Dīvaina sajūta - viņš nespēja pakustēdes, muskuļi nebija kontrolējami. Gluži ka milzīgam želejas gabalam, kas nokritis uz grīdas. Apmiglotās acis saskatīja mūku, kurš nostājās viņam līdzās, tad novērsās un atkal pagriezās, bridi kaut ko padomāja, pēc tam noliecās, saķēra viņu aiz rokas, pacēla augšā un pārmeta sev pār plecu.
- Kur viņš ir? - Greisija vaicāja, pētīdama klostera pagalmu.
Viņa stāvēja kopā ar Doltonu, gatava doties ceļā. Viņiem bija
pievienojies abats, tēvs Hieronims un pārējie mūki, kuri palīdzēs nest aprīkojumu.
Doltons pielieca galvu, lai saskatītu torņa jumtu, salika plaukstas ap muti gluži kā skaļruni un uzsauca:
- Finč! Mēs jau esam gatavi! Laiks doties ceļā!
Atbildes nebija.
Greisija palūkojās apkārt un tad jautāja Doltonam:
- Vai esi pārliecināts, ka viņš gāja augšā?
- Jau pirms krietna laiciņa, - Doltons atbildēja, palocījis galvu. - Viņš meklēja savu BlackBern/.
Nepacietīgi vērdamās uz visām pusēm, Greisija sarauca pieri.
- Iešu paskatīties, kur viņš kavējas, - viņa noteica un atkāpās.
Viņa jau gandrīz bija sasniegusi durvis, kad nez kāds dzinu-.
lis mudināja paraudzīties augšup - tikko uztverams vēja pūsmas troksnītis, vien nojaušama ēna no viņas pa labi. Pagriezusies Greisija atgāza galvu un pamanīja Finču krītam lejā un smagi atsita- mies pret zemi dažu pēdu attālumā no viņas kājām.
50
Bostonas nomale, Masačūsetsas štats
- Skan loģiski, - Čaba secināja aizrautīgā balsī. - Viņam ir nauda un tehniskas iespējas dabūt gatavu kaut ko tādu. Un viņš ir
kaismīgs apkārtējās vides sargātājs. - Čaba papurināja galvu. Seja pauda koncentrēšanos. - Atliek vien noskaidrot, kā viņš to dara.
- Vienalga, - Mets attrauca.
Viņi jau bija uz cietzemes, brauca pa Salemas maģistrāli pilsētas virzienā. Čaba izstāstīja Metam visu, ko zināja par Raidelu: kā viņš cīnījies par alternatīvās enerģijas projektiem visā pasaulē, cik kaismīgi Vašingtonā lobējis nepieciešamību nopietni uztvert klimata izmaiņas, kā atbalstījis politiķus un biedrības, kas izrādīja pretestibu - lielākodes neveiksmīgi - iepriekšējās administrācijas vienaldzīgajai attieksmei pret vides problēmām. Ikviens vārds papildināja arvien skaidrāko ainu, kas veidojās Metam prātā, - kā viņš satiekas ar Raidelu aci pret aci un no pirmavota uzklausa, ko viņi izdarījuši ar Deniju.
- Kā tu tik daudz zini par Raidelu? - Mets jautāja.
Čaba greizi palūkojās uz viņu un sacīja:
- Vecīt, nopietni, kur tu visu laiku esi dzīvojis?
Mets paraustīja plecus.
- Tātad viņš nopietni tic, ka var iedibināt jaunu "zaļo" reliģiju? Vai tā?
- Mēs jau no pirmās minūtes esam ieprogrammēti ticēt, vecit. - Čaba atplauka platā smaidā. - Tādā pasaulē mēs piedzimstam. Un cilvēki tic visādām muļķībām. Pavei, ko spēj saražot trešās šķiras zinātniskās fantastikas rakstnieks! Un visi zina, ka viņš to darījis tikai tādēļ, lai kļūtu bagāts. Raidels… Tā ir pavisam cita līga. Viņa rīcībā ir modernas tehnoloģijas un nauda. Un viņš nav muļķis. Satriecoša kombinācija.
Sapratis Mets palocīja galvu.
- Un viņš to visu darījis, lai glābtu pasauli?
- Ne jau pasauli. Mūs. Kā teica Džordžs Kārlins? Ar pasauli viss būs kārtībā. Tā pārcietusi ari daudz briesmīgākas nelaimes par tām, ko varam sagādāt mēs. Tā pastāvējusi krietni pirms mums un paliks arī pēc mums. Jāglābj ir mūs.
Neticīgi papurinājis galvu, Mets paskatījās ārā pa logu. Satiksme uz maģistrāles jau bija daudz dzīvāka, jo nācijas artērijas pamazām aizsprostoja tie, kas steidzās mājup svinēt Ziemassvētkus.
- Domā, viņi visi zināja, kādā projektā ir iesaistījušies? - viņš jautāja Čabam. - Denijs, pārējie… Domā, Rīss un Raidels viņiem visu izstāstīja?
- Nezinu… Manuprāt, viņi apzinājās, kādu spēku rada. -Ča- ba iesānis paraudzījās uz Metu. - Nav jau svarīgi tikai tas, vai viņiem viss tika pateikts. Daudz svarīgāk ir saprast, vai viņi to zināja jau pašā pirmajā dienā. Vai viņi strādājot apzinājās, kādam mērķim izmantos viņu darba augļus. - Nevēloties piekrist, Mets atkal papurināja galvu, tādēļ Čaba vilcinādamies piebilda: - Denijs bija tavs brālis, vecīt. Kā tu domā? Vai viņš varēja iesaistīties tādā lietā?
Mets brīdi apsvēra atbildi.
- Tādā apmānā? Miljoniem cilvēku apkrāpšanā? - Viņš vēlreiz papurināja galvu. - Nedomāju vis.
- Pat tad, ja, viņaprāt, mērķis būtu labs?
Uz tādu jautājumu atbildēt bija daudz grūtāk. Par spīti vecāku pūliņiem, Denijs nebija reliģiozāks par Metu, tātad par ticību runāt neklātos. Lai arī Denijs bija augstsirdīgs cilvēks, ar taisnu muguru, Mets nespēja atcerēties kaut reizi, kad brālis būtu par vides problēmām bažījies vairāk, nekā daudz lasījis vidusmēra cilvēks. Viņam šajā jautājumā nebija mesijas apziņas. Taču viņi daudz laika pavadījuši šķirti, jo Mets iemanījies pasēdēt aiz restēm. Tātad - cik labi viņi viens otru patiesībā pazinuši?
Čaba vērīgi pētīja viņu, nebūdams pārliecināts, vai vajadzētu vēl ko teikt. Mets to pamanīja.
- Kas ir? - viņš jautāja.
- Es nezinu, vecīt. Neesmu sajūsmā, ka tas jāsaka, taču izskatās bēdīgi. Pagājuši divi gadi. Ja Denijs nav pats inscenējis savu pazušanu, lai iesaistītos projektā, tad es tomēr neticu, ka viņiem ir izdevies visu šo laiku noturēt viņu gūstā. Viņš noteikti būtu atradis iespēju sazināties ar kādu, paust kādu vārdiņu, ko?
- Bet viņi varbūt zina, ko dara.
- Divi gadi, vecīt! - Čaba atkārtoja, mazliet saviebies.
Skatīdamies taisni uz priekšu, Mets sarauca pieri. Pēkšņi viņš
sajuta žņaugšanu pakrūtē. Izrādījās, ka viņš nezina, kas būtu la- bak - atklāt, ka Denijs patiešām jau ir miris, vai ari noskaidrot, ka viņš šajā projektā iesaistījies labprātīgi. Projektā, kura dēļ nogalināts viņa labākais draugs un slepkavībā apsūdzēts brālis.
- Diez vai, - Mets beidzot novilka. - Viņš nemūžam negribētu piedalīties tādā lietā. Ja zinātu, kas patiešām notiek, tad nemūžam.
- Lieliski, - Čaba noteica un aizgriezās.
Kad viņi bija nobraukuši vēl kādu jūdzi, Mets ierunājās:
- Pārbaudi vēlreiz Medoksa mašīnas atrašanās vietu, ja?
- Labi, taču šo mums noteikti nevajadzētu izmantot, - Čaba brīdināja, izņemdams no kabatas savu iPhone.
- Strādā tieši tik ilgi, cik, tavuprāt, ir droši. Tev taču piedek ar četrdesmit sekundēm, vai ne?
- Lai būtu trīsdesmit, - Čaba sacīja un negribīgi palocīja galvu. Viņš atvēra trekera mājaslapu. Numuru ierakstīt vairs nevajadzēja, jo tas bija saglabāts sīkdatnē. Pāris sekunžu nogaidījis signālu, viņš palielināja kartes attēlu.
- Stāv uz vietas. Kaut kādā Henskomfīldā, - Čaba ziņoja. - Pag! - Viņš atvēra vēl kādu mājaslapu un kaut ko ierakstīja, tad dažas sekundes pagaidīja augšupielādi. - Tā ir neliela lidosta starp Bedfordu un Konkordu. Beigšu, iekams viņi mūs uzķēruši. - Čaba izslēdza tālruni, paskatījās rokas pulkstenī, secināja, ka strādājis divdesmit sešas sekundes, un pagriezās pret Metu.
Mets iegrima domās. "Neliela lidosta. Interesanti, ko Medokss tur dara? Varbūt vajadzētu pārsteigt Medoksu un parādīties blakus vietā, kur puisis tik ērti nejūtas?" Viņš pievērsās automobiļa panelī iebūvētajam pulkstenim. "Nav tālu, ari rosīgā satiksme nebūtu šķērslis. Pietiktu ar pusstundu, varbūt četrdesmit minūtēm."