- Ceru, ka jūs joprojām raidat, Džek, jo te visi ir tik apstulbuši… Es nespēju aprakstīt, kādas sajūtas šis objekts izraisījis. - Viņa uzmeta aci Doltona aparāta monitoram. Viņš ar svirām palielināja attēlu, un tas aizņēma visu ekrānu, bet jau nākamajā brīdī viņš atkal mainīja objektīva fokusa attālumu. Greisija palūkojās uz lidaparātu. -Cik tālu, tavuprāt, tas atrodas? - viņa jautāja Doltonam.
- Simts jardi. Varbūt mazāk. - Operatora balss nedaudz trīsēja, un acis pārmaiņus pievērsās te monitoram, te parādībai.
Greisija nespēja atrauties.
- Iespaidīgi, vai ne?
- Tā ir zīme. - Runāja sieviete, kuru Greisija bija manījusi metam krustus. Tiklīdz Greisija deva mājienu, Doltons pagrieza kameru uz viņas pusi.
- Zīme? Kāda zīme? - jautāja kāds cits.
- Nezinu, bet… viņai taisnība. Paskatieties! Ta noteikti ir kaut kāda zime. - To teica padzīvojušais vīrs, kas stāvēja blakus sievietei. Greisija atcerējās, ka iepazinusies ar šiem cilvēkiem atbraukšanas dienā. Ja atmiņa nevīla, tas bija amerikāņu glaciologs Gregs Masgreivs ar sievu.
Masgreivs pagriezās pret Greisiju, pavēcināja ar roku uz lidaparāta pusi un nervozi bakstīja ar pirkstu debesis.
- Nesūtiet to… - Viņš saminstinājās, pūlēdamies izdomāt, kā nosaukt Draganfli/er. - …to daiktu tālāk. Apturiet, iekams tas pielidojis tuvāk.
- Kādēļ? - Doltona balsī ieskanējās neticības nots.
- Vediet to atpakaļ! - Masgreivs uzsauca daudz skaļāk. - Mēs taču nezinām, kas tas ir!
Doltons neatrāva acu no vadības paneļa.
- Tieši tā, - viņš attrauca. - Un šis aparāts palīdzēs noskaidrot, kas tā par ellišķīgu bumbu.
Greisija pacēla galvu. Bezpilota helikopters jau bija pietuvojies parādībai. Viņa palūkojās vispirms uz Finču un tad uz Dol- tonu, kurš šķita apņēmies visu noskaidrot.
- Ka es jums saku, vediet to atpakaļ! - Masgreivs neatlaidās, iedams uz Doltona pusi un stiepdams roku pēc vadības pults. Doltons nervozi pieskārās svirai, lidaparāts novirzījās no kursa un sašūpojās, kad žiroskopi mēģināja to noturēt gaisā.
- Ei! - Greisija uzsauca, kad Finčs un kapteinis devās apvaldīt Masgreivu.
- Greisij, pie velna, kas notiek? - radioaustiņās atskanēja Roksberija balss.
- Pagaidi, Džek, - viņa aši attrauca.
- Nomierinieties, - kapteinis sacīja Masgreivam. - Viņš sūtīs lidaparātu atpakaļ, iekams tas sasniedzis objektu. - Tad kapteinis zīmīgi palūkojās uz Doltonu un piebilda: - Vai ne?
- Protams, - Doltons apņēmīgi noteica. - Vai zināt, cik tas man izmaksāja? - Viņš ieskatījās monitorā, gluži tāpat kā Greisija. Parādība šķita iepletusies pa visu ekrānu. Attēls bija graudains, taču viegli mirgojošie vilnīši radīja iespaidu, ka objekts dzīvi pulsē. Greisija uztvēra nemieru Doltona acīs un tad pievērsās lidaparātam. Mazais melnais punkts jau gandrīz bija sasniedzis mērķi.
- Varbūt ir jau pietiekami tuvu, - viņa klusi sacīja Doltonam.
Tas koncentrēdamies sarauca pieri.
- Vēl mazliet tuvāk.
- Nevajadzētu trakot, iekams mēs nezinām, kas īsti tas ir, - Masgreivs asi noskaldīja.
Nelikdamies par viņu ne zinis, Doltons tik spieda vadības paneļa sviru uz priekšu. Lidaparāts slīdēja tālāk, tuvodamies mirdzošajai parādībai.
- Dolton! - čukstus uzsauca Finčs. Viņam šķita, ka Draganflyer ir nonācis pārāk tuvu objektam.
- Es dzirdu, - Doltons atbildēja. - Vēl tikai mazdrusciņ.
Greisijai paātrinājās pulss, un tas atbalsojās ausīs. Šķita, ka
mazais helikopters jau ir satraucoši tuvu, ka atlikušas vien piecdesmit pēdas - precīzu attālumu noteikt bija grūti. Pēkšņi zīme izdzisa un nozuda.
Visi vienā balsī noelsās.
- Redzējāt? Es taču teicu! - šķendējās Masgreivs.
- Jūs jokojat? - Doltons nikni atcirta. - Jūsuprāt, es to nobiedē- ju? '
- Nezinu. Taču tas paradījas ar kadu noluku, un tagad tas ir prom. - Zinātnieks apskāva sievu, un abi pagriezušies lūkojās tālumā, it kā alktu, lai objekts atkal parādās. Viņu sejās vīdēja bailes.
- Esi nu prātīgs, vecīt. - Doltons paraustīja plecus un novērsās.
Tikmēr Draganfli/er netraucēts turpināja ceļu virs šelfa ledāja. Monitorā, kur pirmīt bija redzama parādība, valdīja absolūts tukšums. Doltons palūkojās uz Greisiju. Viņš līdzinājās cilvēkam, kurš ieraudzījis spoku. "Šādi viņš nekad nav reaģējis. Ne uz ko," domās sprieda Greisija, kas ar Doltonu kopā pavadījusi neskaitāmus satraucošus brīžus.
Arī Greisija jutās satriekta un paskatījās drūmajās debesīs. No zīmes nebija ne vēsts. It kā nekas nebūtu noticis.
Un pēkšņi Greisijai šķita, ka pasaule visapkārt satumst un augšā savilcies nozīmīgs smagums. Izrādījās, ka parādība nostājusies tieši viņai virs galvas. Masīvā mirdzošas gaismas lode karājās virs kuģa, padarot to sīku un nesvarīgu. Viņa sarāvās, kad pārējie izdvesa bažīgas nopūtas, bet Doltons metās klāt lielajai kamerai, lai sāktu filmēt. Greisija apmulsusi vērās augšup. Ceļgali trīcēja, pēdas šķita kā pienaglotas pie klāja dēļiem, prātu mocīja bailes un ziņkāre. Visi matiņi sacēlās gaisā uz mirkli, kas līdzinājās mūžībai…
…un pēkšņi zīme atkal izplēnēja, nozuda tikpat pārsteidzoši strauji kā bija parādījusies.
4
Hūkira, Ēģipte
Jūsufs Zakarija apcerīgi izpūta šišas dūmu mutuli un vēroja, kā pretinieks atrauj roku no apdilušā bekgemona spēles dēļa. Tikko jaušami palocījis galvu, slaidais un muskuļainais taksometra šoferis paņēma metamos kauliņus saujā. "Ja izrādīsies mazāk par diviem sešiniekiem, es būšu zaudējis." Viņš neloloja lielas cerības. Tonakt metamie kauliņi noteikti nebija viņa pusē.
Viņš sparīgi sapurināja ziloņkaula kubiņus, tad nometa uz dēļa un vēroja, kā tie aizripo pa smalki inkrustēto virsmu. Kad tie apstājās, bija redzams, ka uzmests sešinieks un vieninieks. Viņš dusmās saviebās, un rievas grumbainajā, sīkstajā sejā pārvērtās par dziļiem kanjoniem. Tad viņš, lādēdams likteni, paberzēja gandrīz kailo galvvidu. Lai nelaime būtu vēl sāpīgāka, viņš sajuta rīklē rūgti pikanto dzēlienu. Ūdenspīpes ogles bija atdzisušas. Viņš tā aizrāvās ar spēli un nožēlojamo neveikšanos, ka nebija to pamanījis. Svaigas, gailošas oglītes atjaunotu mierinošo medus un piparmētru garšu, kas ieaijāja rāmā miegā ik nakti, taču viņš juta, ka šajā naktī no tādas greznības vajadzēs atteikties. Bija jau vēls.
Virs ieskatījās rokas pulksteni. Laiks doties mājup. Vēl nelielajā kafejnīciņā kavējās divi jauni tūristi; pēc pazīstamajiem ceļvežiem un avīzēm viņš sprieda, ka tie ir no Amerikas. Un arī šis pāris grasījās iet prom. "Pie velna!" viņš nodomāja. "Rītdiena pienāk vienmēr. Ja tāda būs Dieva griba, rīt man atkal būs šiša un spēle ies no rokas."
Jau pietrausies kājās, Jūsufs pēkšņi kaut ko ieraudzīja. Tas bija televizors vecā, ļodzīgā plauktā aiz letes. Bija jau krietni par vēlu, lai rādītu mūžīgi populārās ziepju operas. Tādā stundā it visi televizori nelielajā Hūkiras ciematiņā - diemžēl tas tiek dēvēts brita, Ēģiptes Sāls un sodas kompānijas vadītāja Hūkera vārdā - miegainā tuksneša malā un arī citur nemiera pārņemtajā reģionā neizbēgami rādīja ziņas, nebeidzamas debates un žēlabainu sūkstīšanos par briesmīgo stāvokli Arābu pasaulē. Dzīvespriecīgais kafejnīcas īpašnieks Mahmūds priekšroku deva nevis AI ]a- zeera, bet AI Arabii/a, mēģinādams radīt tūristiem patīkamāku gaisotni, un tādēļ bija iegādājis satelīta šķīvi ar pirātisku dekodētāju. Kopš tā laika ekrānā parasti varēja redzēt kādu amerikāņu ziņu kanālu. Mahmūds uzskatīja, ka šāda ārzemnieciskuma deva ieceļ kafejnīcu augstakā kategorijā. Jūsufam, gluži pretēji, ne visai patika amerikāņu nebeidzamās reportāžas par pēdējām prezidenta vēlēšanām, kam savādā kārtā sekoja viss reģions, kura liktenis nez kādēļ arvien vairāk un vairāk bija atkarīgs no tik tālās valsts līdera kaprīzēm. Taču Jūsufs pārstāja gausties par šo kanalu, kad tas raidīja reportāžas par untumainajam Holivudas zvaigznēm un trūcīgi ģērbtajām modelēm.