Dario pagriezās un palūkojās uz Greisiju. Viņa sēdēja viena, mazliet sagumušiem pleciem, un skatījās ārā pa iluminatoru. Dario zināja - viņa nesalūzīs tikai tādēļ, ka Finčs miris. Arī viņa bija profesionāle. Un, kā jau visi profesionāļi, apveltīta ar sparu. Ambīcijām. Un vēso, racionālo spēju tikt pāri tādām traģēdijām kā producenta nāve un dzīvot tālāk.
Tas bija labi.
Viņai joprojām bija sava loma. Turklāt ļoti svarīga.
Pusstundu pēc tam, kad Gulfstream bija pacēlusies no lidostas Aleksandrijā, tai pa pēdām sekoja cits lidaparāts. Nu tas atradās pāris simtus jūdžu attālumā un devās tajā pašā virzienā - uz rietumiem.
Tas bija nofraktēts Boeing 737 - daudz lielāks un vecāks lidaparāts. Divdesmit sešu gadu kalpošanas laikā tas atradās dažādu aviolīniju pārziņā, taču neviens no uzdevumiem nebija tik neparasts kā šis.
Kravas nodalījuma atradās iekārojamas modernas tehnoloģijas iekārtas, tostarp tāla darbības rādiusa akustiskā iekārta, konteineri ar gudrajiem putekļiem un ārkārtīgi klusi saspiesta gaisa metēji. Vēl tur bija ne tik smalks, taču tikpat efektīvs aprīkojums: snaiperu šautenes, ar skaņas slāpētāju apgādātas pistoles, armijas dunči un maskēšanās piederumi. Lidmašīnas salonā bija vienlīdz izcila krava - septiņi vīri, kuru darbs bija aizrāvis visu pasauli. Seši no tiem bija lieliski profesionāļi: trīs viru komanda, kas vairāk nekā gadu pavadījusi tuksnesī, un vēl viena, kura pārcietusi ekstrēmus laika apstākļus dažādās planētas vietās. Septītais bija nepiederošais, bez īpašas apmācības un mērķa apziņas, kas vienoja pārējos.
Denijs Šērvuds tur sēdēja tikai baiļu dēļ.
Viņš bija gūsteknis jau divus gadus. Tas bija pielabošanas, pārbaužu un atkārtotu pārbaužu, kā arī gaidīšanas laiks. Uztrauk- šanās, viltīgu, sarežģītu bēgšanas plānu izdomāšanas, fantazē- šanas un ieceru atmešanas laiks. Un tad beidzot tas bija sācies. Tieši tādēļ viņš bija atstāts dzīvajos. Tādēļ viņš tiem vajadzīgs. Tagad tas notika.
Viņš nezināja, kādi ir šo cilvēku plāni un kā tas viss beigsies. Viņš bija dzirdējis tikai sarunu druskas. Šķita gan, ka viņu mērķi ir zināmi, taču pārliecināts viņš nebija. Viņš bija domājis par sa- botāžu, par plānu izjaukšanu, par programmatūras mainīšanu, lai mistiskās zīmes vietā parādītos milzīga Coca-Cola vai Bosto- nas beisbola komandas Red Sox reklāma. Taču zinaja, ka viņa darbs dek stingri uzraudzīts un slepenās ieceres var atklāt, iekams viņam radusies iespēja tās realizēt. Vēl viņš zināja, ka jebkurš mēģinājums kaut ko tādu uzsākt nozīmētu nāvessodu gan viņam, gan varbūt arī Metam un vecākiem. Un tā viņš domāja par to, apsvēra, sapņoja un priecājās par īsajiem apmierinājuma mirkļiem, ko šī iztēlošanās deva, bet apzinājās, ka nekad neko tādu neizdarīs. Viņš nebija cīnītājs. Nebija stiprais puisis.
Ja viņi būtu sagūstījuši Metu, viss noteikti izvērstos citādi. Taču Meta te nebija. Tikai Denijs.
Dažkārt viņš vēlējās, kaut izdzīvošanas instinkti butu likušies mierā toreiz, kad džips metās pāri kanjona malai. Kaut roka nebūtu pastiepusies un atvērusi automobiļa durvis. Kaut viņš nebūtu izlēcis no džipa, kad priekšējie riteņi jau bija zaudējuši saskari ar cietzemi. Kaut nebūtu pieķēries bezdibeņa malai un nebūtu skatījies uz riņķojošo plēsīgo putnu, kas tobrīd gatavojās nolaisties un aizraut viņu prom.
Taču tā notika. Un nu viņš, lidmašīnā pie sēdekļa pieķēdēts, traucās uz nākamo pasaules nostūri un prātoja, kad šis murgs beigsies.
60
Freimingema, Masačūsetsas štats
Hamburgeri bija milzīgi un sulīgi, lieliski izcepti; maizītes - mīkstas, bet ne drupanas; kāpostu salāti - svaigi griezti un kraukšķīgi; fri kartupeļi - biezi, ar garoziņu un biezputrai līdzīgu vidu; kola no stikla pudelēm, ne kārbām - patīkami vēsa un pasniegta augstās, izliektās glāzēs ar ledus gabaliņiem, kas nebija ne pārāk smalki, ne pakusuši. Lieliska maltīte Metam un Ča- bam tadā dienā - pamatīga, apmierinoša, uzmundrinoša maltīte, kas novērš prātu no problēmām, liek atcerēties labākas dienas un mudina atsaukt atmiņā omulīgo pasauli ar brīnišķīgo piedāvājumu, bet domas par nepatīkamām sarunām nolikt vistālākajā stūrī.
Viņi sēdēja viens otram pretī atsevišķā neliela bistro nodalījumā - Freimingemas pilsētā apmēram piecpadsmit jūdžu attālumā no Bruklinas. Tas atradās gana tālu un bija pietiekami pilns, lai viņi justos relatīvi droši. Katrs bija noēdis pa burgeram un izrunājis ne vairāk par desmit vārdiem. Daudz kas bija noticis - piesātināta diena, slikta diena, kura seko vēl vienai sliktai dienai. Viņi bija redzējuši, kā vienu puisi pārplēš uz pusēm, bet otram kājas sadragā japāņu importa automobilis. Lodes bija švīkstējušas dažu collu attālumā no sejas. Mets šāvis uz vairākiem cilvēkiem, dažus no tiem varbūt pat nogalinājis - nekad agrāk viņš to nebija darījis.
Pārdomādams visu, atsaukdams šīs ainas atmiņā, viņš secināja, ka ir grūti tam visam nodcēt. Grūti pieņemt, ka viņš desām to visu ir pastrādājis. Viņš nepazina pats sevi. Viss šķita tik sirreāls, it kā viņš to vērotu no malas. Taču ikviena epizode kļuva reāla, tiklīdz viņš iedomājās vienīgo satriecoši labo ziņu, kas nomāca visu pārējo, - viņa brālis joprojām bjja dzīvs.
Abi sēdēja, ne vārda neteikdami. Nelielais, pie sienas piestiprinātais televizors virs kases kaut ko klusi dudināja. Tas raidīja vietējo kanālu, kurā tobrīd atkārtoja vecu "Simpsonu" sēriju, kas Čabam bija zināma no galvas un Metu nemaz neinteresēja. Kad tā beidzās, tika paradīta briesmīgi sekla reklāma, bet pēc tam sākās vakara ziņas ar svaigākajiem jaunumiem no Ēģiptes. Tie acumirklī pamudināja Metu atgriezties realitātē.
Dzirdēt gan neko nevarēja, taču attēls bija apdullinoši izteiksmīgs. Uzraksts ekrāna apakšā informēja, ka tēvs Hieronims nav redzēts kopš brīža, kad zīme parādījās viņam tieši virs galvas. Nākamā rindiņa norādīja uz neapstiprinātiem avotiem, kas vēstīja, ka priesteris jau pameds klosteri un devies nezināmā virzienā. Reportieri un dažādi pasaules visziņi steigšus centās minēt, kur priesteris ir un kurp devies. Tika izteikti viedokļi, ka viņš nolēmis apmeklēt Jeruzalemi, Vatikānu vai savu dzimteni Spāniju.
Gigantiskas cilvēku masas bija sapulcējušās uz lūgšanām Svētā Pētera laukumā, Sanpaulu un daudzās citās pilsētās. Pasaule bija aizturējusi elpu, gaidot nākamo tēva Hieronima parādīšanos. Atsevišķas bīstamas sadursmes sākušās Pakistānā, Izraēlā un Ēģiptē, kur ielas izgājuši gan daudzo reliģiju pārstāvji, kas vēlējušies izteikt savu uzticību tēvam Hieronimam, gan tie, kuri nesatricināmi un nelokāmi tic svētajās grāmatās paustajām doktrīnām. Sabiedriskās kārtības uzturētāji bija kaujas gatavībā, daudzviet tika dedzināti automobiļi un veikali, nereti gāja bojā cilvēki.
Mets kādu brīdi raudzījās ekrānā un tad sacīja:
- Lai kurp arī dotos tas priesteris, tieši tur mēs atradīsim Deniju.
- Tu gribi braukt uz Ēģipd?
- Ja viņš joprojām ir tur, tad jā, - Mets atbildēja, paraustījis plecus.
Čaba saguma, paņēma vēl pēdējo kumosu un tad pastūma šķīvi malā, noslaucīja muti, nopētīja bistro un tad pievērsās Metam. Viņu likteņi nu bija savijušies jo cieši, aizbēgt nevarēja. Lai ari šis cilvēks bija tik tikko pazīstams, viņš šķita redzējis pietiekami daudz, lai saprastu šo skatienu tālumā - sarauktā piere liecināja, ka Metu kaut kas nomoka. Kādu brīdi vērojis Metu, Čaba uzdeva jautājumu: