- Te ir relatīvi kluss, - Antonijs paziņoja. - Par mums viņi neinteresējas. Vismaz pagaidām. - Viņš piespiesti pasmaidīja. - Nāciet, es jums parādīšu!
Viņi atstāja šoferi un mūkus sakravāt aprīkojumu automobilī un sekoja abatam pāri pagalmam, augšup pa šauru ārējo kāpņu labirintu, kas vijās gar sienu.
- Skatieties! - abats mudināja. - Bet drošības labad palieciel pieliekušies.
Greisija un Doltons, pieplakuši zemei, lēni paslēja galvu. Līdzenumu starp diviem klosteriem aizņēma pazīstamais automašīnu klājiens, taču bija viena būtiska atšķirība. Visa uzmanība šķita pievērsta klosterim, ko viņi tikko bija pametuši. Un tas nozīmēja, ka viņiem patiešām ir izredzes aizbēgt, neviena neredzētiem.
Nokāpuši atkal lejā, viņi pateicās abatam un iekāpa automobilī. Doltons un Greisija apsēdās katrs savā pusē tēvam Hieroni- mam, turpretī brālis Emins turēja rokās bisi. Greisiju mocīja savādas nojautas, kad viņa noskatījās, kā tiek atvērti vārti. Kad šoferis nospieda akseleratora pedāli un Sharan izstūrēja tuksnesī, viņa apņēmīgi izslējās sēdeklī.
Abās pusēs smiltīs iebrauktajām pēdām, kas veda prom no klostera, atradās daži vieglie un smagie transportlīdzekļi. Pie katras automobiļu kopas slaistījās vairāki vīri - pļāpādami, smēķēdami un gaidīdami. Kad viņu VW Sharan tuvojās pirmajai grupai, Greisija pagriezās pret tēvu Hieronimu un uzlika viņam galvā sutanas kapuci, lai seja būtu mazāk redzama. Jūsufa svainis saglabāja mieru, pūlēdamies nepieverst lieku uzmanību, un prasmīgi stūrēja vien tālāk.
Greisija atvieglota nopūtās. Priekšā vīdēja tikai daži automobiļi. "Vēl pāris minūšu," viņa domās lēsa, "un mēs būsim brīvībā." Viņi bija nobraukuši apmēram simts jardus no klostera vārtiem, kad ceļš meta asu likumu pa kreisi apkārt senām mūra drupām un palmu pudurim. Tur bija novietotas vēl dažas automašīnas - šoferi drūzmējās pie mūra, acīmredzami nelikdamies ne zinis par sauli. Greisiju pārņēma satraukums, kad viņu autovadītājs samazināja ātrumu, lai izsprauktos cauri nekārtīgi novietoto transportlīdzekļu biežņai, - un viņam tas lieliski izdevās. Diemžēl tālāk bija redzams šaurs grāvis. Viņiem tuvojās kāds vientuļš vīrietis, likdams soļus blakus iebrauktajām sliedēm un iedams uz koku pusi. Greisija pamanīja viņu un saspringa, mēģināja neraudzīties uz šo vīrieti. Kad bija šķērsota jau puse grāvja, gājējs nostājās līdzās automobilim - tieši no tā Greisija baidījās.
Kad viņš ieskatījās salonā, tēvs Hieronims pagriezās un nejauši palūkojās uz svešo. Ar to piedka.
Vīrietis pēkšņā trauksmē sasdnga, it kā pļauku dabūjis, piespieda abas plaukstas un seju automobiļa logam un pūlējās kaut ko saredzēt. Svešais soļoja blakus mašīnai.
- Viņš mūs pazina! - Greisija iesaucās. - Vediet mūs prom! Ātrāk!
Šoferis atskatījās pār plecu, ieraudzīja vīrieti, kas iet līdzās automobilim, un nospieda akseleratora pedāli. Sharan dzinējs iegaudojās, riepas nošvīkstēja, un mašīna traucās uz priekšu pāri grāvim. Vīrietis centās turēties līdzi, taču nespēja un ātri vien palika smiltīs iebrauktajās pēdās. Greisija vēroja, kā viņš apstājas, taču saprata, ka briesmas vēl nav garām, jo vīrieds tūdaļ metās klāt biedriem, kas stāvēja pie koku pudura, neganti māja ar rokam un mēģināja pievērst pārējo uzmanību. Un tad viņš nozuda. Greisija nebija pārliecināta, kas noticis, jo skatu daļēji aizsedza automobiļa aizmugurē sakrautais aprīkojums un riteņu saceltie smilšu mākoņi, taču vienā bridi viņš vēl skrēja, māja un kliedza, bet jau nākamajā vairs nebija redzams. Šķita, ka viņš piespiež rokas galvai un nokrit zemē, it kā viņu būtu pārņēmušas pēkšņas spazmas. Taču viņi neapstājās, lai noskaidrotu, kas īsti atgadījies. Šo- feris neatlaida kāju no akseleratora pedāļa, un jau pēc piecpadsmit minūtēm viņi bija uz automaģistrāles un traucās uz lidostas pusi.
Tanī brīdī iedžinkstējās Greisijas satelīttelefons.
Viņa bija gatavojusies sazināties ar Ogilviju, lai izstāstītu par • negadījumu ar Finču, un nosprieda, ka zvanītājs ir viņš. Taču numurs ekrānā viņai nebija pazīstams, dkai pirmie cipari liecināja, ka tiek zvanīts no Amerikas mobilā tālruņa.
- Hallo? - viņa ieinteresēd sacīja.
- Ļoganas jaunkundz? - atskanēja klausulē. - Mēs vēl neesam tikušies. Mans vārds ir Dārbijs. Mācītājs Nelsons Dārbijs. Domāju, ka es varu jums palīdzēt.
Lapsa Otrais vēroja, kā baltais automobilis aiztraucas prom pa tuksnešaino ceļu, un tad pagrieza binokli uz pakritušā vīrieša pusi. Tas joprojām gulēja zemē un locījās sāpēs, piespiedis plaukstas ausīm. Lapsa Otrais mazliet atslābinājās.
Viss notika pēkšņi, taču viņi bija sagatavojušies.
Viņš zināja, ka vīrietis kādu bridi nespēs rīkoties - trieciens bija pietiekami spēcīgs. Lapsa Otrais pabrīnījās, ka nabadziņš nav zaudējis samaņu, lai gan tas vēl varēja notikt. Galvenais - viņš vairs nevarēs ne paskriet, ne ko pateikt. Vismaz kādu brīdi. Un viņiem ar to pietiks.
Pacēlis un pavicinājis pirkstu, Lapsa Otrais deva vīriem signālu doties prom. Veikli un klusi viņi izslēdza tāla rādiusa darbības akustisko iekārtu, apsedza to un aizsteidzās tikpat nemanāmi kā bija ieradušies, lai izsekotu automobili no attāluma. Nu viņi beidzot devās mājup.
54
Bedforda, Masačūsetsas štats
Pistole bija piespiesta Meta deniņiem.
- Mierīgi. - Vīrieša balss skanēja skaidri, roka nedrebēja. Ar kreiso roku viņš pasniedzās pēc pistoles Meta klēpī un iebāza to sev aiz siksnas. Mets klusībā lādējās - viņš bija tik ļoti aizrāvies ar lidmašīnas un Medoksa vērošanu, ka nepamanīja nelūgtā viesa tuvošanos no aizmugures. Dažus jardus priekšā no piebūves otras puses tuvojās vēl viens puisis - tādā pašā tumšā uzvalkā, baltā kreklā, bez kaklasaites, tumšās saulesbrillēs. Tas piegāja pie tās puses durvīm, kur sēdēja Čaba. Arī viņam rokā bija ierocis, kas notēmēts Metam galvā. Pamatīgs ierocis. Para-Ordnance P14 pistole. Izskatījās smaga un šķita spējīga apturēt pat uzbrūkošu degunradzi. Un tā arī būtu.
Mets steigšus izanalizēja stāvokli, atsijājot labās ziņas no sliktajām. "Medoksa rokaspuiši nenogalinās mani šeit un tagad. Lidostas administrācijai ir zināms, ka viņi bijuši šeit, turklāt te noteikti ir kādas novērošanas kameras, kas fiksējušas viņu klātbūtni. Tas arī būtu pārāk ķēpīgi, pārāk riskand. Tātad tas ierakstāms labo ziņu ailītē. Taču viņiem ir daudz citu iespēju. Galvenais ir neuzkrītoši izvest mani un Čabu no lidostas teritorijas. Vai nu mūs .ii/vedis līdz viņu mašīnai, vai arī - daudz ticamāk - abi nelieši kāps mūsu Camry, aizvizinās mūs lidz kādai klusai vietiņai, ietrieks mums pierē dažas lodes un atstās kādam nelaimīgam pik- nikotājam atrašanai. Un tā ir sliktā ziņa." Mets apzinājās, ka, ielaidis vienu vai abus neliešus automobiļa salonā, viņš varbūt vairs nekad nevingrināsies labo un slikto ziņu sijāšanā. Pati par sevi tā nebija slikta lieta, taču viņam noteikti gribējās nodoties arī citām, dzīvībai ne tik bīstamām nodarbēm.
"Gluži vienkārši nedrīkst ielaist viņus mašinā."
Un tas nozīmēja, ka viņam ir vien dažas sekundes, lai rīkotos.
Rokas un kājas kustējās zibens ātrumā. Viņš pacēla kreiso roku, satvēra uzbrucēju aiz labās delnas locītavas un pavilka uz priekšu, atsitot pret statni. Pistole izšāva vien astoņpadsmit collas no Meta sejas, un salonā atskanēja apdullinošs troksnis. Viņam šķita, ka ar seju ietriecies peldbaseinā. Skaņas vilnis trapīja viņam abās ausīs kā svina dūre, un viņš nonāca klusā, mulsinošā mākoni, kur nav neviena trokšņa. Tajā pašā acumirklī zalve no četrdesmit piektā kalibra pistoles iznīcināja atpakaļskata spoguli un kāda lode izurbās cauri vējstiklam - tas nevis saplīsa drumslās, bet dka satricināts, veidojot tādu kā zirnekļtiklu ap glīto, ovālo caurumiņu.