- Gribu mazliet pajokoties. Sapurināt viņus. Izsist no līdzsvara.
- Tas ir mans telefons, vecīt, - Čaba aizrādīja. - Tātad skaidri viņi zinās tikai to, ka šeit esmu es.
- Vienalga. Viņi zina, ka mēs esam kopā.
Šķita, ka Čaba vēlētos iebilst, taču atteicās no sava nodoma, pacēla rokas, it kā padotos, un ieslēdza tālruņa aparātu. Viņš paskatījās rokas pulkstenī, tad ieslēdza savu MacBook klēpjdatoru un pievienoja to tālrunim. Mets vēroja, kā Čabas pirksti dejo pa tastatūru un dažas reizes uzsit pa skārienpaliktni. Tad Čaba pagrieza datoru tā, lai arī Mets varētu skatīties ekrānā.
Tajā bija redzama kompānijas "Centurions" mājaslapa. Slīd- rādē varēja vērot naftas ieguves rūpnīcu kādā tuksnesī saulrieta laikā, pēc tam nožogotu teritoriju un vārtus kaut kur Tuvajos Austrumos, tad automobiļu konvoju un tad atkal saules pielieto smiltāju. Pēdējā attēlā bija spēcīgs puisis aprīkojumā, kas līdzinājās militāram, melnos cimdos un cieši pieguļošās saulesbrillēs, kādas mēdz lietot sērfotāji. Rokās puisis turēja liela kalibra automātisko ieroci. Katrai fotogrāfijai bija pievienots sauklis, un pēdējais pauda kompānijas moto: "Rūpēs par labāku nākotni."
Mets un Čaba pārlasīja sadaļu "Par mums", kurā "Centurions" aprakstīts kā "drošības un riska pārvaldības kompānija ar birojiem Savienotajās Valstīs, Eiropā un Tuvajos Austrumos", "apsardzes pakalpojumu sniedzēja Savienoto Valstu valdībai" un "oficiāli reģistrēta aktīva Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu izpildītājā". Čaba noklikšķināja uz saites "Administrācija", un ekrānā parādījās melnbalts Medoksa portrets. Nelietis uzvalkā izrādījās firmas dibinātājs un vaditājs. īsā anotācija vēstīja par viņa ilgo, spožo karjeru jūras kājniekos un sasniegumiem, konsultējot "drošības jautājumos".
- Oho! - Čaba iesaucās, cieši nopētot Medoksa fotogrāfiju. Tad viņš nervozi paskatījās visapkārt, acīmredzot juzdamies nelāgi,
ka sācis ķircināt tādu vīru. Viņš atkal ieskatījās rokas pulkstenī un pacēla tālruņa aparātu. - Astoņdesmit piecas sekundes. Vai tagad varam slēgt to ārā un taisīties no šejienes projām?
Vēlreiz pārlasījis ik vārdu Medoksa biogrāfijā, Mets noteica:
- Protams.
Kamēr Čaba izslēdza tālruni un datoru, Mets iedarbināja automobili un brauca prom. Tad Čaba palūkojās uz Metu.
- Tātad?
Klusēdams Mets palocīja galvu. Šķita, ka viņš iegrimis nepatīkamās domās.
- Tagad mēs zinām, ar ko mums darišana, - pēc brīža Mets sacīja.
- Vecīt, tam puisim ir privāta armija! - Čaba iesaucās mazliet spiedzošā balsī. - Bet mums ir tikai balts Camry un pistole bez patronām.
- Tad mums jāpacenšas viņam pielīdzināties, - Mets atbildēja. - Bet vispirms paraudzīsim, kas sakāms Rīsa sievai.
- Esi pārliecināts?
Medokss nekliedza. Lai gan ziņas bija visnotaļ nepatīkamas, viņa balss šķita nedabiski rāma, tomēr neapmierinātību sarunu biedrs Mīda fortā uztvēra ļoti skaidri.
- Pilnīgi, - skanēja atbilde. - Signāls no Komloši telefona parādījās vairāk nekā uz minūti. Pēc tam aparāts atkal izslēgts.
Piegājis pie biroja loga, Medokss palūkojās lejup. Neko neparastu nemanīja. Stāvlaukumā un ielā valdīja stindzinošs klusums. .
"Divu dienu laikā Šērvuds negaidīti parādījies jau divas reizes," viņš skaitās. "Un otrajā reizē nonācis pavisam tuvu manam birojam. Strādā nevainojami."
Pārāk nevainojami, lai Medoksam tas padktu.
- Cik sen? - viņš jautāja.
- Tikko izslēdzās.
Medokss vārījās dusmās.
- Vai nevari viņu izsekot arī tad, ja telefons ir izslēgts?
- Spriežot pēc līguma, viņam ir iPhone 3G, - Nacionālās drošības pārvaldes novērošanas aģents ziņoja. - Ja aparāts ir ieslēgts
pietiekami ilgu laiku, es varu no attāluma tajā lejupielādēt programmatūra, kas ļaus sekot viņiem ari tad, ja to izslēgs.
- Dari visu un vēl vairāk, - Medokss norādīja.
- Viss jau nodek. Izsekošanas programma sāks strādāt, un dati tiks papildināti ikreiz, kad viņš ieslegs aparātu. Daudz laika nevajadzēs, lai konstatētu atrašanās vietu.
- Labi. Ziņo, kad aparāts tiek ieslēgts, - Šāviņš pavēlēja. - Un lejupielādē to programmu, tiklīdz tas ir iespējams. - To pateicis, viņš beidza sarunu, ielika tālruni kabatā, ieskatījās rokas pulkstenī un atkal palūkojās ārā pa logu.
47
Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte
- Vai nav neviena, kurš atbrauktu ātrāk? - Doltons jautāja. - Kur ir tā sasodītā sestā flote, kad to visvairāk vajag?
Viņi stāvēja torņa pakājē - Greisija, Finčs, Doltons, brālis Emins un abats. Aiz biezajiem klostera mūriem pāri līdzenumam skanēja nepacietīga murdoņa. No automobiļa radioaparāta plūda naidpilnā imāma balss - nebeidzamais, negantais aicinājums ķerties pie ieročiem atbalsojās arī citos radio, kas bija ieslēgti aiz mūra.
- Jā, tas tiešām būtu lielisks skats, - Finčs sāji novilka. - Amerikāņu karaspēks atlido, lai izrautu kristiešu svēto vīra no saniknotu musulmaņu rokām. Uzreiz sāksies cīņa par sirdīm un prātiem.
- Mums jādabū tēvs Hieronims prom no šejienes, - Greisija sacīja.
- Piekrītu, - Finčs atbildēja, - bet… kā?
- Varbūt izsaukt helikoptera? - minēja Greisija.
- Kur tas piezemēsies? - Finčs attrauca. - Klostera sienās nav pietiekami plaša laukuma.
Greisija norādīja uz torņa jumtu.
- Varbūt tur?
Finčs papurināja galvu.
- Tas ir simtiem gadu vecs un nav diez ko stiprs, tātad helikoptera svara neizturēs. Un es nedomāju, ka izdosies tēvu Hiero- nimu uzvilkt augšā. Viņš tam ir par vecu, turklāt kāds var viņu nošaut.
Doltons vārgi pamāja ar galvu uz torņa pusi.
- Tad ko iesāksim? Slēpsimies? - Viņš norādīja uz torņa otro stāvu, kur atradās paceļamais dlts. - Tas joprojām darbojas? - viņš jautāja abatam, pa pusei jokodamies. Nocietināto torni ar pārtikas glabātavām, ūdens aku, bibliotēku un augšstāva kapelu izmantoja par patvērumu uzbrukuma laikos, taču pēdējoreiz tas noticis pirms tūkstoš gadiem.
- Nē, bet… mums vajadzētu palikt šeit un gaidīt drošības spēkus. Tagad viņiem ir pienākums tos nosūtīt. Turklāt pie mūriem nav tikai musulmaņi, - abats skaidroja. - Daudzi no tiem ir mūsējie. Kristieši. Viņi aizstāvēs tēvu Hieronimu, ja būs nepieciešams.
- Droši vien, bet tas nav galvenais, - Greisija neatlaidās. - Es labprāt aizvestu viņu no šejienes, vēl pirms sāksies sadursmes. Lai būtu pārliecināta, ka nekas nenotiks.
- Varbūt ir vēl kāda izeja, - ieminējās brālis Emins.
Visi pievērsās viņam.
- Kāda? - Greisija pajautāja.
- Tunelis, - brālis Emins atbildēja, veltījis abatam vaicājošu skatienu.
- Kur ir tunelis? Uz kurieni tas ved? - Greisija neatlaidās.
- No šejienes līdz tuvākajam klosterim, kuram mēs šurpceļā pabraucām garām.
- Līdz Svētā Psoja klosterim, - abats apstiprināja.
- Tas? Pāri līdzenumam? - Greisija rādija uz ziemeļaustru- • miem un mēģināja iztēloties klostera atrašanās vietu, liekot lietā visu, ko bija redzējusi no torņa jumta.
Abats palocīja galvu.
-Jā. Tunelis ir vecāks par pašu klosteri. Redziet, mūsu klosteri uzcēla virs mūka Psoja mītnes, virs alas, kurā viņš mēdza uzturēties. Ņemot vērā pastāvīgos uzbrukuma draudus, mūki nolēma izbūvēt bēgšanas ceļu prom no Svētā Psoja klostera un par galamērķi izvēlējās viņa veco alu. Daudzus gadus vēlāk, kad briesmas mazinājās, virs alas tika uzbūvēta neliela kapela, kas beigu beigās izauga par šo klosteri.