Выбрать главу

-   Te ir relatīvi kluss, - Antonijs paziņoja. - Par mums viņi ne­interesējas. Vismaz pagaidām. - Viņš piespiesti pasmaidīja. - Nā­ciet, es jums parādīšu!

Viņi atstāja šoferi un mūkus sakravāt aprīkojumu automobilī un sekoja abatam pāri pagalmam, augšup pa šauru ārējo kāpņu labirintu, kas vijās gar sienu.

- Skatieties! - abats mudināja. - Bet drošības labad palieciel pieliekušies.

Greisija un Doltons, pieplakuši zemei, lēni paslēja galvu. Lī­dzenumu starp diviem klosteriem aizņēma pazīstamais automa­šīnu klājiens, taču bija viena būtiska atšķirība. Visa uzmanība šķi­ta pievērsta klosterim, ko viņi tikko bija pametuši. Un tas nozīmēja, ka viņiem patiešām ir izredzes aizbēgt, neviena nere­dzētiem.

Nokāpuši atkal lejā, viņi pateicās abatam un iekāpa automo­bilī. Doltons un Greisija apsēdās katrs savā pusē tēvam Hieroni- mam, turpretī brālis Emins turēja rokās bisi. Greisiju mocīja savā­das nojautas, kad viņa noskatījās, kā tiek atvērti vārti. Kad šoferis nospieda akseleratora pedāli un Sharan izstūrēja tuksnesī, viņa apņēmīgi izslējās sēdeklī.

Abās pusēs smiltīs iebrauktajām pēdām, kas veda prom no klostera, atradās daži vieglie un smagie transportlīdzekļi. Pie kat­ras automobiļu kopas slaistījās vairāki vīri - pļāpādami, smēķē­dami un gaidīdami. Kad viņu VW Sharan tuvojās pirmajai gru­pai, Greisija pagriezās pret tēvu Hieronimu un uzlika viņam galvā sutanas kapuci, lai seja būtu mazāk redzama. Jūsufa svainis sa­glabāja mieru, pūlēdamies nepieverst lieku uzmanību, un pras­mīgi stūrēja vien tālāk.

Greisija atvieglota nopūtās. Priekšā vīdēja tikai daži automo­biļi. "Vēl pāris minūšu," viņa domās lēsa, "un mēs būsim brīvī­bā." Viņi bija nobraukuši apmēram simts jardus no klostera vār­tiem, kad ceļš meta asu likumu pa kreisi apkārt senām mūra drupām un palmu pudurim. Tur bija novietotas vēl dažas auto­mašīnas - šoferi drūzmējās pie mūra, acīmredzami nelikdamies ne zinis par sauli. Greisiju pārņēma satraukums, kad viņu auto­vadītājs samazināja ātrumu, lai izsprauktos cauri nekārtīgi no­vietoto transportlīdzekļu biežņai, - un viņam tas lieliski izdevās. Diemžēl tālāk bija redzams šaurs grāvis. Viņiem tuvojās kāds vien­tuļš vīrietis, likdams soļus blakus iebrauktajām sliedēm un ie­dams uz koku pusi. Greisija pamanīja viņu un saspringa, mēģi­nāja neraudzīties uz šo vīrieti. Kad bija šķērsota jau puse grāvja, gājējs nostājās līdzās automobilim - tieši no tā Greisija baidījās.

Kad viņš ieskatījās salonā, tēvs Hieronims pagriezās un nejauši palūkojās uz svešo. Ar to piedka.

Vīrietis pēkšņā trauksmē sasdnga, it kā pļauku dabūjis, pie­spieda abas plaukstas un seju automobiļa logam un pūlējās kaut ko saredzēt. Svešais soļoja blakus mašīnai.

-    Viņš mūs pazina! - Greisija iesaucās. - Vediet mūs prom! Ātrāk!

Šoferis atskatījās pār plecu, ieraudzīja vīrieti, kas iet līdzās au­tomobilim, un nospieda akseleratora pedāli. Sharan dzinējs iegau­dojās, riepas nošvīkstēja, un mašīna traucās uz priekšu pāri grā­vim. Vīrietis centās turēties līdzi, taču nespēja un ātri vien palika smiltīs iebrauktajās pēdās. Greisija vēroja, kā viņš apstājas, taču saprata, ka briesmas vēl nav garām, jo vīrieds tūdaļ metās klāt biedriem, kas stāvēja pie koku pudura, neganti māja ar rokam un mēģināja pievērst pārējo uzmanību. Un tad viņš nozuda. Greisija nebija pārliecināta, kas noticis, jo skatu daļēji aizsedza automo­biļa aizmugurē sakrautais aprīkojums un riteņu saceltie smilšu mākoņi, taču vienā bridi viņš vēl skrēja, māja un kliedza, bet jau nākamajā vairs nebija redzams. Šķita, ka viņš piespiež rokas gal­vai un nokrit zemē, it kā viņu būtu pārņēmušas pēkšņas spaz­mas. Taču viņi neapstājās, lai noskaidrotu, kas īsti atgadījies. Šo- feris neatlaida kāju no akseleratora pedāļa, un jau pēc piecpadsmit minūtēm viņi bija uz automaģistrāles un traucās uz lidostas pusi.

Tanī brīdī iedžinkstējās Greisijas satelīttelefons.

Viņa bija gatavojusies sazināties ar Ogilviju, lai izstāstītu par • negadījumu ar Finču, un nosprieda, ka zvanītājs ir viņš. Taču nu­murs ekrānā viņai nebija pazīstams, dkai pirmie cipari liecināja, ka tiek zvanīts no Amerikas mobilā tālruņa.

-    Hallo? - viņa ieinteresēd sacīja.

-   Ļoganas jaunkundz? - atskanēja klausulē. - Mēs vēl neesam tikušies. Mans vārds ir Dārbijs. Mācītājs Nelsons Dārbijs. Domā­ju, ka es varu jums palīdzēt.

Lapsa Otrais vēroja, kā baltais automobilis aiztraucas prom pa tuksnešaino ceļu, un tad pagrieza binokli uz pakritušā vīrieša pu­si. Tas joprojām gulēja zemē un locījās sāpēs, piespiedis plauk­stas ausīm. Lapsa Otrais mazliet atslābinājās.

Viss notika pēkšņi, taču viņi bija sagatavojušies.

Viņš zināja, ka vīrietis kādu bridi nespēs rīkoties - trieciens bija pietiekami spēcīgs. Lapsa Otrais pabrīnījās, ka nabadziņš nav zaudējis samaņu, lai gan tas vēl varēja notikt. Galvenais - viņš vairs nevarēs ne paskriet, ne ko pateikt. Vismaz kādu brīdi. Un viņiem ar to pietiks.

Pacēlis un pavicinājis pirkstu, Lapsa Otrais deva vīriem sig­nālu doties prom. Veikli un klusi viņi izslēdza tāla rādiusa dar­bības akustisko iekārtu, apsedza to un aizsteidzās tikpat nema­nāmi kā bija ieradušies, lai izsekotu automobili no attāluma. Nu viņi beidzot devās mājup.

54

Bedforda, Masačūsetsas štats

Pistole bija piespiesta Meta deniņiem.

- Mierīgi. - Vīrieša balss skanēja skaidri, roka nedrebēja. Ar kreiso roku viņš pasniedzās pēc pistoles Meta klēpī un iebāza to sev aiz siksnas. Mets klusībā lādējās - viņš bija tik ļoti aizrāvies ar lidmašīnas un Medoksa vērošanu, ka nepamanīja nelūgtā vie­sa tuvošanos no aizmugures. Dažus jardus priekšā no piebūves otras puses tuvojās vēl viens puisis - tādā pašā tumšā uzvalkā, baltā kreklā, bez kaklasaites, tumšās saulesbrillēs. Tas piegāja pie tās puses durvīm, kur sēdēja Čaba. Arī viņam rokā bija ierocis, kas notēmēts Metam galvā. Pamatīgs ierocis. Para-Ordnance P14 pistole. Izskatījās smaga un šķita spējīga apturēt pat uzbrūkošu degunradzi. Un tā arī būtu.

Mets steigšus izanalizēja stāvokli, atsijājot labās ziņas no slik­tajām. "Medoksa rokaspuiši nenogalinās mani šeit un tagad. Lid­ostas administrācijai ir zināms, ka viņi bijuši šeit, turklāt te no­teikti ir kādas novērošanas kameras, kas fiksējušas viņu klātbūtni. Tas arī būtu pārāk ķēpīgi, pārāk riskand. Tātad tas ierakstāms la­bo ziņu ailītē. Taču viņiem ir daudz citu iespēju. Galvenais ir ne­uzkrītoši izvest mani un Čabu no lidostas teritorijas. Vai nu mūs .ii/vedis līdz viņu mašīnai, vai arī - daudz ticamāk - abi nelieši kāps mūsu Camry, aizvizinās mūs lidz kādai klusai vietiņai, ie­trieks mums pierē dažas lodes un atstās kādam nelaimīgam pik- nikotājam atrašanai. Un tā ir sliktā ziņa." Mets apzinājās, ka, ie­laidis vienu vai abus neliešus automobiļa salonā, viņš varbūt vairs nekad nevingrināsies labo un slikto ziņu sijāšanā. Pati par sevi tā nebija slikta lieta, taču viņam noteikti gribējās nodoties arī citām, dzīvībai ne tik bīstamām nodarbēm.

"Gluži vienkārši nedrīkst ielaist viņus mašinā."

Un tas nozīmēja, ka viņam ir vien dažas sekundes, lai rīkotos.

Rokas un kājas kustējās zibens ātrumā. Viņš pacēla kreiso ro­ku, satvēra uzbrucēju aiz labās delnas locītavas un pavilka uz priekšu, atsitot pret statni. Pistole izšāva vien astoņpadsmit col­las no Meta sejas, un salonā atskanēja apdullinošs troksnis. Vi­ņam šķita, ka ar seju ietriecies peldbaseinā. Skaņas vilnis trapīja viņam abās ausīs kā svina dūre, un viņš nonāca klusā, mulsino­šā mākoni, kur nav neviena trokšņa. Tajā pašā acumirklī zalve no četrdesmit piektā kalibra pistoles iznīcināja atpakaļskata spo­guli un kāda lode izurbās cauri vējstiklam - tas nevis saplīsa drumslās, bet dka satricināts, veidojot tādu kā zirnekļtiklu ap glī­to, ovālo caurumiņu.