- Nē, - viņa pēc brīža atbildēja. - Visu es neredzēju. Bet jūs taču zināt, kā viņi gāja bojā, un… apstākļi tur…
- Zinu, - Mets attrauca, pūlēdamies neuzjundīt vēl kādas sāpīgas ainas. - Bet jūs esat pārliecināta, ka tas bija viņš?
Namamātes acis bija pievērstas Metam, taču šķita raugāmies cauri, tālu prom aiz istabas sienām un pilsētas mūriem.
- Man parādīja dkai roku, - viņa sacīja. Vārdi ieķērās kaklā, un viņa uz brīdi aizvēra acis. Kad tās atkal atvērās, kakdņos mir- • dzēja asaras. - Bet tā bija viņa roka. Kreisā. Ar visu laulibas gredzenu. Līdz ar to man šaubas neradās.
- Tātad jūs esat pārliecināta, - Mets neatlaidās, lai gan viņu māca ļaunas priekšnojautas.
Dženna Rīsa palocīja galvu.
- Viņam bija tiešām skaistas, nevainojamas plaukstas. Kā pianistam. Kad satikāmies, es tās pamanīju pirmās. Protams, tas bija… - Dženna atgainīja kādu sāpīgu domu un izslējās. - Es zinu, ka tā bija mana vīra roka. - Viņa uzsmaidīja Metam. - Kāpēc tā jautājat?
- No mana brāļa nekas nebija palicis pāri, tādēļ es prātoju… Gluži vienkārši cerēju, ka tā varbūt ir kļūda, - Mets mulsi noteica.
- Domājat, ka jūsu brālis joprojām ir dzīvs?
Metu pārsteidza tik tiešs jautājums, un viņš spēja vien pamāt ar galvu. Dženna veltīja viņam siltu, labvēlīgu smaidu.
- Kaut es varētu pateikt ko tādu, kas jums palīdzētu atklāt patiesību, taču varu izstāstīt tikai to, ko zinu par savu Dominiku.
Juzdamies pateicīgs, ka nevajag sniegt sīkākus paskaidrojumus, Mets palocīja galvu. Tad viņš atcerējās vizītes galveno iemeslu.
- Vai jūs zināt, kas bija Dominika darba devējs?
- To viņš man neteica, - Dženna domīgi atbildēja. - Nevarētu teikt, ka viņam tas nepatika. Patika. Taču, tāpat kā pārējie, viņš nemēdza runāt par detaļām. Un ne jau pirmo reizi. Arī iepriekšējie viņa atklājumi potenciāli varēja mainīt pasauli. Tā viņi visi domāja un pēc tā dzinās. Un es domāju, ka dažas lietas dešām var mainīt mūsu dzīvi, piemēram, mobilie telefoni, internets vai elek- tromobiļi. - Viņa paliecās uz priekšu un koncentrējoties sarauca pieri, it kā cenzdamās kaut ko uzmeklēt prāta apcirkņos. - Bet ar šo projektu… bija citādi. Kā jau teicu, Dominiks pat labākos laikos neko daudz nestāstīja par savu darbu, bet par šo viņš likās īpaši noslēpumains. Tādēļ arī spriežu, ka viss bija citādi. Projekts šķita iespaidīgs. Viņš gan centās slēpt, taču kaismīgais entuziasms, opdmisms… Viņš uzskatīja, ka veiksmes gadījumā projekts tiešām var izmainīt pasauli daudz fundamentālākā līmenī. Pāris reižu es viņu centos tincināt, taču viņš tikai atteica: "Gan jau redzēsi." Dienas, kad viņam dka apstiprināts finansējums… Tās mums tiešām bija īpašas, un parasti mēs tās svinējām kādā modernā restorānā. Bet ar šo projektu bija citādi. Nepārprotiet mani, viņš priecājās. Taču bija vēl kaut kas. Šķita, ka sākusies jauna fāze viņa dzīvē. Tāda kā misija. Un viņš bija daudz noslēpumaināks nekā jebkad agrāk. Mēs ļoti reti redzējāmies. Līdz… - Viņa novērsās, lai aizgainītu atmiņas.
- Jūs nezināt, kas finansēja viņa darbu? Kaut ko taču viņš par to būs teicis, - Mets neatlaidās.
Vilcinādamās Dženna nopētīja viņu un tad sacīja:
- Neesmu pārliecināta, ka vajadzētu jums par to stāstīt.
- Lūdzu, Dženna! Man tas dešām jāzina. Projektā bija iesaistīts arī mans brālis.
Cieši paskatījusies uz Metu, viņa nopūtās un palocīja galvu.
- Tātad… Es allaž pieņēmu, ka nauda nāk no kādas lielas, viņam pazīstamas riska kapitāla firmas vai varbūt valdības. Nejauši izpļāpājās viņš dkai reizi, - Dženna atzinās.
- Un ko viņš teica? - Mets klusi izdvesa.
- Ka nauda nāk no Raidela.
Apmulsis Mets lūkojās uz viņu. Sarunas pavedienu uztvēra Čaba.
- Lerijs Raidels? - viņš pārjautāja.
-Jā, - Dženna apstiprināja. - To neviens nedrīkstēja zināt. Nav ne jausmas, kāpēc tā, bet tā bija viņu kaprīze. Raidels ir publiski pazīstama persona un, domāju, uztraucās par sevi. Un tomēr es jutos pārsteigta, varbūt mazliet dusmīga, ja godīgi, ka viņš neieradās uz Dominika bērēm. Redziet, es nevaru sūdzēties, viņi lieliski parūpējās par mani, jo nevajadzēja bažīties par apdrošināšanu un tamlīdzīgām lietām, taču…
Čaba zīmīgi palūkojās uz Metu, kuram - tāpat kā daudziem - šis vārds bija pazīstams. Taču šķita, ka viņš neizprot, cik nozīmīgs tas ir biedram.
- Jūs esat pārliecināta? - Čaba jautāja.
-Jā, - Dženna Rīsa atbildēja.
Skatiens, ko Čaba veltīja Metam, apliecināja, ka viņi noskaid- . rojuši visu nepieciešamo.
49
Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte
-Tātad… tev ir satelīttelefons? - Finčs attapās retoriski jautājam, gluži kā transā.
Brālis Emīns neatbildēja.
- Nebiju domājis, ka jums te tāds ir, - Finčs piebilda, mēģinādams izgaisināt aizdomīguma noti savā balsi.
Mūks joprojām klusēja un neizteiksmīgi raudzījās uz Finču.
- Jocīgi, - Finčs turpināja, - jo es uzskatīju, ka došanās uz šejieni nozīmē vēlēšanos būt izolētam no pārējās pasaules, lai varētu koncentrēties Dievam un… bet tev ir satelīttelefons, - viņš atkārtoja, pamīšus vērdamies te uz tālruņa aparātu, te mūkam acīs.
Samākslotais smaids Finča sejā izplēnēja. Tanī brīdī brālis Emīns savilka lūpas smīnā.
- Jā, - viņš beidzot ierunājās, teju nožēlodams kaut ko. - Un tam ir šifrēšanas kaste.
Viņš izturēja Finča ciešo skatienu. Finčs mēģināja izlikties šo komentāru nesapratis un uzplāja sejai vienaldzības masku, taču mūks uz tāda āķa neuzķērās.
- Es zinu, ka jums tāda ierīce ir pazīstama, - mūks piebilda. - To pauda jūsu sejas izteiksme. Ņemot vērā jūsu nodarbošanos un apmeklētās vietas, domāju, ka esat tādas redzējis arī agrāk.
- Jā, bet… - Finčs kā jokodamies pavēcināja roku. - Mūsdienās tādas var sastapt ik uz soļa. Tā ir drošāk, vai ne? Un tie skeneri un… - Balss izplēnēja, jo prāts milzu ātrumā izvērtēja visus notikumus, kas bija noveduši viņu līdz klosterim un šai nelielajai telpai ar sasmakušo gaisu. Pēkšņi gluži kā apskaidrības brīdī viņš atskārta lietas, par kurām iepriekš pat domājis nebija, un saprata, ka viņam draud nopietnas briesmas. Neapjaušot savu rīcību, taču instinktīvi jūtot tās pareizību, viņš spēra vienu soli atpakaļ.
Mūks pagāja uz priekšu.
Finčs sarauca pieri.
- Ko tu dari?
- Piedod, - brālis Emīns noteica un piegāja vēl tuvāk Finčam.
Instinkti šķita teju kā uzvilkti, un Finčs pagriezās uz kāpņu
pusi, taču netika tālāk par durvju slieksni, kad mūks zibens ātrumā jau nostājās līdzās un trieca pretinieku sienā, bet ar ceļgalu iesita pa cirkšņiem. Smagi elsdams, Finčs sasvērās uz priekšu. Brilles noslīdēja no deguna. Viņš pagriezās un kā aizsargādamies pacēla rokas - cerot izvairīties no nākamā sitiena. Vienu netveramu mirkli jau atkal nozibēja mūka dūre. Pazaudējis brilles, Finčs to redzēja mazliet izplūdušu, tomēr bija skaidrs, ka tā cieši savilkta un pirkstu kauliņi kļuvuši pavisam balti. Tūdaļ mūks spēji iebelza Finčam pa galvu, trāpot pa kaklu tieši zem auss. Karotī- des sinuss saņēma triecienu gluži kā ar āmuru. Finčs juta, ka augums uz brīdi saspringst, tad zaudēja kontroli pār to un saļima uz grīdas.