Выбрать главу

-   Vai esi redzējis manu BlackBern/?

Doltons pavērās visapkārt.

-    Nē. Kas nodcis?

-   Es domāju par taviem vārdiem, - Finčs paskaidroja, pārbau­dīdams savu mugursomu. - Nolēmu piezvanīt tiem dokumentā­listiem.

-   Izmanto satelīttelefonu! Atceries, ka tavs telefons te dkpat ne­darbosies.

Finčs veltīja viņam visziņa skatienu.

-   Bet manā telefonā ir numuru saraksts, muļļa!

Apdomājies Doltons sacīja:

-   Ja pareizi atceros, pēdējoreiz tu to lietoji augšā. - Viņš norā­dīja uz torni. - Pirms zvana no satellttelefona.

Saraucis pieri, Finčs nopētīja torni, kas slējās pāri klostera iežo­gotajam pagalmam.

-     Būšu atstājis tur, kamēr mēs kravājāmies, - viņš sacīja. - Tūliņ būšu atpakaļ!

Viņš pameta Doltonu, šķērsoja pagalmu, uzsteidzās augšā līdz paceļamajam tiltam un tad nozuda tornī.

Tāpat kā ikreiz, kad viņš tajā iegāja, acīm pēc Ēģiptes saules spožuma bija jāpierod pie tumsas, kas valdīja tornī bez logiem. Pa eju ticis līdz šaurajām kāpnēm, viņš devās augšā.

Tornis bija tukšs. Dažas telpas tika izmantotas kā noliktavas, jo tumsa un biezās sienas uzturēja relatīvi zemu temperatūru, sa­vukārt citas gadiem un varbūt pat gadsimtiem ilgi šķita pames­tas novārtā. Griesti bija zemi, logu vietā vīdēja šauras spraugas - ne gluži piemērota vieta darbam vai gulēšanai, jo tornis bija celts pavisam citiem nolūkiem. Ticis trīs stāvus augstāk, viņš atrada nelielo laukumiņu ar koka kāpnēm, kas veda uz jumtu.

BlackBerri/ tiešām bija tur, nokrids putekļos aiz apmestā skur­steņa. Finčs pacēla aparātu un jau dzīrās aizlīst līdz jumta ma­lai, lai vēl pēdējo reizi palūkotos uz pūli aiz klostera vārtiem, ta­ču pārdomāja, uzmeklēja dokumentālistu producenta tālruņa numuru, tad paņēma satelīttelefonu un piezvanīja viņam.

Gerets Vilebijs bija cienījams, pasauli apbraukājis filmu pro­ducents ar iespaidīgu CV, kurā minētas lieliskas dokumentālās filmas par dažādām tēmām. Finčam izdevās tikt tikai līdz viņa balss pastkastītei. Viņš atstāja ziņu, izskaidrojot nodekošo un lū­dzot piezvanīt.

Vēlreiz paskatījies uz tuksnesi, viņš devās atkal lejup. Kad kā­ja skāra pēdējo pieslienamo kāpņu šķērsi, viņš sadzirdēja kādu virieti runājam - klusu murdoņu, kas plūda no telpas aiz kape­las. Tikai daži vārdi, taču klusajā, labirintam līdzīgajā plašumā tie līdzinājās dārdam. Nez kādēļ viņam gribējās ieklausīties uz­manīgāk. Attālinājies no kāpnēm, viņš pa šauro gaiteni sekoja bal­sij - lidz telpai tālākajā stūrī, prom no klostera. Vārdus Finčs ne­saprata, taču jutās pārsteigts, jo vīrietis runāja angliski.

Viņš aizgāja līdz durvīm, nostājās blakus un tad paliecās uz priekšu, lai mēģinātu kaut ko saskatīt. Vīrietis telpā bija viens pats. Mūks. Tāpat kā citi, ari šis valkāja tradicionālo melno suta- nu ar īpaši izšūtu kapuci, kas sedza galvu. Viņš stāvēja ar mugu­ru pret durvīm. Pārsteigts Finčs dkai pēc brīža atskārta, ka vīrie­tis runā pa mobilo tālruni.

-   Mums vajadzētu doties prom pēc desmit vai piecpadsmit mi­nūtēm, - viņš kādam sacija. - Lai tiktu cauri, pietiktu ar divdes­mit. - Mirkli paklusējis, viņš noteica: - Labi. - Un tad viņš beidza sarunu.

Pazinis balsi, Finčs sastinga un droši vien apjukumā paspēra soli par kādu collu atpakaļ - ne vairāk. Taču mūkam ar to pieti­ka, lai pamanītu Finča klātbūtni.

Tas bija brālis Emins.

Situācija šķita pagalam savāda. Finčs neatrāva acu no tālruņa aparāta - tas likās dīvains, taču pagurums traucēja aptvert iemes­lu. Mirkli raudzījies mūkam tieši acis, viņš apķērās un izmocīja paviršu, pamuļķīgu smaidu.

-    Es, ē… - Viņš saminstinājās un tad norādīja uz jumtu. - Es augšā aizmirsu savu telefonu.

Brālis Emīns neatbildēja. Un arī nepasmaidīja. Viņš gluži vien­kārši stāvēja, gluži kā zemē ieaudzis.

Finčs juta, ka mūks sasprindzina muskuļus. Tad viņš pievēr­sās tālruņa aparātam un saprata, kas šķitis tik dīvains. Tas nebi­ja parasts mobilais tālrunis, jo tādi klostera sienās nedarbojās. Tas bija satelīttelefons ar iespaidīgu izvelkamu antenu. Aparāta pa­matnē bija iesprausta neliela kastīte - Finčs zināja, ka tas ir šifrē­šanas modulis.

48

Nahanta, Masačūsetsas štats

-    Dominikam pats svarīgākais bija darbs, - Dženna Rīsa stās­tīja Metam un Čabam. - Pat tad, kad auga bērni, viņš reti parādī­jās šeit. Un arī tad, ja parādījās, lielas jēgas nebija. Viņa prāts al­laž bija pievērsies laboratorijai.

Viņi sēdēja viņas mājas dzīvojamā istabā Nahāntā - nelielā pilsētiņa, kas izvietota pusmēness formas pussalā piecpadsmit jūdžu attālumā no Bostonas. Dažas jūdzes tālāk to ar cietzemi savienoja šaura smilšu strēmele. Risas māja - pilnīgi moderni­zēts holandiešu koloniju stila nams - stāvēja ar skatu uz okeā­nu pilsētas rietumos. Dženna stāstīja, ka savulaik tā bijusi vi­ņas un Dominika vasaras māja, bet pēc vīra nāves viņa pārdevusi īpašumu pilsētā un pārcēlusies uz Nahāntu, kur du- bultaugsto dzīvojamo istabu pārvērtusi par darbnīcu un node­vusies tēlniecībai.

-   Varu iedomāties, ka jūsu brālis bijis tāds pat, - Dženna sacī­ja. - Viņi visi šķita iegrimuši darbā. - Viņa domīgi paraustīja ple­cus un pieliecās, lai noglaudītu rūsgano retriveru, kas slinki snau­da saimniecei pie kājām. Istabas stūrī blakus bīdāmajām durvīm, kas sniedzās no grīdas līdz griesdem un veda uz terasi, mirguļo­ja Ziemassvētku eglīte. - Un raugiet, cik tālu viņi tā dēļ tika.

Mets ieskatījās Džennai acīs un lēni palocīja galvu.

-   Ko jūs zināt par to pēdējo projektu, kura laikā viņi gāja bojā?

Dženna Rīsa iespurcās.

-    Neko daudz. Dominiks savai aušīgajai sievai neko daudz par savu darbu nestāstīja. - Dženna skaļi iesmējās. - Un man jau ari nav nekāds zinātnieces prāts, tādēļ es par viņa darbu nemaz neinteresējos. Tā bija viņa pasaule. Un jūs jau droši vien zināt, cik apsēsti viņi kļuva, ja vajadzēja rūpēties, lai neviens neuzzina, kāds projekts tiek izstrādāts, iekams viņi paši nav gatavi par to paziņot un saņemt slavas laurus. Es gan vienmēr uzskatīju, ka tā ir paranoja… Saprodet, es taču neko tādu neizpļāpātu ikdienišķā sarunā ar draudzeni kafejnīcā, vai ne? - Viņa pasmaidīja.

Sagrozījies krēslā, Mets paliecās uz priekšu un salika plauk­stas zem zoda. Viņu acīmredzami mulsinaja jautājums, ko noteikti vajadzēja uzdot.

-    Risas kundze…

-   Sauciet mani par Džennu, Met, - viņa labsirdīgi palaboja.

-   Dženna, - viņš iesāka vēlreiz, - gribu jums kaut ko pavaicāt. Jums tas varbūt šķitīs savādi, un… - Viņš apklusa un raudzījās namamātei acis, meklēdams uzmundrinājumu.

-   Met, jūs teicāt, ka vēlaties aprunāties ar mani, un nobraucāt tik tālu ceļu līdz šejienei, tātad tas noteikti ir kaut kas svarīgs. - Dženna cieši paskatījās uz savu viesi. - Jautājiet visu, kas nepie­ciešams.

-    Labi, - viņš pateicīgi sacīja. - Es tikai gribēju zināt… Vai jūs redzējāt sava vīra mirstīgās atliekas?

Pāris reižu samirkšķinājusi acis, Dženna Rīsa novērsās un no­dūra galvu. Pasniegusies un atkal noglaudījusi suni, viņa šķita iegrimusi atmiņās. Ārā putojošie decembra viļņi triecās pret klin­šu atsegumiem zem koka terases, gluži kā metronomi iezīmējot neomulīgo klusumu.