Tēvs Hieronims domīgi pamāja ar galvu.
- Mācītājs nespēja tev atbildēt, jo pats jutās apmulsis. Viņš joprojām lieto tos pašus vārdus, kas snieguši mierinājumu cilvēkiem arī pirms piecsimt gadiem. Bet modernais cilvēks ir mazliet sarežģītāka būtne. - Viņš uz mirkli apklusa, it ka savu vārdu sāpināts. -Tā ir muslaiku reliģijas problēma. Tā nav attīstījusies. Tā nevis atveras un cenšas atbilst mūsdienu pasaulei, bet steidz aizstāvēties, aizsargāties un regresē līdz vienkāršotām frāzēm un fu nd amei itālismam.
- Nav taču iespējams samierināt reliģiju ar moderno dzīvi, ņemot vērā mūsu zināšanas un zinātnes attīstību, - Greisija iebilda. - Atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu. Vai jūs ticat evolūcijai? Vai ari domājat, ka cilvēki un dinozauri pirms sešiem tūkstošiem gadu kopā klejoja pa pasauli… kad tā bija radīta sešās dienās?
Priesteris pasmaidija.
- Es daudzus gadus esmu dzivojis Āfrikā, Ļoganas jaunkundz…
- Lūdzu, sauciet mani par Greisiju, - viņa sacīja.
Viņš palocīja galvu.
- Esmu bijis izrakumu vietās, redzējis fosilijas, pētījis zinātni. Protams, es dcu evolūcijai. Jābūt aklam plānprātiņam, lai neticētu. - Viņš vēroja, kā Greisija saraujas. - Vai jūtaties pārsteigta?
- Tā varētu teikt, - viņa sacīja un iesmējās.
- Nevajag, - priesteris attrauca, paraustījis plecus. - Reliģija jusu valsti ir dk kareivīgi noskaņota pret zinātni un dem nelokāmajiem ateisdem, ka jūsu sludinātāji aizmirsuši, kas patiesībā ir reliģija. Mūsu baznīcā, Austrumu baznīcā, tādās Austrumu reliģijās kā budisms un hinduisms, reliģija nedod teorijas vai izskaidrojumus. Mēs pieņemam, ka dievišķais nav izzināms. Bet jums un daudziem tik racionāliem cilvēkiem kā jūs nakas stāties izvēles priekšā. Fakd vai ticība. Zinātne vai reliģija. - Brīdi klusējis, viņš piebilda: - Jums nevajadzētu izvēlēdes.
- Bet tās nav savienojamas, - Greisija neatlaidās.
- Protams, ir. Tām nevajadzētu sacensdes. Diemžēl jūsu sludinātāji un zinātnieki nemitīgi apvaino viens otru. Kāpj uz otra varžacīm ar milzīgiem, smagiem zābakiem. Viņi nesaprot, ka reliģija un zinātne kalpo dažādiem mērķiem. Mums vajadzīga zinātne, lai saprastu, kā darbojas viss uz šīs planētas un ārpus tās, kā esam būvēti mēs, daba un viss pārējais. Neviens saprātīgi domājošais to nevar apšaubīt. Bet mums ir vajadzīga ari reliģija. Ne jau tādēļ, lai izvirzītu smieklīgas teorijas par to, ko zinātne var pierādīt. Tai ir cits mērķis, tā apmierina citas vajadzības. Piemēram, vajadzību pēc jēgas. Tā cilvēkam ir pati svarīgākā, un tas vairs nav zinātnes lauciņš. Jūsu zinātnieki nesaprot, ka šo vajadzību viņi nevar apmierināt, lai cik ari hadronu kolaideru un Habla teleskopu tiktu uzbūvēts. Un jūsu sludinātāji nesaprot, ka viņu pienākums ir palīdzēt jums atklat personīgo, iekšējo izpratni par jēgu, nevis uzvesties kā dedzīgu fanātiķu baram, kas cenšas pievērst pasauli savam nelokāmajam, sausajam uzskatam par to, kā visiem būtu jādzīvo. Jūsu valstī un musulmaņu zemēs reliģija kļuvusi par politisku, nevis garīgu kustību. No jūsu baznīcām nāk tikai viens: "Dievs ir tavā pusē." Bet ne jau to viņiem vajadzētu sludināt.
- Konfederācijai tas sevišķi nenodereja, vai ne? - Greisija pajokoja.
- Tas ir ļoti efektīvi, ja vajag pulcināt masas. Un uzvarēt vēlēšanās, protams. - Tēvs Hieronims nopūtās. - Visi tā vai citādi pauž savas tiesības uz To Kungu.
- Tāpat kā tagad viņi rīkojas ar jums, - Greisija aizrādīja.
- Tiešām? - priesteris izbrīnīts iesaucās.
- Mēs taču esam šajā lidmašīnā, vai ne? - Šķita, ka Greisijas vārdi ir aizskāruši kādu stīgu, un tēvs Hieronims klusēja. - Lai gan, - viņa turpināja, - viņi varbūt ir mazliet pārsteigti. Es esmu pārsteigta. Jūs neesat tik dogmatisks kā iedomājos. Esat daudz progresīvāks. Patiesību sakot, satriecoši progresīvs.
Priesteris pasmaidīja.
-Esmu daudz redzējis. Krietnus, laipnus, dāsnus cilvēkus, kas ziedo sevi labdarībai. Un tos, kuri pastrādā šausmu lietas. Tas arī veido mūs par cilvēkiem. Mums ir prāts. Mēs paši izvēlamies savas dzīves kursu. Mūsu dzīvi noteic mūsu attieksme pret citiem. Un Dievs, lai ko arī šis vārds nozīmētu, ir tieši tas. Mēs jūtam Viņa klātbūtni ikreiz, kad mums kaut kas jāizvēlas. Tas ir mūsos. Viss pārējais… ir tikai veikli triki.
- Bet jūs taču esat baznīcas mācītājs. Jūs nēsājat šo, - Greisija teica, norādīdama uz krustu, kas karājās ādas sloksnē tēvam Hie- ronimam ap kaklu. - Kā gan jūs varat tā runāt?
Greisijai šķita, ka pamanījusi tēvu nervozi saraujamies, it ka ari viņu kaut kas satrauktu. Viņš domīgi palūkojās uz žurnālisti un tad pajautāja:
- Kad parādījās tā zīme… vai jūs tur redzējāt krustu?
- Nē, - Greisija atbildēja, isti nesaprazdama, ko tevs Hieronims ar to gribējis teikt.
Viņš nedroši pasmaidīja, sarauca pieri, paplēta plaukstas klusā žestā un sacīja:
-Lūk.
63
Freimingema, Masačūsetsas štats
Apmēram pusnaktī Chn/sler 300C iebrauca Comfort Inn stāvlaukumā. Izkāpa divi viri tumšos uzvalkos, baltos kreklos, bez kaklasaitēm. Ar skaidru skatienu un mērķtiecīgu soli. Trešais vīrs palika automobilī pie stūres. Dzinējs joprojām darbojās. Viņi neplānoja ilgi uzturēties šai viesnīcā.
Abi viri iegāja askētiskajā foajē. Tas bija tukšs - kā jau gaidīts. Freimingema nebija tā vieta, kur naktī valdītu jautrība. Viņi piegāja pie reģistratūras. Tur vientuļš latīņamerikānis gados sagu- mis sēdēja stūrī un skatījās nekvalitatīvu futbola mača pārraidi. Atnācēju vadonis pamāja viņam ar roku. Tumšā uzvalka, īgnās sejas un asā toņa dēļ reģistratūras darbinieks tūdaļ pielēca kājās. Svešinieks no žaketes krūšu kabatas izņēma trīs lietas, ko izklāja uz letes zem darbinieka deguna. Tur bija divas fotogrāfijas - Mets . un Čaba - un piecdesmit dolāru banknote.
Reģistratūras darbinieks nopētīja visu, paskatījās uz svešo vīru, tad atkal pievērsās letei un palocīja galvu. Tad viņš pasniedzās un drebošiem pirkstiem iebāza naudas zīmi kabatā. Tad svešais saņēma atbildi, taču ne tādu, kādu bija vēlējies. Viņi bija reģistrējušies jau pievakarē. Paņērhuši istabu. Pavadījuši tur pāris stundu. Tad samaksājuši un aizbraukuši. Reģistratūras darbiniekam prātā ienākušas visnotaļ miesiskas domas, kas pašam nav šķitušas patīkamas.
Viņi ir prom.
Vīrietis no Chrijsler 300C sarauca pieri, nopētīja darbinieku, saprata, ka neko vairāk nepanāks, un devās ārā no viesnīcas. "Viņi samaksājuši - tātad neatgriezīsies." Kaut kas nešķita loģiski. "Kāpēc ņemt istabu tikai uz dažām stundām? Droši vien noticis kaut kas negaidīts," vīrs sprieda. "Kaut kas tāds, ko viņi uzzinājuši bez mobilā starpniecības." Tās bija sliktas ziņas, jo liecināja, ka viņiem ar ārpasauli iespējams sazināties vēl kādā veidā, par kuru izsekotājiem nav ne jausmas.