Šoreiz iztraucēja jautājums, ko liegā tonī uzdeva tēvs Hieronims:
- Kā jutāties?
Viņa pacēla galvu. Sajūta bija sirreāla - būt šeit, runāt ar šo cilvēku pēc visa, ko viņa redzējusi pati savām acīm, un joprojām šaubīties, kas viņš tāds īsti ir.
Izmocījusi smaidu, Greisija paraustīja plecus.
- Godīgi sakot… mazliet apjukusi. Man tās ir visnotaļ neparastas izjūtas.
-Jums paveicies, - tēvs Hieronims sacīja. Viņš likās samulsis un stāvēja salīcis, lai gan salona griesti bija sešas pēdas un vienu vai divas collas augsti un viņš nebija sevišķi garš.
Greisija norādīja uz Doltona sēdekli.
- Lūdzu, varbūt pievienosieties man?
Tēvs Hieronims palocīja galvu un apsēdās. Tanī brīdī atgriezās Doltons.
- Piedodiet, esmu aizņēmis jūsu vietu, - priesteris atvainojās.
- Nekas, nekas, - Doltons dzīvi atsaucās un pasniedza Grei- sijai kafiju. - Man tik un tā jāaprunājas ar pilotu. Jānoskaidro, kāds ir lidojuma plāns. - Viņš palūkojās uz Greisiju, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā, un tad devās uz kabīnes pusi.
Noraudzījusies, kā viņš aiziet, Greisija pievērsa uzmanību priesterim.
- Jūs teicāt, ka man paveicies.
- Es zinu, ko nozīmē izjust zaudējumu. Kopš tā laika, kad pametu Sudānu, es bieži vien jūtos kā pamests likteņa varā. Neesmu īsti pārliecināts, kur esmu un ko daru. Tas ir… grūti, - priesteris nez kādēļ piebilda. - Un tagad… - Viņš mēģināja pasmaidīt. -Jūtos samulsis vēl vairāk. - Viņš aizgainīja kādu domu un ielūkojās acīs Greisijai.
Viņa nopētīja priesteri un paliecās tuvāk.
- Kā jūs jutāties uz ta jumta? - viņa jautāja, atcerējusies noslēpumaino priestera skatienu brīdī, kad virs galvas parādījās zīme.
- Vai jūs spējat kontrolēt to, kas notiek?
Priesteris viegli pašūpoja galvu.
- Es jūtos tikpat dīvaini kā jūs un visi citi, - viņš atbildēja.
- Man ir skaidrs tikai viens.
-Kas?
- Ja man paveiktos tik ļoti, ka es būtu i/redzētais, tad man vajadzētu pārvarēt visas šaubas un pieņemt Dieva laipnību un uzticēšanos. Man nevajadzētu kautrēties vai noliegt. Visam ir savs iemesls. Noteikti. - Bridi vērojis Greisijas reakciju, viņš pajautāja: - Kas, jūsuprāt, notiek?
- Nezinu. Taču ir ļoti savādi, - Greisija sacīja, - to visu piedzīvot. Būt tur, redzēt savām acīm un tiešraidē ikvienas valsts televīzijā. Saņemt dokumentētu pierādījumu neizskaidrotam fenomenam, ko droši vien varētu saukt par brīnumu. - Viņa mirkli vilcinājās un tad turpināja: - Nevis kaut kādiem apšaubāmiem rakstiem, kas tapuši pirms pāris tūkstošiem gadu.
Ziņkārīgi saraucis pieri, tēvs Hieronims pielieca galvu uz sāniem.
- Apšaubāmiem?
Vispirms novērsusies, Greisija tomēr atkal paskatījās priesterim acīs.
- Būšu godīga, tēvs. Es neticu Dievam. Un es nerunāju tikai par Bībeli vai baznīcu, - viņa piebilda, gluži kā aizstāvēdamās un mēģinādama neapvainot garīdznieku. - Lai gan arī tām es nekad neesmu ticējusi.
Priesteris nešķita aizskarts vai uztraucies.
- Kāpēc?
- Laikam tas ir mantojums no vecākiem. Viņi neticēja, tādēļ ari man nekad nav iepotēts kaut kas tamlīdzīgs. Bet parasti jau tas nāk no ģimenes, vai ne? - Tēvs Hieronims palocīja galvu, un Greisija turpināja: - Redziet, tēvs, neuztveriet to personīgi, bet… dažkārt es eju uz baznīcu, taču nekad neesmu sastapusi mācītāju, kam varētu uzticēties. Nekad neesmu jutusi, ka viņu kalpošanai ir patiesi iemesli. Un neviens no viņiem nav spējis sniegt man godīgas, gudras vai pārliecinošas atbildes uz maniem visnotaļ vienkāršajiem jautājumiem.
- Piemēram?
- Vai jums ir daudz laika? - Greisija pajokoja. Arī priesteris pasmaidīja, mudinādams žurnālisti turpināt. - Kad biju pietiekami veca, lai spriestu patstāvīgi, es piekritu saviem vecākiem un viņu uzskatiem šajā lietā. Redziet… jau atkal neuztveriet to personīgi, tēvs, bet būsim atklāti… visi tie stāstiņi par Ēdenes dārzu un augšāmcelšanos ir… mīti. Arhetipiski, gudri, skanīgi, lāču mīti. Es tiešām mēģināju ticēt. Man bija vajadzīgs šis miers, šis atbalsts. Bet, jo vairāk es lasiju un pētīju, jo labāk sapratu, ka l.i ir primitīva maskarāde un ka visa ticība balstās vien uz kaudzīti senu pasaciņu, kuras pirms diviem tūkstošiem gadu apkopojuši daži atjautīgi vīri, lai uzlabotu dzīvi māņticīgajā pasaulē un varētu to kontrolēt. Mēs runājam par tiešām primitīviem cilvēkiem. Pusotru tūkstoti gadu vēlāk joprojām tika dedzinātas raganas. Tātad ticēšana tolaik… bija pavisam kas cits. Bet mūsdienās? Kad mums zināms tik daudz? Kad esam atšifrējuši cilvēka genomu un nosūtījuši zondes uz mūsu Saules sistēmas nomalēm? - Greisija nopūtās un tad piebilda: - Un tad notiek šis, un mana pārliecība ir sašūpojusies. - Viņa veltīja priesterim kaunīgu, sakāvniecisku skatienu.
Tēvs Hieronims palocīja galvu un šķita apsveram viņas vārdus.
- Neticēšana vienai vai otrai reliģijai ir pilnīgi saprotama, - viņš sacīja. - īpaši tad, ja to pauž tik izglītota sieviete kā jūs. Turklāt visiem nevar būt taisnība, vai ne? - Viņš jautājoši paplēta plaukstas un pasmaidīja, bet tad atkal kļuva nopietns. - Taču jūs runājat par kaut ko pavisam citu. Par kaut ko daudz būtiskāku. Jūs apgalvojat, ka neticat Dievam.
Izturējusi priestera skatienu, Greisija palocīja galvu.
- Neticu. Neticēju. Vismaz līdz šim. Tagad es vairs nezinu, kam ticēt. Vai neticēt.
- Bet pirms šiem notikumiem. Kas traucē ticēt Dievam ārpus reliģijas? Idejai par kaut ko brīnumainu un nezināmu, noliekot malā visas asociācijas, kas reliģiozu cilvēku prātos rodas par vārdu "Dievs"?
- Loģika. Visu var nonivelēt līdz parastajam "vistas un olas" jautājumam. Ticība Dievam ir tikai nepieciešams mēģinājums izskaidrot, kā viss radies, vai ne? No kurienes mēs nākam, uz kurieni ejam. Taču nekas nesanāk. Ja ir kāds radītājs, lielais konstru- ētājs, kas to visu radījis, tad taču jābūt ari radītājam, kas savukārt radījis viņu. Un kāds, kas radījis to. Un tā tālāk. Tas neiztur kritiku. - Uz mirkli apklususi, Greisija šķita pārdomājam kaut ko daudz personiskāku. Iegrimusi dziļi dvēselē paslēptās skumjās. - Un tad nomira mana mamma. Man toreiz bija trīspadsmit. Krūts vēzis. Piecus gadus pirms tam viņu it kā izārstēja, bet tad notika recidīvs, un viņa nomira desmit dienu laikā. Tas bija… šausmīgi. Es nespēju iztēloties, kādēļ kāds ir radījis kaut ko tik briesmīgu un kādēļ atņem man tik brīnišķīgu cilvēku. - Lai ari bija pagājuši daudzi gadi, Greisijas acīs atkal iemirdzējās bēdīgas atmiņas.
- Man ļoti žēl.
- Tas bija sen. - Greisija pētīja priesteri un vilcinājās, it kā nebūtu pārliecināta, vai kaut ko teikt, bet tad izlēma runāt. - Ziniet, tajā klosteri, kad jūs pieliecāties pie Finča, es uz brīdi…
- Iedomājāties, ka es piecelšu viņu no mirušajiem?
Tik precīzs formulējums pārsteidza Greisiju.
-Jā.
Viņš palocīja galvu, it kā būtu prātojis par to pašu.
- Jāteic… arī es nebiju pārliecināts par to, kas notiek. Par to, kas ir manos spēkos. - Tēva Hieronima skatiens šķita aizplīvurots.
- Par to jau es arī runāju, - Greisija sacīja. - Tieši to es nespēju saprast. Pēkšņi kaut kas, ko mēs nesaprotam un ko varētu saukt par Dievu, sūta mums vēsti, parādās pats, un tas ir tik daudzsološi, iedvesmojoši un brīnišķīgi… Un jau nākamajā mirkli nevainojami krietnam cilvēkam tiek atņemta dzīvība, un viss. - Viņas seja pauda skaidru jautājumu. - Mana mamma nomira, taču pasaulē nebija labākas, jaukākas dvēseles par viņu. Un es nespēju saprast, kādēļ kaut kas tāds tiek pieļauts, ja reiz mūs uzrauga kāda augstāka būtne. Tāda nāve nav attaisnojama. Tolaik es aprunājos ar vairākiem mācītājiem. Viņi atbildēja ar pāris standarta frāzēm par to, ka "viņa tagad ir pie Dieva" un "Viņš sūta mums pārbaudījumus", bet man, godīgi sakot, tās izklausījās pēc pilnīgām muļķībām. Šie vārdi man neko nenozīmēja.