- Kas noticis, vecīt?
Pieliecis galvu, Mets šķita saspringti domājam. Pēc mirkļa viņš sacīja:
- Mums vajadzīgs Raidels. Viņš nostumts malā. Viņa meita saņemta ķīlniekos. Patlaban viņš ir ļoti dusmīgs. Un tādēļ es domāju, ka viņš varētu palīdzēt mums atgūt Deniju.
- Diez vai tas ir iespējams, kamēr meita ir to neliešu rokās, - Čaba atgādināja.
- Varbūt mēs varam mainīt situāciju.
- Izbeidz, vecīt! - Čaba protestēja.
- Viņa iekulusies šajā lietā tikpat dziļi kā mēs, - Mets iebilda.
- Lai arī pati ir bez vainas. Domā, gūsts viņai beigsies labi? Tu domā, ka tēdņš sabučosies un izlīgs ar dem neliešiem? Viņi izmantos meitu, lai tētis izpildītu pavēles. Kad viss būs galā, viņus dzīvus neatstās. - Čaba zīmīgi paskatījās uz viņu, bet Mets turpināja: - Tev patīk doma, ka Medokss ar saviem rokaspuišiem tur meiteni ieslodzījumā?
Par spīti noskaņojumam, Čaba pasmaidīja un teica:
- Paklau, viena frāzīte no "Zvaigžņu kariem" vēl nenozīmē…
- Nopietni, - Mets viņu pārtrauca. - Mums tas jādara. Turklāt ir pilnīgi iespējams, ka tieši tur atrodas arī Denijs.
Čaba šaubīdamies pielieca galvu.
-Tu taču padesibā tam netici, vai ne?
- īsti ne, - Mets attrauca un tad plati uzsmaidīja Čabam. - Vai tev padomā ir kāds labāks darbiņš?
Pievārēts Čaba papurināja galvu.
- Ja arī butu, šis solās būt daudz jautrāks.
Apmēram trīs stundas vēlāk Medokss jau otro reizi viena vakara laikā runāja ar savu kontaktpersonu Nacionālās drošības pārvaldē.
- Tikko uztvēru vēl vienu signālu, - ziņoja vīrs no Mīda forta.
- Ļoti īsu. Mazāk par divdesmit sekundēm.
- Viņi zina, ka mēs mēģinām viņus izsekot.
- Bez šaubām. Viņi rīkojas ļoti piesardzīgi. Taču ar to vien nepietiek.
-Vieta?
- Tā pati, - zvanītājs sacīja. Globālās pozicionēšanas iekārtā ziņoja, ka Čabas iPhone atrodas rosīgā tirdzniecības ieliņā, kas ved ārā no Freimingemas.
- Labi, ziņo par jaunumiem. Mēs ari virzāmies uz priekšu.
Beidzis sarunu, Medokss nospieda ātra zvana taustiņu. Adresāts atbildēja, iekams pilnībā bija noskanējis pirmais signāls.
- Cik tālu esat? - Medokss jautāja.
- Būsim pēc desmit minūtēm, - operatīvais darbinieks atbildēja.
- Lieliski, - Medokss sacīja. - Mēs uztvērām vēl vienu signālu. Tā pad vieta. Iespējams, viņi atrodas kādā viesnīcā vai motelī. Ziņo, ja kaut ko atradīsiet.
61
Bostona, Masačūsetsas štats
Prezidenta numurs Four Seasons viesnīcas sestajā stāvā bija tikpat ērts kā jebkur citur pasaulē, taču Raidels vienlīdz labi varētu sēdēt šaurā moteļa istabā ar vibrogultu, kura nedarbojas. Tobrīd apkārtne un lietas viņam bija pilnīgi vienaldzīgas. Prāts kavējās citur un centās aptvert absolūti jaunu realitāti.
Pēc aizbēgšanas no Meta viņš bija atgriezies savās mājās. Tur rosijās policisti, bruņoti ātrās reaģēšanas brigādes vīri - un Medokss. Tas bija pierunājis Raidelu izstāstīt policijai pasaciņu par nolaupīšanas mēģinājumu. Raidels apgalvoja, ka nezina, kas to izdarījis, jo uzbrucējiem galvā bijušas balaklavas. Norādīja, ka viņam izdevies aizbēgt, kad tie pārsēdinājuši viņu no atkritumu vedēja uz citu automobili. Viņš nav gribējis ļaudes neizbēgamajam paparaci uzbrukumam, tādēļ reģistrējies Four Seasons viesnīcā. Ar pārējo galā dks viņa advokāti.
Medokss pavēlēja diviem vīriem dežurēt pie luksusa numura durvīm. Tas saniknoja Raidelu, taču iebilst nebija jēgas. Vismaz tik ilgi, kamēr pie tiem neliešiem ir viņa meita. Nu viņš nepārtraukti vēl un vēlreiz izdzīvoja satikšanos ar Drakeru, Meta uzbrukumu un abu vīru sacīto.
"Pagaidām viņi tevi nav nogalinājuši, tātad tu vēl esi vajadzīgs," bija teicis Mets. Izklausījās pēc patiesības. Satraucošas patiesības. Taču nebija skaidrs, kas dem neliešiem prātā. "Kāpēc esmu tiem vajadzīgs? Kad es draudēju Drakeram, ka bez manis neiztikt, viņš bija piekritis. Taču patiesībā tā nav. Nu man atlicis vien pašam noticēt šim blefam." Bažas arvien pieauga, un Raidels atskārta, ka īstenībā bez viņa var iztikt. Un iztika. Viņu rīcībā bija tehnoloģija. Viņi zināja, kur tiek ražoti un glabāti gudrie putekļi. Un varēja nodrošināt iekārtas darbību, jo viņiem bija Denijs.
"Es viņiem vairs neesmu vajadzīgs. Vairs ne."
Un tomēr - Medoksam vēl nebija dota pavēle ielaist viņam dažas lodes pierē.
Šis secinājums mudināja apšaubīt Drakera nolūkus. Viņi šajā lietā bija iesaistījušies kopā, gluži kā cīņu biedri, kurus vieno cildens mērķis. Vai tā joprojām bija? Pēkšņi Raidels atskārta, ka viņu ceļi pašķīrušies. Varbūt pārējiem radies cits mērķis. Un tādēļ viņi radījuši jaunu vēstnesi, kas nodos vajadzīgo vēsti. Izmaiņas mediju rosība apstiprināja Raidela dziļākās bailes.
Stāsts vairs nebija par Dieva sūtītu brīdinājumu. Tas bija par Tā Kunga vēstnesi.
Drakers nebūtu pieļāvis tādu kļūdu. Ja vien viņam prātā nav kaut kas īpašs.
"Cilvēki pēc mūsu pavēles darīs tādas lietas!" toreiz sacīja Drakers. Frāze atkal atausa Raidelam prātā.
Pēdējā doma apstiprināja viņa vislielākās bažas. Un tās raisīja Meta vārdi: "Es tādu soli uzskatītu par skaidru zīmi, ka tagad jūs esat ienaidnieki." Pēkšņi Raidels atskārta, ka Metam taisnība. Labi tas viss nebeigsies. Vismaz viņam noteikti ne. Un arī viņa liktenīgajai sadarbībai ar tiem neliešiem. Pie viņiem bija Rebeka. To nevarēja noliegt. Un bija muļķīgi izlikties, ka tā ir īslaicīga viedokļu nesaskaņa. Atpakaļceļa vairs nebija. Neko glābt vairs nevarēja. Viss bija beidzies.
Viņi bija ienaidnieki.
Iezvanījās viņa tālrunis. Drakers. Jau pēc brīža viņš uzdeva galveno jautājumu.
- Ko tu viņam izstāstīji?
- Viņš gribēja zināt, kas noticis ar viņa brāli, - Raidels izvairīgi noteica.
-Un?
- Es izteicu savas domas, ka viņš joprojām ir dzivs. Bet nepateicu, kur viņu meklēt. Un pēc tam aizbēgu.
Drakers apklusa, bet pēc briža sacija:
- Vairāk neko?
- Neuztraucies, viņu tavi mērķi neinteresē, - Raidels sameloja. - Par tevi viņš neko nezina, lai gan es varbūt kaut ko nejauši ieminējos.
- Rebekai tas nenāktu par labu, - Drakers dzestri attrauca. Uz mirkli apklusis, viņš šķita sakārtojam domas un tad sacīja: - Labi. Paliec viesnīcā un izvairies no preses, cik ilgi vien iespējams. Varbūt mums vajadzētu atrast daudz neuzkrītošāku vietu, kurā tev dzīvot, kamēr varēsi atgriezties savā mājā.
Nolicis klausuli, Raidels atkal iedomājās par Rebeku. Prātā virmoja Meta vārdi.
"Viņam taisniba," Raidels sprieda. "Tagad mēs esam ienaidnieki. Un varbūt Mets ir vienīgais, kuram šajā situācijā var lūgt palīdzību."
62
Debesis virs Vidusjuras austrumiem
Cik vien Greisija varēja saskatīt, visapkārt stiepās jūra - pasaules malai cieši apspraudīta kobalta zila sega. Priekšā un pa kreisi saule kaitējās ar apvārsni. Viņa paliecās, atspiedās pret stiklu un vēroja rāmo skatu. Lai gan viņa pārsēdās no vienas lidmašīnas otrā tikpat bieži, cik citi izmantoja metro, raudzīšanās ārā pa iluminatoru tādā augstumā allaž uzjundīja vēlēšanos brīnīties. Tā bija teju mistiska pieredze - lūkošanās uz planētu, mākoņiem, sauli, bezgalīgo plašumu. Tas nekad neapnika. Parasti viņa tikai sēdētu, skatītos ārā un ļautu prātam doties jebkurā virzienā, izbaudot gaistošo svētlaimīgas izolācijas bridi, lai drīz vien atkal kaut kas iztraucētu un viņa nolaistos uz zemes.