- Medokss? - Mets minēja.
Acīmredzami pārsteigts, ka Metam zināms šis vārds, Raidels veltīja viņam savādu skadenu.
- Viņš no tiem atbrīvojās, - Mets sprieda. - Kad tev viņi vairs nebija vajadzīgi.
- Tu maldies, - Raidels iebilda. - Neviens no viņiem nezināja, kas isti mums ieplānots. Ne Rīss, ne tavs brālis. Kad es beidzot visu izstāstīju Risam, viņš pat klausīties negribēja. Biju domājis, ka izdosies viņu pārliecināt. Man tikai vajadzēja mazliet laika… Viņš piekristu. Un ari pārējie pievienotos. Taču man netika dota iespēja. Medokss gluži vienkārši… tas bija vājprāts. Viņš pēkšņi sāka šaut, un es nespēju viņu atturēt.
- Un Denijs?
- Aizbēga, - Raidels paskaidroja.
- Taču tālu netika, - Mets minēja. Kad Raidels vārgi papurināja galvu, viņš turpināja: - Un tu visu šo laiku turēji viņu ieslodzījumā.
Raidels pamāja.
- Viņš radīja apstrādes interfeisu. Tas strādā perfekti, taču ir ļoti jutīgs pat pret niecīgām gaisa blīvuma, temperatūras izmaiņām vai… - Miljonārs apklusa, it kā būtu apķēries, ka novirzījies no galvenā temata. - Bija daudz drošāk turēt Deniju tuvumā.
- Tātad visu šo laiku… jūs saglabājāt viņam dzīvību, lai tagad izmantotu. - Kad Raidels kārtējo reizi palocīja galvu, Mets turpināja: - Kāpēc viņam būtu jādara pilnīgi viss, ko tu viņam liec? Viņš taču zina, ka pēc tam dks nogalināts. - Mets nopētīja Raidelu, klusībā cerēdams, ka nedzirdēs tik briesmīgo atbildi. - Viņš taču to nedara no laba prāta, vai ne?
- Nē, - Raidels apstiprināja. - Mēs… viņi… draudēja Denijam.
-Kā?
- Draudēja izrēķināties ar vecākiem, - Raidels paskaidroja, tad piebilda, - un ar tevi. - Mirkli skatījies Metam acīs, Raidels tomēr nodūra galvu. - Viņi iegalvoja Denijam, ka izrēķināsies ar tevi. Skarbi. Tad tevi atkal ieliktu cietumā, kur tevi gaidītu gatavā elle; viņi par to parūpētos. - Uz brīdi apklusis, Raidels paziņoja: - Denijs to negribēja.
Mets sajuta dusmas kāpjam kaklā.
- Mani vecāki ir miruši.
Nožēlas pilns, Raidels palocija galvu.
- Denijs to nezina.
Aizgriezies Mets spēra soli atpakaļ. Seja nomācās. Viņš skatījās tālumā un prātoja par Raidela vārdiem. "Mans jaunākais brālis divu gadu laikā pārcietis gatavo elli, dzīvojis cellē, atrauts no ārpasaules, atdevis savas zināšanas mērķim, kuram pats nav ticējis… Izturējis to visu, lai pasargātu mani. Lai es būtu drošībā. Pēc visa, ko viņš jau manā labā izdarījis."
Mets aizdomājās arī par vecākiem, kurus satrieca ziņa par helikoptera avāriju un Denija bojāeju, un viņu pārņēma dziļas skumjas. Viņš paskatījās uz Raidelu un sajuta vēlēšanos ietriekt tam dūri rīklē un izraut sirdi.
Čabam vai sirds lūza, redzot Meta iekšējo cīņu, taču viņš neiejaucās un vilcinādamies spēra soli tuvāk Raidelam.
- Ka jūs to darāt? - viņš jautāja, nespēdams atturēties. Balss tonis bija godbijīgs, it kā viņš nevarētu nodcēt, ka stāv aci pret aci ar vienu no saviem dieviem, lai arī kritušu, sasitušos un asiņojošu.
Raidels pielieca galvu, lai novērtētu vareno puisi, tad papurināja galvu un aizgriezās.
- Atbildi! - Mets pavēlēja.
Vispirms palūkojies uz Metu, tad uz Čabu, Raidels kādu bridi klusēja un tad noteica:
- Gudrie putekļi.
- Gudrie putekļi? Bet tas nav… Nu, es domāju… - Čaba stomī-. jās, neticīgi purinādams galvu. Prātā viņam mudžēja jautājumu gūzma. - Cik sīki?
Nevēlēdamies visu atklāt, Raidels ieturēja pauzi, bet tad paraustīja plecus.
- Trešdaļa no kubikmilimetra.
Čabam mute pavērās par collu. Ņemot vērā to, ko viņš lasījis par šo tematu, tas nebija iespējams. Ne tuvu. Un tomēr Raidels apgalvoja, ka ir.
Tā saucamie gudrie putekļi - sīciņas elektroniskas ierīces, kuru uzdevums ir ierakstīt un parraidīt informāciju par visu, kas tām apkārt, kamēr pašas tās burtiski peld gaisā - tas joprojām bija zinātnieku sapnis. Pirmo reizi priekšstatu par tiem guva Kalifornijas Bērkli universitātes elektrotehniķi un datorzinātnes speciālisti deviņdesmito gadu beigās. Viņi ari ieviesa šo terminu. Ideja bija vienkārša. Sīki silīcija puteklīši tiek aprīkoti ar sarežģītiem sensoriem, datoru procesoriem un bezvadu komunikatoriem. Tie ir pietiekami mazi, lai nebūtu redzami, un gana viegli, lai stundām ilgi varētu karāties gaisā, vācot un pārraidot datus reālajā laikā. Turklāt tos nav iespējams atklāt. Militāristi par ideju ieinteresējās uzreiz, jo šķita vilinoši izkaisīt virs kaujas lauka miniatūrus sensorus, kas ziņo par karaspēka pārvietošanos. Tikpat aizraujoši bija tos izvietot pazemes pārejās, lai uztvertu ķīmiskā vai bioloģiskā uzbrukuma draudus, vai protesta akciju vietās, lai no attāluma zinātu par pūļa kustību. Aizsardzības ministrijas Perspektīvo pētījumu projektu aģentūra deva pirmo finansējumu, jo tehnoloģijas izmantošana daudz zemiskākiem novērojumiem bija vēl kārdi- nošāka - lai gan to varēja piemērot gan civilajām, gan medicīnas vajadzībām. Diemžēl finansējums ne vienmēr garantē veiksmīgu iznākumu.
Koncepcija bija lieliska. Sasniegumi nanotehnoloģijās pamazām nodrošināja sapņa kļūšanu par īstenību. Teorētiski tādu putekļu ražošana bija iespējama. Praktiski - vēl ne. Vismaz atklāti ne. Pašu sīciņo sensoru radīšana nebija problēma. Procesori, kas analizē datus, raidītāji, kuri tos nodod bāzei, un barošanas avoti sīciņās ierīces apgādei - parasd kaut kāda miniatūra litija baterija - tādi jau bija izgudroti. Diemžēl, salikti kopā, tie putekļiem līdzīgās daļiņas pārvērš par labi pamanāmiem objektiem golfa bumbiņas lielumā.
Acīmredzot Raidela komandai izdevies pārvarēt šos šķēršļus un sasniegt jaunu līmeni miniaturizācijā un enerģijas vadīšanā.
Slepeni.
Čaba pūlējās apvaldīt daudzos jautājumus, kas šķita vāliem pulcējamies uz mēles.
- Jūs strādājāt Aizsardzības ministrijas Perspektīvo pētījumu projektu aģentūras uzdevumā, vai ne?
- Rīss, jā. Pieteikumu straume bija nebeidzama, bet neviens īsti nespēja saprast, kā tos putekļus ražot. Un viņš izdomāja. Vispirms viņš to izstāstīja man un tikai pēc tam pārējiem. Reiz kādā nakti mēs ilgi palikām nomodā un iztēlojāmies daudzās iespējas, kā šo tehnoloģiju izmantot. - Raidels uz mirkli apklusa, vēlreiz izdzīvodams to nakti. - Viena no šim iespējām bija īpaša.
- Tātad tā biosensoru lieta… - Čaba iesāka.
Raidels papurināja galvu.
- Tikai dūmu aizsegs.
- Bet… kā? No kurienes? Izmetat no bezpilota lidmašinām vai… - Čabam aizrāvās elpa, jo prāts joprojām nespēja aptvert jaunumus.
- Kartečas, - Raidels paskaidroja. - Mēs tos izšaujam, gluži kā salūtu.
- Bet nav taču ne trokšņa, ne sprādziena, - Čaba iebilda. - Vai ne?
- Mēs izmantojam saspiesta gaisa metējus. Tādus mūsdienās lieto ari Disnejlendā. Bez skaņas. Bez sprādziena.
- Un tie puteklīši… - Čaba turpināja iztaujāšanu. - Kā tie izgaismojas? Un kā jums izdevies barošanas avotu padarīt tik mazu? Ko jūs izmantojat? Saules baterijas? Varbūt esat tikuši līdz atomiem? - Datu uztveršanai, atlasīšanai un pārraidei bija vajadzīgs liels enerģijas daudzums. Viena no zinātnieku pētītajām iespējām bija puteklīšu apsmidzināšana ar radioaktīvu izotopu, lai katram puteklītim būtu sava ilgtermiņa enerģijas padeve.
- Nē, - Raidels atbildēja, papurinājis galvu. - Tiem nav vajadzīgs īpašs enerģijas avots.
r- Kā tad de darbojas?
- Tas bija izcilākais Rīsa izgudrojums. Tie baro cits citu. Mēs tos iededzam ar elektromagnētisku signālu no zemes. Puteklīši pārveido to enerģijā un izplata visā mākonī tieši tur, kur tā nepieciešama.