Metam šķita, ka viņš dzird Čabas kliedzienu, taču drošs viņš par to nebija. Joprojām likās, ka viņš atrodas zemūdens klusumā. Turklāt daudz vairāk uzmanības vajadzēja veltīt otrajam nelietim, tādēļ viņš nekavējās ar labo kāju nospiest akseleratora pedāli un ar labo roku pagriezt stūri pa labi. Automobilis rāvās uz priekšu un pa labi - tieši virsū otrajam šāvējam. Pirmais puisis palēca malā, taču Mets cieši turēja viņu aiz elkoņa, lai roka ar pistoli būtu piespiesta priekšējam statnim. Viņam izdevās nobraukt trīs jardus līdz otrajam nelietim un uztriekties viņam virsū, iekams tas pagūst vēlreiz izšaut, un iegrūst viņu zemajā metāla žogā, kas ieskāva piebūvi. Ne*lieša auguma vidusdaļa bija krietni ievainota. Tas iepleta acis un izdvesa spalgu sāpju kliedzienu, bet jau nākamajā mirkli viņa balss saitēs ieplūda asinis, kas izšļācās ārā pa muti un notriepa Camry sniegbalto motora pārsegu.
Vēl bija jātiek galā ar pirmo nelieti. Uz mirkli, redzot kolēģa bojāeju, viņš sastinga šausmās, bet tad apņēmīgi sakopoja spēkus un centās atsvabināties no Meta tvēriena, lai nomērķētu pistoli. Atskanēja vēl viens šāviens. Atkal lode pašāvās tikai dažu collu attālumā no Meta sejas, atkal ar negantu, apdullinošu troksni, kādu mēdz izraisīt beisbola nūjas sidens tuvu ausim. I'ar laimi, tā neskāra Čabu un izlidoja ārā pa atvērto logu. Mets manīja, ka puisis ar kreiso - brivo - roku sniedzas pēc pistoles, ko pirmīt bija atņēmis savam pretiniekam, un spēji parāva stūri pa labi, līdz tā veica pilnu apgriezienu. Tad viņš pasniedzās pie ātrumu pār- slēga, ieslēdza atpakaļgaitu un atkal nospieda akseleratora pedāli. Automobilis sāka braukt atpakaļ. Tā kā stūre bija lidz galam pagriezta pa labi, Camry priekšējā daļa pasitās sānis un spēcīgi uztriecās virsū pirmajam šāvējam. Tam roka joprojām bija piespiesta automobiļa statnim, tādēļ tas apmeta kūleni un nogāzās zemē. Mašīna joprojām brauca atpakaļgaitā un atsitās pret piebūves betona sienu, bet kreisais priekšējais ritenis pārslīdēja pāri pakritušā vīrieša potītēm. Gaisā izšļācās kaulu un skrimšļu šalts. Ievainotais sāpēs iegaudojās, un pirksti atlaida vaļā pistoli, kas ieslīdēja Metam pie kājām. Mets pārslēdza automobiļa gaitu un aiztraucās prom, ka riepu gumija nošvīkstēja vien.
Viņš pameta skatienu uz lidmašīnas pusi - no turienes tuvojās bruņotie miesassargi, kas pirmīt bija veduši Raidela meitu. Mets nospieda akseleratora pedāli, uzbrauca uz manevrēšanas laukuma, tika līdz vārtiem - tie bija ciet -, sadragāja tos un steidza uz patvērumu, ko sniedza koku rinda.
- Šiem bija zināms, ka mēs braucam, - Mets uzkliedza Čabam.
- Ko? Kā tu zini?
- Noteikti. Medokss zināja, ka mes braucam. Viņi mūs jau gaidīja.
- Bet… - Čaba meklēja vārdus. Viņš joprojām bija šokā no lodēm, kas aizsvilpušas tik tuvu sejai.
-Tātad viņi uztvēruši tava telefona signālu, - Mets stingri noteica.
- Nekādā gadījumā, - Čaba iebilda. - Es to nebiju ieslēdzis uz dk ilgu laiku, lai…
- Ka es tev saku, viņi to uztvēruši! - Mets nikni uzkliedza.
- Tas nav iespējams, vecit. - Čaba pacēla savu iPhone un uzmanīgi nopētīja. - Tik ātri viņiem tas noteikti neizdevās, un ari spiegprogrammaturas lejupielādēšanai viņiem laika nepietika…
Izrāvis tālruņa aparātu viņam no rokas, Mets jau gatavojās izsviest pa logu, bet Čaba satvēra to abās plaukstās.
- Nē, nevajag! - viņš uzsauca. Mets nikni paskatījās uz viņu, bet Čaba tomēr atbrīvoja savu tālruni no cieši sakļautajiem pirkstiem. - Nolādēts! Tajā ir visa mana dzīve, vecīt! Tu nevari to dk vienkārši izmest pa logu. Pagaidi mirklīti!
Paskatīdamies visapkārt, Čaba pārbaudīja automobiļa sānu kabatas un pelnu trauku, tad atvēra cimdu nodalijumu un parakņājās tajā. Viņš atrada plastikāta apvāku ar papīriem - servisa dokumentus un recepti, ko saturēja papīra saspraude. Tieši to viņš arī bija meklējis. Iztaisnojis stiepliti, Čaba vienu tās galu iebāza sīkā caurumiņā uz aparāta virsmas. Atvērās SIM kartes nodalījums. Viņš izņēma karti un parādīja to Metam.
- Bez SIM kartes vairs nav signāla. Lai kā viņi arī nopCdētos, mans telefons vairs nestrādā. Labi?
Mets sarauca pieri, brīdi nopētīja Čabu, tad paraustīja plecus un palocīja galvu.
- Labi.
Viņš manīja, kā pamazām rimstas sirds auļi. "Es tikko nogalināju divus cilvēkus. Vajadzētu justies slikti, bet savādā kārtā ta nav. Bija tikai divas iespējas: vai nu nogalinu es, vai arī nogalina mani." Taču Mets zināja, ka jābūt uzmanīgam, lai nākamreiz nenonāktu nepareizajā šīs izvelnes pusē.
Čaba kādu mirkli sēdēja klusēdams un skatījās taisni uz priekšu, bet tad ierunājās:
- Ko darīsim tālāk?
- Un kā domā tu? - Mets norūca.
Nopētījis biedru, Čaba stoiski palocīja galvu.
- Raidels?
- Raidels, - Mets pavisam vienkārši apstiprināja.
55
Vadi en Natrūna, Ēģipte
- Ja es pareizi saprotu, jūs cenšaties pēc iespējas ātrāk tikt prom no turienes, - Dārbijs sacīja lietišķā tonī.
Pārsteigta Greisija raudzījās taisni uz priekšu.
- Kā, lūdzu?
Doltons paliecās sānis un ar lūpām atveidoja kādu jautājumu. Greisija nedroši paskatījās uz viņu.
- Jums vajadzīga palīdzība, Ļoganas jaunkundz, - Dārbijs teju pašapmierināts noteica. - Un es zvanu, lai jums to piedāvātu.
Greisija centās izprast šī zvana jēgu. Dārbija vārdu viņa, protams, bija dzirdējusi, taču neuzskatīja sevi par šī mācītāja atbalstītāju. Patiesību sakot, absolūti neuzskatīja. Bet tobrid tam nebija nozīmes, turklāt arī izpratni šis secinājums nevairoja.
- Kā jūs… - viņa izstomīja. - Kurš jums iedeva šo numuru?
- Ak, Ļoganas jaunkundz, man ir daudz draugu! Un tiem ir labi sakari. Esmu pārliecināts, ka jūs to zināt. Bet tas neattiecas uz jautājumu par jūsu un mana cienījamā dcības brāļa izpestīšanu no briesmām. Es jums varu palīdzēt. Vai vēlaties?
Mēģinādama nolikt tālākos prāta apcirkņos šo piedāvājumu, Greisija centās aptvert dažādās informācijas druskas un izanalizēt situāciju. Finčs bija zvanījis Ogilvijam. Viņam vajadzēja sagādāt lidmašīnu, taču Greisijai vēl nebija radusies iespēja ar viņu parunāt. Viņai pat bija pietrūcis laika izstāstīt ziņu dienesta direktoram par Finča bojāeju. Viņa arī nezināja, ko tieši Ogilvijs teicis Finčam - būs vai nebūs iespējams noorganizēt lidmašīnu un cik ātri tas varētu notikt. Tāpat viņa nezināja, kurp dek vesta. Uz vēstniecību Kairā? Uz lidostu? Viņiem nebija konkrēta mērķa - ne Ēģiptē, ne jebkur citur. Galvenais bija tikt pēc iespējas tālāk no pūļa pie klostera mūriem. Par pārējo vēl netika runāts. Viss notika pārāk strauji, turklāt organizatoriski jautājumi bija Finča ziņā, bet viņš vairs nebija starp dzīvajiem.
Bija vajadzīga papildu informācija.
- Kāds ir jūsu priekšlikums?
Mācītājs šķita pasmaidām klausulē.
- Par visu pēc kārtas. Tēvs Hieronims ir kopā ar jums, vai ne?
- Protams, - Greisija atbildēja, jo saprata, ka tikai tas interesē Dārbiju.