāvu biroju ēkas Sīportas rajonā.
Piesedzis seju ar beisbola cepurītes nagu un saslietu meteļa apkakli, Mets vēroja ēku un klusībā dusmojās. Tā bija jauka, arhitektoniski neizteiksmīga, no flīzēm un stikla darināta kastīte ar milzīgu stāvlaukumu. Pie galvenās ieejas nebija nekādu korporatīvo norāžu; iespējams, telpas te īrēja dažādas firmas, kas ievācās un izvācās atkarībā no ienākumu piepluduma. Asfaltu klāja plāna sniega kārta, kas bija parādījusies agri no rīta. Sniegs bija aizķēries zaros ari kailajiem kokiem, kuri izklaidus auga stāvlaukumā.
Viņi tur sēdēja teju pusstundu un bija redzējuši tikai vienu cilvēku, kas iegāja ēkā. No nelieša uzvalkā nebija ne miņas.
Pretsāpju līdzekļi bija remdējuši asās sāpes, taču ievainojums smeldza ikreiz, kad Mets sakustējās. Viņš joprojām jutās mazliet noreibis un sprieda, ka vainojams asiņu zudums. Organisms lūg- tin lūdzās, lai dod tam iespēju sadziedēt brūces, taču nesasniedza dzirdīgas ausis. Viņš varēja pastaigāt, un tobrīd ar to pilnīgi piedka.
- Iešu paskatīties, - viņš sacīja Čabam, pasniedzās pēc durvju roktura un sāpēs saviebās.
Čaba pastiepa roku, lai atturētu viņu.
- Neprātīga doma, vecīt. Tev pat nevajadzētu te atrasties. Paraugies uz sevi!
- Es tikai paskatīšos, - Mets neatkāpās.
Kad viņš jau vēra durvis vaļā, Čaba uzlika roku viņam uz
pleca.
- Iešu es, - Čaba sacīja. Saskatījies ar Metu, viņš atkārtoja mazliet skaļāk: - Iešu es. - Tad viņa acis pavīdēja bažas. - Ja neatgriežos pēc piecām minūtēm, zvani policijai, - viņš norādīja, iespiedis Metam plaukstā savu iPhone. Tad viņš apķērās un plati pasmaidīja. - Ak Dievs! Nemūžam nedomāju, ka reiz teikšu šos vārdus!
Mets atgaiņājās.
- Tikai nekļūsti pārāk ziņkārīgs.
Čaba greizi paskatījās uz Metu.
- Nopietni, dažkārt liekas, ka tu mani nemaz nepazīsd, - viņš zobgalīgi attrauca un izkāpa no automobiļa.
Paraudzījies pa kreisi un pa labi, viņš viegliem soļiem devās pāri ielai. Gaita šķita mazliet uzspēlēta, taču apkārt nebija neviena, kas to pamanītu. Mets nolūkojās, kā viņš nozūd ēkas foajē.
Nepagāja ne minūte, kad Čaba jau bija atpakaļ.
- Nu? - Mets noprasīja.
Lai gan Čaba apmierināts smaidija, ķermeņa valoda vēstīja ko citu. Viņš strauji elpoja, seju klāja sviedru lāses, kuru pirmīt tur nebija.
- Sekretāres lejā nav. Sarakstā ir pieci uzvārdi, pa vienam uz katru stāvu. Trešais šķiet tukšs, vai ari kāds bijis pārāk slinks, lai pieliktu plāksnīti ar vārdu, - Čaba stāstīja, kāri tverdams pēc elpas. - Taču domāju, ka es zinu, kurš mums vajadzigs. Kaut kur jāatrod internets, lai pārliecinātos.
Apdomājies Mets sacīja:
- Labi, vari no šejienes.
Šādi vārdi pārsteidza Čabu.
- Ko? Tu atļauj man izmantot telefonu?
- Jā, - Mets apstiprināja.
- Vecīt, viņi var tevi izsekot. Mans iPhone ir aprīkots ar A-GPS jeb atbalstīto globālās pozicionēšanas sistēmu, tātad viņiem būs vēl vieglāk.
- Lieliski. Ķeries pie darba! Un strādā pietiekami ilgi, lai viņi var mani atrast.
Čaba skatījās uz Metu kā uz jukušo.
- Tu gribi, lai viņi zina, kur mēs atrodamies?
Mets pamaja ar galvu.
-Jā.
- Kāpēc? - Nu Čaba lūkojās uz Metu tik izbrīnīts, it kā viņam no ausīm ārā sprauktos zaļas anteniņas.