- Vai varat tikt prom no klostera?
Greisija nolēma neatklāt visas kārtis.
- Jā, - viņa droši paziņoja. - Tāda iespēja ir.
- Lieliski. Tad pirmām kārtām dodieties uz lidostu Aleksandri jā.
- Kāpēc uz Aleksandriju? - Greisija noprasīja.
Doltons veltīja viņai vēl vienu mulsinošu skatienu. Viņa nepacietīgi atgaiņājās.
- Tā jums ir tikpat tuvu kā Kaira, taču līdz Aleksandrijai jūs tiksiet daudz ātrāk, - Dārbijs paskaidroja. - Krietni vieglāks ceļš. Divu stundu laikā es sadabūšu lidmašīnu. Kad jūs varētu būt galā?
"Aleksandrija izklausās loģiski," Greisija domās sprieda. "Lidosta nav tik liela, nav arī tik populāra, daudz mazāk komerciālo reisu, daudz mazāk iespēju, ka mūs kāds pamanīs."
- Visnotaļ drīz, - viņa atbildēja. - Divas stundas nemaz nebūs vajadzīgas.
- Ideāli! - Dārbijs iesaucās. - Nosaukšu jums savu numuru. Piezvaniet, kad tuvosieties.
- Kurp jūs domājat mūs vest? - Greisija pajautāja, juzdamās neomulīgi, ka jāizlaiž situācijas kontrole no savām rokām un jānodod sevi un tēvu Hieronimu šī mācītāja ziņā.
- Kurp tad vēl, Ļoganas jaunkundz? - Dārbijs norūca. - Uz vietu, kur cildenais tēvs būs pilnīgā drošībā. - Mirkli paklusējis, viņš lepni pavēstīja: - Uz mājām. Jūs brauksiet uz mājām, Ļoganas jaunkundz. Uz Dieva sargāto zemi. Un, ticiet man, cilvēki tur būs ļoti priecīgi iepazīties ar jums.
56
Bruklina, Masačūsetsas štats
Neatlaidīgi tuvojās tumsa, spiežot zemo ziemas sauli arvien tuvāk apvārsnim. Mets palēnināja ātrumu un apstājās ceļa malā.
Apkārtnē auga biezi meži, satiksme nebija visai blfva. Priekšā divi akmens stabi, kas sniedzās līdz viduklim, iezīmēja komunālo pakalpojumu centra ieeju. Šis centrs bija izvietots starp Deina parku un Paterhemas pļavu golfa laukumu. No savas vietas Mets varēja saskatīt zemu, noliktavai lidzīgu biroju un garāžu kompleksu - Bruklinas komunālo pakalpojumu centru, līdz kuram no ielas veda piebraucamais ceļš. Gar malām bija novietotas automašīnas, un starp tām vīdēja netīra sniega plankumi. Sevišķu rosību nemanīja, un Metam tas patika.
Viņi nebija braukuši uz Bruklinu taisnā ceļā no Henskomfīl- das. Vispirms viņi pameta sadauzīto, asinīm notraipīto Toi/ota Camry - tā nebija liela problēma. Tad viņi ielavījās tirdzniecības centra stāvlaukuma vistālākajā stūri un aizņēmās tikpat garlaicīgu, apmēram desmit gadus vecu, tumši zaļu Potitiac Bonneville, kuram, kā šķita, tāpat vairs daudz laika nebija atlicis.
Mets bija izvirzījis vairākus primāros uzdevumus. Galvenais - sagādāt patronas pistolei, ko bija atņēmis šāvējam lidostā. Viņa iespējas bija ierobežotas, jo savainots un policijas meklēšanā izsludināts cilvēks taču tā vienkārši vis nevarēja ieiet ieroču veikalā. Čabam nebija ieroču īpašnieka identifikācijas kartes, tātad ari viņam pie patronām netikt. Tādēļ viņi aiztraucās uz Kvinsi, kur satikās ar dziļi norūpējušos Sendžeju - krietni patālu no 7-Eleven veikala, viņa dzīvokli. Sendžejs ieradās ar divām kastēm Poio'RBall munīcijas, dažiem marles pārsējiem Meta brūcei un mazumiņu skaidras naudas. Mets bija domājis palūgt vēl vienu pistoli vai varbūt pat šauteni - Sendžejs zem letes glabāja pielādētu Remington 870 Breecher-, kas lieti noderētu viņa ieceres realizēšanai. Taču Mets zināja, ka šādos apstākļos nevar prasīt no drauga tik daudz.
Vēl viņi izmantoja Sendžeja datoru, lai uzmeklētu Raidela mājas adresi - viņš dzīvoja lielā mājā Bruklinā, kur viņa iecere namu paplašināt bija izraisijusi pamatīgu skandālu. Mets noskaidroja arī to, kāds īsti Raidels izskatās. Kad tas bija izdarīts, Mets un Čaba šķērsoja pilsētu un ķērās pie izlūkošanas komunālo pakalpojumu centrā un teritorijā ap Raidela māju, lai pēc tam izpētītu māju pašu.
Ilgi gaidīt nevajadzēja.
Drīz pēc pieciem šofera vadītais Lexus iegriezās šaura ceļā, kas veda uz māju un vēl paris savrupnamiem. Mets jau bija nospriedis rīkoties, taču tad pārdomāja. Poiitiac Bonneville nebija tik rāms kā Camņ/, tomēr dzinējs nešķita daudz jaudīgāks, turklāt miesassargs un masīvais, bruņotais blakussēdētājs bija pārāk nopietni šķēršļi, ņemot vērā Meta stāvokli un viņa blakussēdētāja iespējas.
Kādu brīdi viņi vēroja māju, lai pārliecinātos, ka Raidels nekur vairs nebrauks. Tad Čaba izkāpa no automobiļa, lai turpinātu vērošanu, savukārt Mets apsēdās pie stūres.
- Atceries, - Mets viņam sacīja, - ja kaut kas noiet greizi, policijai neziņo! Neuzticies nevienam! Dari to, ko uzskati par pareizu, labi?
- Gluži kā D. B. Kūpers?
-Jā.
Čaba palūkojās uz Metu un tad paraustīja plecus.
- Bet labāk būs, ja nekas nenoies greizi, ja? Es jau sāku ilgoties pēc savām mantām.
Mets pasmaidīja.
- Domāju, ka pēc laiciņa mēs atkal tiksimies.
Tad viņš pameta Čabu un aizbrauca atpakaļ uz komunālo pakalpojumu centru.
Viņš divas reizes pārbaudīja pistoli un tad paslēpa to mētelī. Vienu kasti ar patronām viņš izbēra kabatā, pārlūkoja ceļu priekšā un aizmugurē, tad izkāpa no automobiļa un pa piebraucamo ceļu gāja uz komunālo pakalpojumu centru.
Iedzertie medikamenti remdēja sāpes sānā, un Mets secināja, ka var paiet visnotaļ normāli - no malas neviens pat nemanīs, ka viņš ievainots. Ceļš meta līkumu. Viņš pagāja garām automobiļu rindai, ieejai reģistratūrā un birojos, garām durvīm ar uzrakstu "Dienesta ieeja". Pa tām iznāca vairāki puiši, kam beigusies maiņa un kas devās mājup. Mets veltīja viņiem atzinības pilnu skatienu, norūca lakonisku "kā iet", saņēma tikpat vienaldzīgu atbildi un turpināja ceļu līdz pat garāžām.
Tajās cita citai līdzās atradās vairākas kravas automašīnas ar zīmola uzrakstu Mack uz režģa. Mets paraudzījās visapkārt. Pāris mehāniķu remontēja automobili kādu trīsdesmit jardu attālumā no viņa. Viens no tiem pacēla galvu. Mets pamāja puisim un palocīja galvu - it kā viņa atrašanās te būtu pati ikdienišķākā lieta pasaulē, tad mērķtiecīgā soli aizgāja līdz garāžas dibensienai, cenšoties nelīdzinādes nepiederošai personai. Ar acs kaktiņu Mets manīja, ka puisis atkal pievēršas darbam, un nopētīja dibensie- nu. Tur bija balts dēlis ar vairākiem maiņu sarakstiem un metāla kaste, kādā parasti glabā atslēgas. Tā nebija aizslēgta. Par to nenācās brīnīties, jo atkritumu izvešanas transports parasti neiekļu- va "visvairāk zagto" automobiļu sarakstos - droši vien tādēļ, ka ar to izveda atkritumus.
Viņš veikli salīdzināja numuru uz atslēgu piekariņa ar pēdējiem trim cipariem uz automobiļa numura zīmes un steigšus paķēra atslēgu no āķa. Tad viņš iekāpa milzīgās mašīnas kabīnē, vēlreiz nopētīja apkārtni un iedarbināja dzinēju. Lielais salons nodrebēja. Viņš nospieda spēcīgo sajūgu, ieslēdza ātrumu un ķērās pie akseleratora pedāļa. Hidrauliskās bremzes skaļi nošņācās, un automobilis sakustējās uz priekšu. Tas pats mehāniķis atkal pacēla galvu - viņa seja pauda izbrīnu. Mets apturēja transporta līdzekli tieši uz tik ilgu laiku, lai vēlreiz draudzīgi pamātu puisim, tad padomāja un izliecās ārā pa logu.
-Jau gandrīz pabeidzi, ja? Stīvs teica, ka viņam ir problēmas ieslēgt trešajā, - Mets lietišķā toni uzsauca, izmantodams vārdu, ko izlasīja maiņu sarakstā. Mehāniķis šķita nedaudz apjucis, taču nepaguva neko piebilst, jo Mets turpināja: - Vajadzētu paskatīties arī sajūgu. Desmitos būšu atpakaļ. - Pamājis viņš sāka braukt.
Griezdams ārā no garāžas, Mets paskatījās sānu spoguli. Puisis noskatījās viņam nopakaļ, tad paraustīja plecus un atkal ķērās pie darba.