Atbilde izraisīja jaunu jautājumu gūzmu.
- Bet kā jūs panākat, ka tie izgaismojas? - Čaba neatlaidās.
Raidels paraustīja plecus.
- Tā ir ķīmiska reakcija. Jānusu daļiņas. Hibrīdi. Tās izgaismojas un nodziest, lai ieņemtu tādu formu, kāda mums nepieciešama, gluži kā izpletņlēcēji aerošovos. Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm tās pilnīgi sadeg, taču ar to pietiek.
Bija acīmredzams, ka Čabam grūti aptvert tādu informāciju un atrisināt mīklu. Viņa balsī ieskanējās neticība.
- Bet tās taču nepārtraukti kustas. Tām jākustas. Proti, pat visniecīgākā vēja pūsmiņa tās pārvieto, vai ne? Taču tā zīme nekustējās. - Atskārtis atbildi uz savu jautājumu, Čaba iepleta acis. - Tās ir pašgājējas? - Šķita, ka viņš netic pats saviem vārdiem.
- Nē. - Raidels papurināja galvu un tad paraudzījās uz Metu. Viņa sejā tumsa nožēla, pleci saguma. Pēc tam viņš atkal novērsās. - To risināja Denijs. Viņa dalītās apstrādes programma… Vairāk tas līdzinājās dalītajam intelektam. Viņš to radīja. Viņš izgudroja šo izcilo optisko sistēmu, kuras pamatā ir stūra kuba retroreflektori. Šī sistēma ļauj puteklīšiem savstarpēji komunicēt visnotaļ komplicētā veidā, bet enerģiju praktiski neizlietot. Šis izgudrojums burtiski atdzīvināja puteklīšus. - Nervozi ievilcis elpu, Raidels turpināja: - Mums vajadzēja noturēt formu jeb zīmi uz vietas. Bet tev taisnība, puteklīši ir tik sīki un viegli, ka peld, kustas gaisā gluži kā pieneņu pūkas. Tātad bija nepieciešams panākt, lai tie sazinās cits ar citu. Vairākus simtus reižu sekundē. Kad viens puteklītis iedegas un aizpeld, tas izdziest, bet tuvākais iedegas un ieņem pirmā vietu. Tādējādi zīme šķiet stacionāra, lai gan putekļu daļiņas atrodas nepārtrauktā kustībā. Būtiski bija tas, ka mēs vēlējāmies, lai zīme visu laiku maina formu un izskatās dzīva, un… putekļa izmēra iekārtai tas ir ellišķīgs datu apstrādes darbs! - Raidels vainīgi palūkojās uz Metu. - Bez Denija mēs nevarējām iztikt.
- O, tad jau jus pilnīgi pareizi rīkojāties, turot viņu aiz atslēgas! - Mets attrauca.
- Tu domā, ka bija viegli? - Raidels atcirta. - Domā, man tas izdevās vienā elpas vilcienā? Es šim projektam atdevu visu. Un beigu beigās var izrādīties, ka es tā dēļ iešu bojā.
- Tas tiešām ir iespējams, - Mets sausi apstiprināja.
- Man nebija izvēles. Kaut kas bija jadara. Lieta kļuva arvien nekontrolējamāka, un neviens tam nepievērsa uzmanību.
- Tu runā par globālo sasilšanu? - Čaba jautāja. - Tā ir visam pamatā, vai ne?
- Kas gan cits? - Raidels iekaisa, pietrausdamies kājās. - Tu nesaproti, vai ne? Vidusmēra cilvēkiem par to nav ne jausmas. Viņi neiedomājas, ka lēni nogalina planētu ikreiz, kad iesēžas mašīnā. Viņi nogalina savus mazbērnus. - Miljonārs sāka neganti žestikulēt. - Neapšaubāmi, mēs tuvojamies tam punktam, no kura atgriešanās vairs nebūs iespējama. Kad tas notiks, būs par vēlu kaut ko darīt. Klimats mainīsies tik dramatiski, ka mums visiem pienāks gals. Un tas var notikt ātrāk, nekā tu domā. Mūsu bērnu un viņu bērnu dēļ mums kaut kas ir jādara. Jau pēc simts gadiem cilvēki varbūt dzīvos uz planētas, kurā valda ne visai patīkami apstākļi, un tad viņi skatīsies pagātnē un spriedīs, kāpēc gan neviens nav rīkojies, lai to nepieļautu. Ir ja- rīkojas ikvienam, kuram ir tāda iespēja. Stāvēšana malā butu kriminālnoziegums.
- Un tu nolēmi nogalināt pāris normālu puišu, lai pievērstu apkārtējo cilvēku uzmanību? - Mets iesaucās.
- Kā jau teicu, manos plānos tas neietilpa, - Raidels atcirta.
- Un tomēr tu to pieļāvi.
Acīmredzot Meta vārdi bija trāpījuši mērķī, jo Raidels uzreiz neattapa, ko atbildēt.
- Ko tad, tavuprāt, man vajadzēja darīt? Atteikdes no visa projekta un nodot Medoksu un viņa vīrus policijai? Palaist vējā visu, ko mēs šo gadu gaitā bijām radījuši, izmest mēslainē plānu, kas varētu mainīt pasauli?
- Vai tu vismaz kaut reizi par to iedomājies? - Mets atbildēja ar pretjautājumu.
Mirkli apsvēris to, Raidels papurināja galvu. Viņa seja satumsa, viņš veltīja Metam tukšu skadenu un tad novērsās.
- Kāds ir tēva Hieronima uzdevums? - Čaba jautāja. - Viņš taču nepiedalās projektā, vai ne?
- Nezinu. Sākotnējā plānā viņš nebija iekļauts, - Raidels paskaidroja. - To viņi paši izdomāja. Par to jautājiet viņiem.
- Viņš noteikti nav iesaistīts, - Čaba protestēja. - Tikai ne viņš!
- Tam nav nozīmes, - sarunā iejaucās Mets. - Es gribu atgūt Deniju. - Viņš pagriezās pret Raidelu. - Kur viņš ir?
- Nezinu, - Raidels atbildēja. - Kā jau teicu, esmu izstumts no projekta.
Mets pacēla lielo pistoli un notēmēja Raidelam deši pierē.
- Pamēģini vēlreiz.
- Es taču jau teicu, ka tagad neko vairs nezinu! - Raidels nokliedza. - Taču jūs viņu varētu atrast vietā, kur nākamreiz parādīsies zīme.
- Ko? - Mets izdvesa, tādu jaunumu pārsteigts.
- Tieši tādēļ jau viņš bija vajadzīgs dzīvs, - Raidels aizrādīja. - Lai veiktu sīkus uzlabojumus reālajā laikā. Uz vietas.
- Uz vietas? - Čaba pārjautāja. - Viņam jābūt tur? To nevar izdarīt no attāluma?
- Viņš jau varētu, bet datu pārraidīšana nav droša dk lielā attālumā, un pat vissīkākā nokavēšanās laikā var visu sabojāt. Ir daudz drošāk, ja Denijs uzturas konkrētajā vietā, īpaši tad, ja zīmei jāparādās ilgāk nekā tikai uz dažām sekundēm.
- Tātad viņš bija tur? - Mets noprasīja. - Antarktīdā? Un Ēģiptē?
- Antarktīdā viņš bija, - Raidels apsdprinaja. - Par Ēģipti es nezinu. Atkārtoju, ka tas nebija manā plānā. Taču no televīzijā redzētā es spriežu, ka viņš bija tur. Apmēram pusjūdzes attalu- mā no zīmes. Tāds ir raidītāja darbības rādiuss.
Kaut kur tuvumā iekaucās sirēna. Mets saspringa. Pa šauro eju, kas veda lidz galvenajai ielai ar zemajām tirdzniecības ēkām, viņš pamanīja garāmbraucoša policijas automobiļa bākugunis.
Bija laiks doties prom.
Viņš pagriezās pret Čabu.
- Jālaiž. - Viņš pavēcināja ar pistoli pret Raidelu. - Ejam.
- Uz kurieni? - Raidels pavaicāja.
- Vēl nezinu, bet tu nāksi mums līdzi.
- Nevaru, - Raidels protestēja. - Viņi…
- Tu nāksi mums līdzi, - Mets noskaldīja. - Viņiem ir Denijs. Man esi tu. Izskatās pēc lieliska darījuma.
- Diez vai viņi mainīsies. Denijs viņiem ir vajadzīgs. Daudz vairāk nekā es. Iespējams, viņi pat priecātos, ja es mirtu.
- Varbūt, bet pagaidām viņi tevi nav nogalinājuši, tātad tu vēl esi vajadzīgs, - Mets secināja.
Spriežot pēc Raidela sejas izteiksmes, Mets bija uzminējis patiesību. Bet jau nākamajā mirklī Raidels saņēmās un teica:
- Es nevaru iet jums līdzi. Viņi ir sagūstījuši manu meitu.
Mets iesmējās.
- Kā tad. - Viņaprāt, Raidels meloja. Un tādējādi radās aizdomas, vai viss pārējais, ko viņš stāstījis, ir patiesība.
-Goda vārds, viņi tur manu meitu par ķīlnieci…
- Muļķības! Ejam! - Mets piebikstīja viņam, lai gan kāda nots miljonāra balsī, kāda nojausma acīs mudināja apdomāties. Taču dusmas uz Raidelu lika rīkoties. - Uz priekšu!
- Paklau! Viņi sagrāba manu meitu. Meksikā. Tagad tēlo viņas apsardzi. Lai būtu droši, ka es nešūpošu laivu. Viņi pat nedrīkst zināt, ka esmu runājis ar jums. Tad viņi nogalinās Rebeku.