- Tā atrodas netālu no deviņdesmit piektās maģistrāles, vai ne?
Čaba saguma.
- Jā, - viņš noteica, paraustījis plecus.
- Pēc piecpadsmit minūtēm paskaties vēlreiz, ja? Pārliecinies, ka viņš joprojām ir tur.
Drūmi palocījis galvu, Čaba iegrima sedeklī, dziji ievilka elpu un sagatavojās Jaunākajam.
Medokss beidza runāt ar savu paziņu Nacionālajā drošības pārvaldē un sarauca pieri. Ieraduma mudināts, viņš nopētīja debesis, gaidīdams lidmašīnu, taču prātu nodarbināja pavisam citas domas.
Viņam bija piezvanījuši trīs cilvēki pēc kārtas. Pirmais zvans bija visnotaļ nekaitīgs - programmatūra darbojās nevainojami, objekti atradās uz ziemeļiem no pilsētas un brauca turp. Otrais zvanītājs pavēstīja, ka objekti mainījuši virzienu un pa Konkordas maģistrāli dodas uz rietumiem, taču neizraisa nekādās bažas. Savukārt trešais satrauca ne pa jokam. Nonākuši uz deviņdesmit piektās starpštatu maģistrāles, objekti bija nogriezušies uz ziemeļiem un atradās piecu jūdžu attālumā no lidostas.
Un tās bija nopietnas problēmas, jo Medokss neticēja aklai laimei gluži tāpat kā nejaušai sakritībai. "Vienas dienas laikā Metam jau otrreiz izdevies noskaidrot, kur esmu. Vai nu Mets ir gaišreģis, vai arī viņa rīcībā ir kaut kas tāds, par ko man nav ne jausmas. Pagaidām."
Veikli apdomājies, Medokss atcerējās visu, kas noticis kopš brīža, kad viņš pirmoreiz sastapies ar Metu Šērvudu. Viņš nolika malā visas detaļas, ko uzskatīja par nebūtiskām, un koncentrējās uz cēloniskām saitēm, kas vienoja abu pirmo tikšanos un pašreizējo brīdi. Atlika vien ņemt vērā Metam piemītošās prasmes.
Apkopotā informācija mudināja Medoksu pievērsties savam automobilim.
Viņš paspēra pussoli tuvāk tam un uzmanīgi nopētīja, lai gan instinkti jau ziņoja par iespējamo vainīgo.
Un Medokss sarauca pieri. Viņam nebija laika to pārbaudīt. Tātad nāksies auto pamest lidostā. Un tas kaitināja vēl vairāk, jo viņam tiešām patika šī mašīna. Viņš ieskatījās rokas pulkstenī. Lidmašīna tūdaļ būs klāt.
Lidostā, kā vienmēr, valdīja klusums. Lieliski. Medokss nolēma, ka ir laiks pielikt punktu Meta Šērvuda radītajiem negaidītajiem traucējumiem, un pamāja ar roku diviem saviem vīriem, kas kavējās tuvumā.
- Manuprāt, mums drīz bus ciemiņi, - Medokss sacīja.
Un tad izstāstīja, kas vīriem darāms.
51
Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte
- Finč!
Greisijas kliedziens satricināja klostera sienas, un viņa nometās ceļos līdzās kolēģim. Viņa drebēja. Seja nobālēja, un rokas piešāvās priekšā pavērtajai mutei. Finčs gluži vienkārši gulēja tuksneša smiltis - uz vēdera, nekustīgi. Pamazām apkārt nolaidās arī putekļu mākonis, ko viņš bija sacēlis nokrītot.
Lēnām viņa atrāva rokas no mutes, taču Finčam pieskarties neuzdrošinājās. Klāt piesteidzās arī pārējie ar Doltonu priekšgalā.
- Vai viņš… - Doltons nespēja pateikt briesmigo vārdu.
Acīm redzamu, vaļēju ievainojumu nebija, asiņu nemanīja. Taču tādēļ skats nebija mazāk šausminošs. Galva droši vien atsitusies pret zemi pirmā, tādēļ atgāzusies nedabiska leņķī. Viena roka atliekta atpakaļ, acis nedzīvas veras nokaitētajās smiltīs.
- Ak Dievs, Finč! - Greisija elsoja, nezinādama, ko iesākt. Visbeidzot viņa pieskārās kolēģa augumam, pirksd maigi spieda vietu uz kakla, kur vajadzētu būt pulsam un dzīvībai, lai gan bija skaidrs, ka to neatrast.
Asarainām acīm viņa paskatījās uz Doltonu un papurināja galvu.
Operators drebēja. Viņš apskāva Greisiju un pievērsās nokritušā drauga mirstīgajām atliekām. Mūki nogaidīdami kavējās mazliet tālāk. Tēvs Hieronims un abats sāka murmināt lūgšanas. Pēc brīža Greisija atrāva roku, liegi atglauda dažas matu šķipsnas Finčam no pieres un noglāstīja viņam vaigu. Gribējās aizvērt viņam acis, taču Greisija neuzdrošinājās. Sajutusi kustību sev aiz muguras, viņa pagriezās un ieraudzīja tēvu Hieronimu vilcinoties nākam tuvāk. Viņš neatraudamies lūkojas uz Finču. Paspēris vēl dažus soļus, viņš nostājās tieši blakus Greisijai un klusi nometās ceļos, joprojām raudzīdamies uz līki.
Greisija notrīsēja savādās priekšnojautās. "Ko viņš dara?" Viņa uzmanīgi vēroja tēvu Hieronimu, kurš paliecās tuvāk, pacēla rokas pār Finču, aizvēra acis un skaitīja lūgšanu. Uz brīdi Greisiju pārņēma dīvaina, neiespējama, absurda nojausma - ka viņa ir aculieciniece kaut kam brīnumainam, ka tēvs Hieronims iejauksies debesu lietās un piecels kolēģi no mirušajiem. Sirds Greisijai sakāpa kaklā, to pārņēma bailes un cerība, un viņa izmisīgi pieķērās šai neprātīgajai domai, atsaucot atmiņā it visus pēdējo dienu laikā piedzīvotos neticamos notikumus un mēģinot iegalvot sev, ka tagad viss ir iespējams. Pārliecība gan izplēnēja tikpat ātri kā parādījās, jo skats uz Finča sakropļoto, nekustīgo ķermeni atmodināja loģiku, kas allaž bija vadījusi Greisiju. Dvēselē atgriezās neremdināmas skumjas, kas notrulināja ikvienu nervu.
Viņa palūkojās uz tēvu Hieronimu, kurš atvēra acis un pārmeta krustu Finča galvai. Kad viņš pagriezās pret Greisiju, viņa seja pauda dziļas sēras. Viņš satvēra Greisijas plaukstas savējās.
- Man ļoti žēl, - viņš sacīja.
Bija manāms, ka tēvu Hieronimu moka vainas apziņa. Greisija palocīja galvu, taču neko neteica. Viņš piecēlās kājās un devās pie pārējiem brāļiem. Abats un brālis Emīns stāvēja dažus soļus nostāk. Kad tēvs Hieronims piegāja klāt, abats mierinādams uzlika roku viņam uz pleca un, mūka atbalstīts, nočukstēja dažus vārdus. Greisija pievērsās Doltonam un tad paskatījās uz torņa jumtu. Smilškrāsas dzega asi kontrastēja ar skaidro zilo debesu toni. Tādu skatu varētu atrast uz kādas modernas pastkartes vai bukletā - pasteļtoņi šķita mulsinoši perfekti, pārāk ideāli, lai iezīmē-' tu fonu tik briesmīgai bojāejai.
- Kā… - Greisija nočukstēja. - Kā gan tā var nokrist?
Doltons, joprojām šoka varā, lēni nogrozīja galvu.
- Nezinu. - Viņš iepleta acis. - Domā, ka augšā kāds viņu nošāvis? Viņš tiešām nošauts?
Pēkšņi pārbijusies, Greisija palūkojās uz viņu un tad atkal notupās līdzās Finčam. Doltons nometās blakus viņai. Vilcinādamās Greisija ar drebošiem pirkstiem iztaisnoja Finča rokas un kājas, pagrieza viņu otrādi un nopētīja ķermeni, taču lodes atstātu caurumu neatrada.
- Neizskatās, - viņa secināja. - Es nedzirdēju šāvienu. Un tu?
- Es arī ne. - Doltons izskatījās apjucis un atkal pieversās pils jumtam. - Tā mala ir tik šaura… Varbūt viņš liecās pāri, lai pateiktu mums, ka atradis telefonu, un… - Operatora balss izsīka.
Greisija nopētīja smilds visapkārt. Dažu pēdu attālumā uzmir- dzēja satelittelefons, kurš pa pusei bijā iegrimis putekļainajā zemē. Mazliet tālāk pie pils sienas vīdēja kāda melna kastīte. Finča BlackBerry. Greisija piecēlās, paņēma satelīttelefonu un tad aizso- ļoja lidz pils sienai, paķēra BlackBerry, notrauca smiltis no tā, iztēlojās pēdējos Finča dzīves mirkļus, kad viņš piegājis pie jumta malas, lai… Ko? Vēl pēdējo reizi paskatītos apkārt? Pamātu kādam? Greisija vēlējās, kaut varētu laiku pagriezt atpakaļ un atturēt Finču no kļūmīgā soļa, kas vienā pēkšņā un nežēlīgā acumirklī saberzis viņa dzivību drumslās. Taču atpakaļceļa nebija. Greisija to zināja. Gadu gaitā viņa bija redzējusi mirstam cilvēkus un jau sen samierinājusies ar neizbēgamo.