-Jūs domājat, ka to joprojām var izmantot? - Finčs jautāja.
- Pēdējoreiz cilvēks lejā nokāpis pirms daudziem gadiem, un toreiz tunelis bija tirs. Nedomāju, ka tagad kaut kas ir mainījies, - abats atbildēja. - Te nav bijušas ne zemestrīces, ne kas tamlīdzīgs.
Greisija šaubīgi palūkojās uz Finču. Diemžēl citas iespējas nebija.
- Ja mēs tiksim tik tālu, vai tur būs mašīna, ar ko slepus aizbraukt prom? - viņa jautāja.
Brīdi apdomājies, abats paraudzījās uz Toyota Previa šoferi un pārējiem, kas nervozi smēķēja un klausījās radio. Tad abats piegāja pie Jūsufa un uzrunāja viņu arābu valodā. Jūsufs atbildēja, un abats pievērsās Greisijai.
-Jūsufa svainis arī vada tādu automobili. Ja viņš drīkstētu izmantot jūsu telefonu, lai piezvanītu, mēs ar viņa svaini varētu satikties Psoja klosterī.
- Labi. Bet kurp mēs dosimies pēc tam? - Doltons jautāja. - Uz vēstniecību?
- Tur būs tāpat, - iejaucās brālis Emīns. - Varbūt pat vēl ļaunāk. Daudz drošāk būtu ar lidmašīnu izvest viņu no valsts.
Finčs sarauca pieri un centās izdomāt loģisku risinājumu.
- Vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Vai tēvam Hieronimam vispār ir pase?
- Mums viņš jāizved slepus, - Greisija izteicās. - Ja kāds viņu ieraudzīs, sāksies sarežģījumi.
- Viņš var izmantot manu pasi, - abats piedāvāja. - Talārā un kapucē viņu tik centīgi nepētīs. Un jums līdzi būs brālis Emīns, lai novērstu jebkādās problēmas.
Greisija paskatījās uz Finču, lai saņemtu apstiprinājumu. Viņš īsi apdomājās un tad palocija galvu.
- Labi, ir vērts pamēģināt. Es piezvanišu uz Kolumbijas apgabalu, - viņš teica, - un noskaidrošu, cik ātri mums var sagatavot lidmašīnu. - Viņš pagriezās pret mūkiem. - Cik garš, jūsuprāt, ir tas tunelis? Puskilometru?
- Neesmu pārliecināts, - abats atbildēja. - Varbūt mazliet vairāk.
- Mēs nevarēsim paņemt lidzi visu savu aprīkojumu, - Finčs sacīja, saraucis pieri, un tad pievērsās Doltonam. - Nesīsim visu lejā. Sdepsim visu, ko vien spēsim.
Imāma runa radio kļuva arvien kaismīgāka un negantāka. Greisija iztēlojās klišejiskos, vardarbības pilnos vētrainās reģiona vēstures gadījumus, ko allaž izraisījis reliģiskais dedzīgums, - Savienoto Valstu vēstniecības ieņemšana Teherānā, Danijas vēstniecības nomētāšana ar akmeņiem un aizdedzināšana Beirūtā, galvas nociršanas gadījumi Irākā un Afganistānā. Viņa nevēlējās būt viena no upuriem.
- Labāk dosimies ceļā. - Viņa pagriezās pret mūku un abatu. -Jums jāaprunājas ar tēvu Hieronimu.
Emīns palocīja galvu.
- Es nu iešu, - viņš sacīja un tad nozuda durvīs. Viņam pa pēdām gāja abats.
- Viņi mēģina izvest tēvu Hieronimu no klostera, - Būsema ziņoja Dārbijam.
-Jau? Kas?
-Tikko piezvanīja mans cilvēks no kanāla, - žurnālists stāstīja mācītājam. - Klosterī kopā ar viņu joprojām uzturas reportieru komanda, un viņi negaida oficiālu iestāžu rīcību. Viņi ir gatavi paši tikt galā.
- Protams. - Dārbijs iesmējās. - Viņu reitingiem tas par ļaunu nenāk, vai ne? Kā viņi grasās to izdarīt?
- īsti nezinu. Viņi steidz sadabūt lidmašīnu, lai tiktu prom pēc . iespējas ātrāk.
- Uz kurieni viņu vedīs? - Dārbijs jautāja.
- Nav ne jausmas. Un nedomāju, ka viņi to zina. Viņiem galvenais ir dabūt tēvu Hieronimu prom, iekams visi tiek saplosīti gabalos.
Mācītājs paklusēja, pēc brīža lēni nopūtās, it kā būtu pieņēmis lēmumu, un tad teica:
- Vedīsim viņu šurp.
- Šurp?
- Pie velna, jā! Šī ir Dieva zeme, vai ne? - viņš noskaldīja.
- Tas nebūs viegli. Viņu iekāros ari citi, - Būsema iebilda. - Vai redzējāt tos mītiņus Romā?
- Pāvests pagaidām vēl nav paudis savu viedokli, vai ne? - Mācītāja vārdos ieskanējās neierasta panikas nots.
- Nē. Vatikāns nav izslavēts ar veiklu reakciju.
- Tātad uz kurieni vēl viņš varētu dodes? Uz Franciju? - Dārbijs minēja.
- Varbūt uz Spāniju. Tā ir viņa dzimtene. Un arī briti parasti nevilcinās izklāt sarkano paklāju visiem, kas nonākuši nelaimē.
- Nekādā gadījumā. Mums viņš jādabū šurp. Turklāt, kā jau tu teici, - mācītājs piebilda, - viņam ir milzīgs atbalsts. Ari šejienes cilvēki gribētu dzirdēt visu, kas viņam sakāms.
- Valdība vēl nav nākusi klajā ar oficiālu paziņojumu šajā jautājumā.
- Lai būtu, - Dārbijs Jaunā priekā noteica. - Tad man ir iespēja pašam rīkoties un izglābt viņu no to austrumu barbaru nagiem.
"Lūk," Būsema domās nosprieda.
-Jūs pats gribat ar visu tikt galā? - Žurnālistā balsi ieskanējās tēlots pārsteigums.
- Dievs sūta mums vēsti, - Dārbijs aizstāvējās. - Es darīšu visu, lai cilvēki to dzirdētu skaidri un gaiši.
Uz bridi apklusis, Būsema sacīja:
-Ja Valsts departaments dos vēstniecībai zaļo gaismu, un tā arī notiks, tas viss būs beidzies. Ja gribat, lai notiek pēc jūsu prāta, tad jārīkojas ātri.
Mācītāja balss skanēja raiti un bija asa kā nazis.
- Bez šaubām.
Greisija, Doltons un Finčs nonesa savu aprīkojumu lejā no jumta un pie ieejas bibliotēkā sāka to šķirot. Tunelis solījās būt garš, tumšs, šaurs un netīrs, un viņi nedomāja, ka varēs paņemt līdzi pilnīgi visu. Pats svarīgākais bija kamera, aprīkojums tieš- raides nodrošināšanai un tēva Hieronima piezīmju burtnīcas. Doltona sfo/cam aparatūra gandrīz tika sadalīta pa detaļām, kad abats izvēlējās dažus mūkus, kuri pavadīs viņus gājienā pa tuneli un palīdzēs nest pārējo aprīkojumu.
Finčs bija runājis ar Ogilviju, kurš sāka rosīties, lai sadabūtu lidmašīnu, kas bez liekas kņadas izvestu viņus no bīstamās zonas. Viņiem, protams, nāksies izturēt drošības pārbaudes lidostā, taču Finčs zināja, ka tās nebūs tik bargas pret privātas lidmašīnas pasažieriem. Vēl gan jātiek līdz lidostai, bet par to Finčs sevišķi neuztraucās, jo arī agrāk bija nācies izkulties no daudz sarežģītākām problēmām.
Taisīdams ciet savu mugursomu, Finčs joprojām prātoja par Doltona vārdiem. Kaut kas nelika mieru. Kā jau Doltons bija teicis, viss sācies no tā pirmā dokumentālā sižeta. "Bez tā," Finčs sprieda, "nekas nebūtu noticis. Mēs noteikti nebūtu devušies ceļā." Bet satrauca vēl arī citas dīvainības. Piemēram, pūlis, kas ielenca automobili, bija atkāpies un devis iespēju iebraukt atpakaļ klostera teritorijā. Finčs īsti nesaprata, kas tā nomoka prātu, jo bēgšanas mēģinājums bija pagājis vienā trakumā. Un tomēr kaut kas nešķita kārtībā.
Viņš vēlreiz pārdomāja iespēju piezvanīt dokumentālistu producentam, lai noskaidrotu, kā Isd viss noticis. Ieskatījies rokas pulksteni, viņš jau grasījās kaut ko teikt, bet Doltons nepacietīgi paraudzījās apkārt un sacīja:
- Kur ir de puiši? Mums jādodas ceļā.
- Es domāju, ka Emins un abats aizgāja pakaļ tēvam Hieroni- mam, - Finčs atbildēja.
- Palūkošu, vai varu viņus atrast, - Greisija piedāvājās.
Nonākusi pagalmā, viņa devās uz nelielo ēku, kurā atradās
mūku celles. Finčs noraudzījās viņai pakaļ, notrauca sviedrus no • pieres, tad kadu brīdi soļoja šurpu un turpu. Tad viņš nolēma, ka piespiedu gaidīšanas laiku var izmantot, lai piezvanītu dokumentālistu producentam. Viņš atkal ieskatījās rokas pulkstenī, veikli aprēķināja Ēģiptes un Anglijas laika zonu atšķirības un secināja, ka neizcels producentu no gultas pārāk agrā rīta stundā. Paņēmis satelīttelefonu, viņš pārbaudīja savas kabatas, lai uzmeklētu mobilo tālruni, taču tas nebija atrodams.