Pēkšņa apjukuma pārņemts, Mets sāka svārstīties. Čaba spēra soli tuvāk.
- Varbūt tā arī ir, vecīt. - Viņš pagriezās pret Raidelu. - Viņa ir šeit.
- Šeit? - Raidels paliecās uz priekšu.
- Mēs viņu redzējām, - Čaba paziņoja. - Pirms pāris stundām. Medokss ar savu neliešu bandu atveda viņu uz nelielu lidostu netālu no Bedfordas. Mēs nodomājām, ka tie ir viņas miesassargi.
Raidela seja nomācās.
- Viņi ir sagūstījuši tavu meitu, bet tu apgalvo, ka tevi atstūmuši malā? - Mets nicīgi noprasīja. - Nezinu gan. Es tādu soli uzskatītu par skaidru zīmi, ka tagad jūs esat ienaidnieki.
Miljonāra acis apliecināja, cik nospiedoši ir Meta vārdi.
Sašutis Mets papurināja galvu, pavēcināja ar pistoli un teica:
- Ejam.
Acīmredzami apmulsis, Raidels izmisīgi centās rast kādu skaidrību. Tad viņš papurināja galvu, pacēla rokas, it kā padotos, un soli atkāpās.
- Viņi nogalinās manu meitu.
Meta niknums pieņēmās spēkā.
- Par to vajadzēja domāt vēl pirms tam, kad tika nogalināti tavi cilvēki.
- Cik reizes man tas būs jāatkarto? - Raidels iesaucās. - Es to negribēju. - Viņš rāmi papurināja galvu. - Pat tad, ja es gribētu jums palīdzēt, tas nav manos spēkos. Vismaz tik ilgi, kamēr Rebeka ir pie viņiem. Tad nu dariet, ko gribat, bet es jums līdzi neiešu.
Lai ari Mets pacēla ieroci, Raidels nerimās un paceltām rokām arvien kāpās atpakaļ - ar šaudīgām acīm modri pētīdams apkārtni.
- Apstājies. Es runāju nopietni, - Mets pavēlēja.
Raidels papurināja galvu. Viņš jau bija nonācis nelielajā krustojumā.
Mets vilcinājās. Raidels to manīja. Viņš tikko jaušami, gluži kā atvainodamies, pielieca galvu un tad iešāvās ejā.
- Nolādēts! - Mets norūca un steidzās miljonāram pa pēdām. - Raidel! - viņš sauca, un vārds atbalsojās šaurajā ķieģeļu kanjonā. Metam nopakaļ skrēja Čaba. Jau pēc dažām sekundēm viņi attapas galvenajā ielā. Mets spēji apstājās. Uz platās ietves stāvēja vairāki gājēji, kas nekustīgi vērās Metā - viņus bija pārsteigusi pēkšņā cilvēka parādīšanas ar ieroci rokā. Aiz gājējiem bija redzams Raidels, kurš atkāpās, mierinoši vēcinot rokas.
Apzinādamies, ka apkārt ir pārāk daudz cilvēku un Raidels aizbēgs, bet viņš neko nevarēs iesākt, Mets sacīja Čabam:
- Pie velna, taisāmies prom! - Tad viņš pagriezās un pa eju skrēja uz Potitiac Bonneville pusi. Viņš pazaudēja Raidelu, taču Denijs bija dzīvs. Un tobrīd tas bija pats svarīgākais.
59
Aleksandrija, Ēģipte
Lēmums nebraukt uz Kairas lidostu izrādījās pareizs, lai gan sākumā tā nešķita. Greisija attapās, ka uzņēmusies sarežģītos pienākumus, kas parasti bija Finča ziņā, piemēram, mēģināja aizvest tēvu Hieronimu garam ēģiptiešu pasu kontrolierim - maniakālam pedantam vai seksistam, kurš turklāt ienīda amerikāņus, bet varbūt tā bija kāda šo iezīmju kombinācija.
Kad viņi ieradās, lidmašīna jau gaidīja. Dārbijs bija izpildījis solījumu. Viņi devās uz civilās aviācijas biroju, lai nokļūtu uz skrejceļa bez iešanas cauri galvenajam terminālim un turētu tēvu I lieronimu pēc iespējas tālāk no svešām acīm. Visi ļoti labi saprata, ka sāksies panika, ja kaut viens pazīs šo cilvēku. Viņš bija pārāk labi pazīstams - varbūt pats pazīstamākais cilvēks pasaule. Atbildīgais ierēdnis izrādījās kopts - Ēģipte tāda iespēja bija viena no desmit -, turklāt patiesi dievbijīgs. Viņam pietika vien paskatīties uz brāļa Emma sutanu, lai jau pēc dažām minūtēm viņu pases būtu apzīmogotas, vārti atvērti un viņi varētu pa trapu kāpt nofraktētajā lidmašīnā. Bija iecerēts, ka šoferis pagaidīs un pārliecināsies, vai lidmašīna netraucēti pacēlusies gaisā, un tad zvanīs abatam. Tas savukārt izplatīs paziņojumu, ka priesteris vairs neuzturas klosterī. Tādējādi bija plānots gaisināt spriedzi, kas valdīja pūlī pie klostera mūriem.
Greisija pamazām nomierinājās, kad slaidais Culfstream 450 ar četrpadsmit pasažieru vietām atrāvās no skrejceļa un pacēlās vēlamajā augstumā. Diemžēl šim atvieglojumam izrādījās īss mūžs, jo prātu pārņēma drūmas domas - par Finču, kurš palicis guļam smiltīs. Miris.
Viņu nomāca skumju vilnis.
- Kaut nebūtu viņš jāatstāj tur! - Greisija sacīja Doltonam, kurš sēdēja viņai pretī, ar seju pret lidmašīnas pakaļgalu. - Es jūtos šausmīgi. Mēs esam šeit, bet viņš… - Žurnālistes balss apsīka.
- Mums nebija izvēles, - Doltons mierināja. - Turklāt viņš būtu vēlējies, lai mēs tā rīkojamies.
- Un tā bija viņa mūža lieliskākā reportāža! - Greisija paraustīja plecus. - Pēc visa, ko viņš pārdzīvojis, pēc visiem kariem un katastrofām… nomirt šādi.
Doltons piekrītoši pamāja, un turpmāk viņi sēdēja klusēdami, zaudējuma sagrauzti.
- Kad būsim mājās, mums viss jāizstāsta kolēģiem, - pēc brīža sacīja Doltons. Kad Greisija klusējot palocīja galvu, viņš piebilda: - Jāpaziņo Ogilvijam mūsu ielidošanas laiks. Iešu aprunāties ar pilotu.
Viņš jau piecēlās kājās, bet Greisija pasniedzās un satvēra viņu aiz rokas.
- Pagaidi mazliet, ja? Dažas minūtes pasēdēsim tāpat vien, labi?
- Protams. - Doltons atskatījās uz pilotu kabīni un piebilda: - Palūkošu, vai viņiem ir svaigi vārīta kafija. Gribi?
- Paldies. - Greisija palocīja galvu un tad turpināja: - Ja tā beigusies, tad man pietiks arī ar pārdesmit gramiem viskija.
Viltus priesteris, kuru dēvēja par brāli Emīnu, vēroja, kā Doltons pieceļas kājās un dodas prom. Viņš veltīja operatoram draudzīgu smaidu, kad tas pagāja garām uz lidmašīnas pakaļgalu. Tad viņš aizgriezās un lūkojās ārā pa iluminatoru.
Šīs misijas laika viņš nogalināja pirmo reizi, lai gan slepkavojis bija daudz. Karš viņa dzimtenē bija nežēlīgs un daudzus serbu jaunekļus pārvērta par cietsirdīgiem slepkavām. Kad karš beidzās, dažiem izdevās noklusēt savu pagātni un kļūt par normālu vidusmēra pilsoni. Savukārt citiem patika ciņu laikā apgūtā māka. Un vairāki no tiem, arī Dario Arapovičs, atskārta, ka arī miera laikos ir pieprasīti talanti, kas kaldināti tādās vietās kā Vukovarā un tādās operācijās kā Otkos 10. Reģionā joprojām nevaldīja stabilitāte. Cīņas turpinājās, un ikviens klusuma brīdis bija tikai īslaicīga pauze Lielajā spēlē, kura aktīvi piedalījās tādi cilvēki kā Medokss un kurā bagātīgi tika atalgoti Dario un līdzīgo talanti. Viņš gan lepojās, ka spēlējis slepenu lomu savas dzimtenes nākotnes veidošanā, taču vēl lielāku apmierinājumu nesa iespēja izpildīt atbildigo Medoksa uzdevumu daudz svarīgākā mačā. Un lēmums piekrist nesa pievilcīgu algu.
Daudz labprātāk viņš producentu būtu atstājis dzīvu. Risks, ka viņu atklās, bija liels. Tikpat bistams bija risks sabojāt plānu, kas līdz tam realizējies nevainojami. Reportieru komanda bija izdarījusi visu, kas no viņiem gaidīts. Viņi strādāja tik izcili, it kā paši būtu slepenajā dienestā. Finča nāve sagrāva visu. Komandā viņi bija lieliski. Redzēja vajadzīgo un reaģēja tieši tā, kā plānots.
Tie bija profesionāļi, kuri zina, ka viņu pienākums ir sekot labi pardomātai metodoloģijai - iedziļināties cēloņos un atbilstoši rīkoties. Finčs bija šīs sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Bez viņa atvērsies jaunas durvis, kas vedīs uz neiemītu taku. Viņa vietā nāks kāds cits. Jauns producents. Kads stūrgalvis, kuru vadīt nebūs tik viegli kā Finču.
Taču viņam nebija izvēles. Nebija cita ceļa. Dario zināja, ka Finčs nenoticētu nekam, ko viņš ātrumā sacerētu, lai izskaidrotu ar šifrēšanas moduli aprīkota satelīttelefona turēšanu rokā.