- Ko iesāksim? - Greisija jautāja. Asaru pilnās acis paslīdēja garām Doltonam un pievērsās tēvam Hieronimam, abatam un brālim Emīnam, kurš stāvēja viņam aiz muguras, kā ari mūkiem, kas atradās vēl tālāk.
- Mums jāiet, - Doltons dobjā balsī atgādināja.
- Un Finčs? Mēs taču nevaram viņu atstāt šeit.
- Līdzi ņemt arī nevaram, - klusi iebilda Doltons. - Gluži vienkārši nevaram.
Pēc mirkļa Greisija palocīja galvu - joprojām negribīgi, taču skaidri apzinādamās, kā rīkoties būtu vispareizāk.
- Tev taisnība, - viņa sacīja un paskatījās uz abatu. - Vai jūs…
Atbrīvodams viņu no nepieciešamības runāt, abats pamāja ar galvu.
- Protams, - viņš atbildēja. - Mēs parūpēsimies par viņu līdz brīdim, kad varēsim nosūtīt mājās… pienācīgā kārtā. - Viņš uz mirkli apklusa, it kā gaidīdams apstiprinājumu, ka tāds risinājums derēs, un tad paraudzījās uz Toyota Previa un vīriem, kas drūzmējās ap to. Greisija sekoja šim skatienam. Radio joprojām skanēja gluži kā draudīga sirēna. - Jums nu būtu jādodas ceļā, - viņš piebilda. - Kā iecerēts.
Vācot mantas, Greisija un Doltons vēroja, kā vairāki mūki un šoferis uzceļ Finča līķi uz paštaisītām nestuvēm - vecām durvīm, kas izņemtas no eņģēm, - un ienes lielākajā kapelā. Četri citi muki paņēma filmēšanas grupas aprīkojumu, un tad visi sekoja abatam ārā no saules pielietā pagalma un iekšā vēsajā klostera pustumsā.
Pagājuši garām Svētās Jaunavas baznīcai un klostera ēdnīcai, viņi nonāca pie senlaicīgām, neapgaismotām kāpnēm.
- Tālāk jums būs vajadzīgi lukturi, - abats pamācīja. Mūki aizdedza vairākus gāzes lukturīšus, pielejot akmens eju ar bālu gaismu. Viņi lēnām devās lejup pa šaurajām kāpnēm, uzjundot kodīgu putekļu miglu, un nonāca pie vēl vienas ejas, kas veda garām diviem olīveļļas pagrabiem. Tajos deviņpadsmitā gadsimta vidū tika atrastas dažas senākās grāmatas pasaulē - tās uz klosteri bija nogādājuši mūki, kuri astotajā gadsimtā bēga no reliģiskajām vajāšanām Sīrijā un Bagdādē. Tālāk bija ieeja svētā Psoja alā.
Abats pagrūda saplaisājušās koka durvis un ielaida viņus iekšā. Ala bija tumša, šaura un līdzinājās nelielai guļamistabai. Greisija pacēla savu lukturi, lai apskatītu telpu. Grīdu klāja putekļi, velvētie griesti darināti no rupji tēsta akmens. Nebija nekā, kas apstiprinātu leģendu, ko viņa lasīja ceļojuma laikā, - Psoja ticība bijusi dk spēcīga, ka viņš piesējis savus matus ķēdē, kas karājusies pie alas griestiem, lai neiemigtu garajās dienās un naktīs, kamēr tiek gaidīta Kristus parādīšanās.
- Šurp, - abats aicināja.
Greisija paspīdinaja lukturi uz norādīto pusi. Alas stūrī pa kreisi no ieejas atradās vēl vienas koka durvis, tikai krietni mazākas. Divi mūki palīdzēja abatam tās atvērt, uzjundījot nelielajā telpā jaunu putekļu mākoni. Greisija piegāja tuvāk un ieraudzīja ieeju šaurā tunelī. Tas bija tikai piecas pēdas augsts un trīs plats - gluži kā melnais caurums, kas uzsūc blāvo gāzes lukturu gaismu, dklīdz tā iespīdējusi iekšā.
- Lai Dievs ir ar jums, - abats sacīja tēvam Hieronimam, kad visi cits pēc cita pielieca galvas un iegāja tunelī. Greisija palika pēdējā. Mirkli vilcinādamās un joprojām sev pārmezdama Finča mirstīgo atlieku pamešanu, viņa tomēr uzsmaidīja abatam uz atvadām, sakoda zobus stoiskā mierā un nozuda tuneļa nomācošajā tumsā.
52
Bedforda, Masačūsetsas štats
Mets samazināja Toyota Camnj ātrumu, kad mežs abās pusēs divjoslu ceļam atkāpās un parādījās vairākas zemas biroju ēkas, kas snauda aiz sniega piekaisītiem mauriņiem.
Viņš iesānis palūkojās uz Čabu un teica:
- Uzmanies!
Tad viņš nopētīja apkārtni.
Citu automašīnu uz ceļa nebija, viss šķita mierīgi. Viņi pabrauca garām ieejai nelielā gaisa spēku bāzē, kas atradās pa labi. Vieglo sarkanbalto barjeru sargāja vientuļš, garlaikots kareivis. Bāzei un blakus esošajai civilajai lidostai kopīgs bija tikai viens skrejceļš. No attāluma tā šķita askētiska un novecojusi - pilnīgs pretstats abām švītīgajām ēkām, kas vīdēja lejāk pa ceļu un kalpoja bagādem klientiem, kuri dod priekšroku lidojumiem privātās lidmašīnās no Henskomflldas, lai izvairītos no divdesmit pirmajā gadsimtā neizbēgamajiem reisu atcelšanas gadījumiem un bargās drošības kontroles Ļogana lidostā Bostonā.
Piebraucamais ceļš veda uz civilo gaisa termināli, arī tajā nevaldīja vērā ņemama rosība. Tur ceļš asi pagriezās pa kreisi un apmeta loku, nonākdams atpakaļ, ieskaujot neproporcionāli lielu, trapecveida asfaltētu laukumu, ko izmantoja kā viesu automobiļu stāvvietu. Mets saskaitīja mazāk par duci transportlīdzekļu, un neviens no tiem viņam nebija pazīstams.
Angāri un lidmašīnas palika pa labi, ceļa loka ārpusē pretī stāvvietai. Aiz viena no diviem galvenajiem angāriem bija dzirdama spalga lidmašīnas dzinēju rūkoņa. Ņemot vērā apstākļus pasaulē pēc vienpadsmitā septembra, drošibas pasākumu trūkums šķita pārsteidzošs. Pavisam vienkāršs, varbūt septiņas pēdas augsts sdepļu žogs, kam astotā pēda noliekta atpakaļ, - tas vienīgais šķīra ceļu no betonētā manevrēšanas laukuma. Pastiepjot roku, caur žogu varēja pieskarties lidmašīnām, kas izvietotas apkārt angāram. Stūrēdams pa asfaltēto loku, Mets pamanīja divas vietas, pa kurām iebraukt lidostā. Arī tās bija pārsteidzoši vienkārši iekārtotas: ar ritenīšiem aprīkoti, uz sāniem bīdāmi stiepļu vārti divu automobiļu platumā. Bez sargu namiņiem. Bez sargiem. Tikai identifikācijas karšu nolasītājs un iekšējais telefons tiem, kas nav regulāri apmeklētāji.
- Pārbaudi vēlreiz, - Mets sacīja Čabam. - Mums precīzi jāzina, kur to nelieti meklēt.
- Es nezinu, vecīt, - Čaba piesardzīgi atbildēja. - Mēs esam pārāk tuvu.
- Gluži vienkārši nepārkāp savu četrdesmit sekunžu likumu, un viss būs kārtībā, labi?
Čaba greizi nopētīja Metu.
- Vai tāds lecīgs optimisms bija iemesls tam, ka tev piešķira prioritāro caurlaidi uz cietumu?
- Nē. Toreiz es biju tikai pārgalvīgs, - Mets atjokoja.
- Šobrīd es to nemaz negribēju zināt, - Čaba novaidējās, ieslēgdams klēpjdatoru un tālruni. Tad viņš palielināja Google karti un tūdaļ pārtrauca savienojumu. Trekeris atradās apmēram četrsimt jardu priekšā, betonētā manevrēšanas laukuma tālākajā galā, tieši pirms koku rindas aiz otrā angāra un kaut kādas mazākas piebūves. - Ko viņš tur dara? - Čaba jautāja.
- Vai nu izlaiž kādu, vai arī, daudz ticamāk, satiekas ar kādu, kurš tikko ielidojis. - Mets pagriezās, nopētīja apkārtni un pamanīja nelielu privātu lidmašīnu, kas šķērsoja teritoriju no viena angāra līdz otram. Tā tuvojās vietai, kur atradās trekeris.
Metam paātrinājās pulss. Instinktīvi viņš juta, ka noteikti jābūt tur - un ātri. Saraucis pieri, viņš paskatījas uz tuvākajiem vārtiem, veikli novērtēja izredzes izbraukt cauri un ieraudzīja, ka atveras otri vārti - tie, kas bija tuvāk trekerim. Viņš sastinga, taču ārā nebrauca Mercedes vai Chrysler '300C. Vārtos parādījās sudrabots Chtysler Toivn and Country minivens.
Nospiedis akseleratora pedāli, Mets dzina Camry uz priekšu - šaurās riepas nokauca vien. Automobilis traucās uz priekšu pa apļa ceļu, un lidostas žogs palika pa labi. Viņš atradās astoņdesmit jardu attālumā, kad vārti jau bija atvērusies tiktāl, ka minivens varēja izspraukties cauri. Viņus šķīra sešdesmit jardi, kad minivens jau bija izbraucis pa vārtiem, nogriezies pa labi un devies prom. Četrdesmit jardi, kad vārti noklikšķēja un sāka vērties ciet. Divdesmit, kad vārti jau bija līdz pusei ciet. Tikai divu automobiļu platumā, un matemātiskie aprēķini nebija Metam par labu.