Pēc brīža Mets ar milzīgo oranžo behemotu jau brauca pa galveno ceļu uz ekskluzīvo rajonu, kas ieskāva Sārdženta dīķi.
Satriekts Lerijs Raidels sēdēja savas savrupmājas kabinetā ar daudzajām grāmatām, skatījās skotu viskija glāzē un klusībā lādējās.
"Nelieši!" viņš domās kliedza, bažījoties par to, ka meitai nodarīts pāri. "Ja viņai kaut matiņš nokritīs…" Deniņos sāka pulsēt asinis. Protams, tāda sodīšanās bija pilnīgi velta. Viņš zināja, ka neko nevar padarīt.
Sagumis krēslā, viņš vērās glāzē. Tik bezpalīdzīgs viņš jutās pirmo reizi savā mūžā.
Ar tādu naudu un varu viņš, aci nepamirkšķinot, spēja pārvaldīt un arī pārvaldīja jebkuru visagresīvāko augsta riska ieguldījumu fondu vai daļu turētāju dumpi. Viņš prata uzkurināt debates Senāta kabinetos, kas viņu pašu nesatrauca nemaz. Viņš bija sasniedzis dzīvē tādu punktu, kurā jutās neaizskarams. Taču nespēja dkt galā ar tiem… algotajiem slepkavām. Tieši tādi viņi arī bija - īsi un skaidri. Slepkavas. Izkropļojuši viņa vīziju, pārķēruši viņa ideju, sagriezuši to kājām gaisā un izmantojuši… kam?
Trūka loģikas.
Vēl un vēlreiz pārdomājot visu Drakera teikto, Raidels nonāca pie secinājuma, ka trūkst loģikas. Ja tika skarts jautājums par ticību, tad visi bija vienādi. Viņi skatījās uz pasauli vienām acīm. Vienādi izprata postu, kas draud pasaulei - un Amerikai. Izjuta vienu un to pašu vilšanos par dažiem būtiskiem pasaules un valsts dzīves aspektiem.
"Un tomēr viņi to izdarīja? Radīja viltus mesiju? Dieva vēstnesi, kura klātbūtne pastiprinās un attaisnos masu ilūziju, no kuras cieš lielākā daļa pasaules? Neloģiski," viņš atkal secināja. Taču viņi to dešām darīja.
Viņš to bija redzējis.
Drakers to apstiprināja.
Viņi tiešām to darīja.
Nelieši, kas iedur dunci mugurā.
Raidels atsauca atmiņā Rebekas seju abu pēdējā tikšanās reizē pirms viņas liktenigā brauciena uz Kostakarejesu. Viņš bija gribējis apciemot Rebeku brīvdienās - pārāk bieži vis neizdevās pavadīt laiku kopā, jo pirmām kārtām viņš vēlējās šo to sasniegt dzīvē, bet tagad kaismīgi to nožēloja. Diemžēl ciemošanās nesanāca, jo sākās viss šis juceklis. Viņa dzīves lielākajam uzdevumam bija satricināti pamati. Un meita - lai Dievs viņu svētī! - nebija paudusi savu neapmierinātību. To viņa nekad nedarīja, jo bija pieradusi pie mītiska tēva - gan labā, gan sliktā nozīmē. "Gan es labošos," Raidels sprieda, "ja vēl būs tāda iespēja."
Jāatrod Rebeka.
Jādabū viņa ārā no neliešu ķetnām, jāpaslēpj neaizsniedzamā, drošā vietā. Nekam citam nebija nozīmes. Pat planētas glābšana nobālēja kā nebūtisks sīkums. Jadabū meita ārā no viņu ķetnām. Un tad - tikai tad - jāmēģina viņus atturēt no ši. Jāizdomā veids, kā visam pielikt punktu, kā slēgt projektu, iekams tas izaudzis pārāk liels.
Bet kā? Nebija neviena, kam viņš varētu piezvanīt. Diemžēl vizītkaršu turētājā nebija lapiņas ar "A komandas" tālruņa numuru. Gadiem ilgi viņš savu drošību - personīgo un profesionālo - bija uzticējis tam rāpulim Medoksam. Drošības dienesta darbiniekus, kas tagad "viņu uzraudzīja" paša mājā; šoferi, kas vienlaikus bija arī miesassargs; pilotus, jahtas darbiniekus, uzņēmumu korporatīvo drošību; elektronisko pastu un tālruņa zvanus - visu gādāja viena un tā pati firma. Medoksa firma, ko bija ieteicis Drakers. "Turi visu zem viena jumta," viņš bija mudinājis. "Izmanto uzticama cilvēka pakalpojumus. Lai tas ir viens no mums."
Skaidrs, ka Medokss bija viens no "mums". Bet Raidels pats, kā nu izrādījās, nebija vis.
Viņš jutās kā muļķis.
Kā pastumts malā.
Kā rotaļu zirdziņš. Jau no paša sākuma.
Nikni paskatījies uz glāzi, viņš trieca to pret sienu līdzās milzīgajam akmens kamīnam. Tā saplīsa un nokaisīja paklāju stikla drumslām. Tikai tani brīdī viņš saklausīja kādu dūkoņu - šķita, ka tas ir liela kravas automobiļa dzinējs. Ieinteresējies viņš piegāja pie loga un paskatījās ārā uz piebraucamo ceļu, kas līkumoja uz savrupmājas ieejas vārtu pusi.
Čabu Mets pamanīja brīdī, kad tuvojās pagriezienam uz Sār- dženta ielu. Biedrs ar žestu - paceļot abus īkšķus - parādīja, ka viss kārtībā, un tad iespruka atpakaļ kokos. Mets palocīja galvu, iegriezās ielā un nospieda akseleratora pedāli.
Mack jaudīgais, trīssimt zirgspēku lielais dzinējs ierūcas, un automobilis rāvās uz priekšu, uzņemdams arvien lielāku ātrumu. Savrupmājas vārti bija redzami jau no attaluma. Mets nepārslēdza citu ātrumu, tādējādi nomocīdams dzinēju. Nevarēja teikt, ka automašīna lido, taču viņam tas nerūpēja. Ne jau ātrums Metam bija vajadzīgs.
Galvenais bija svars.
Viņš nonāca pie vārdem, ar abam rokām pagrieza milzīgo, horizontālo stūri pa kreisi, vienlaikus cenzdamies apvaldīt riepu sānslīdi, taču kaju no pedaļa nenoņēma. Automobilis nočīkstēja, par vairākiem grādiem sasvērās sānis, un tad piecpadsmit tonnas smagā metāla konstrukcija ietriecās vārtos, saberžot tos zobu bakstāmajos.
Auto traucās tālāk pa piebraucamo ceļu, ar riteņiem šķiežot granti uz visām pusēm un atstādams aiz sevis divas iebrauktas grambas. Aiz augstajiem kokiem namu, kas slējās nevainojami koptā paugurā, Mets neredzēja. Džordža laika arhitektūras stila atdzimšanas periodā celtajam namam bija atsevišķi spārni, kas skaidri bija nodalāmi no centrālās ēkas, kā arī nostāk uzbūvēta garāža vairākiem automobiļiem. Pie galvenās ieejas veda apļveida piebraucamais ceļš. No Lexus vai muskuļotajiem vīriem nebija ne miņas. Pagaidām.
Taisnā ceļā stūrēdams uz ieejas pusi, Mets neatrāva kāju no pedāļa. Ārā izskrēja viens no smagsvariem - Metam šķita, ka tas ir bruņotais Lexus šofera blakussēdētājs. Ieraudzījis tuvojošos atkritumu vedēju, puisis iepleta acis un jau rāva ieroci ārā no plecu . maksts.
Mets necentās stūrēt pa ceļu, tādēļ auto pārslīdēja pāri lielajai puķu dobei un uztriecās virsū miesassargam, iekams tas paguva kaut reizi izšaut. Puisis izplājās pa automobiļa vējstiklu, notraipot to ar asinīm, un tika piespiests ieejas durvīm, kad Mack gluži kā buldozers iebrauca mājā.
Visapkārt pašķīda ķieģeļi, koka gabali un stikla šķembas. Mets drāzās uz priekšu un apstājās alai līdzīgajā foajē. Dzinēju viņš neizslēdza, bet paņēma pistoli un izkāpa no kabīnes brīdī, kad no sānu istabas parādījās vēl viens smagsvars - izbrīnījies un ar
ieroci rokā. Pārsteiguma moments bija Meta pusē, tādēļ viņš iznicināja smagsvaru ar diviem šāvieniem krūtis. Atkāpies no automobiļa, Mets novērtēja sagrauto ieeju mājā un pilnā kaklā nokliedza:
- Raidel!
Gluži kā apsēsts ar misijas apziņu, viņš virzījās uz priekšu, ar pistoli gluži kā ar brinumrlksti meklēdams savu medījumu. Viņš ielūkojās lielajā dzīvojamā istabā, tad vidējā istabā un jau devās uz telpu, kas varēja būt virtuve. Tanī brīdī gaitenī pa labi no viņa atvērās milzīgas divvērtņu durvis, un tajās parādījās Raidels.
Miljonārs šķita apstulbis un samulsis. Mets uzreiz viņu pazina. Dabā gan viņš izskatījās drūmāks nekā uz fotogrāfijām, ko bija rādījis Čaba savā tālruņa aparātā, taču tas noteikd bija viņš.
Mets pacēla pistoli, pieskrēja klāt Raidelam un sagrāba viņu aiz pleca.
- Ejam.
Bakstīdams ar ieroci gūsteknim mugurā, viņš aizstūma to līdz automobilim. Ieraudzījis Mack pastrādāto postu - apkārt sabirušās šķembas un divpadsmit reiz divpadsmit pēdas lielo caurumu ēkas fasādē -, Raidels pavēra muti. Mets mudināja Raidelu tālāk un tad saklausīja soļus, pagriezās un pamanīja tuvojamies vēl vienu sargu. Dzīslās auļojošais adrenalīns jau bija rimies, un Mets skaidri apzinājās situāciju. Atrāvis pistoli no Raidela muguras, viņš nomērķēja, izšāva un nogāza masīvo vīru uz grīdas.