Kopā ar biedru izgājis ārā, viņš apstājās pie automobiļa un nopētīja stāvlaukumu. Neko aizdomīgu nemanīja. Viņš izvilka tālruņa aparātu un piezvanīja. Pavēstīja priekšniekam visu, ko bija noskaidrojis. Saklausīja aizkaitinājumu un dusmas priekšnieka balsī. Un saņēma pavēli doties uz konspiratīvo dzīvokli un gaidīt tālākus norādījumus.
Abi vīri iekāpa automobilī. Šoferis pagaidīja, kamēr aizbrauc cits auto, un tad izstūrēja iespaidīgo Chri/sler uz ceļa un devās prom. Nepamanīdams tumši zaļo Pontiac Bonneville, kas tam sekoja drošā attālumā.
Mets un Čaba neizlaida no acīm Chrysler 300C aizmugures gaismas un pārmija vien dažus vārdus. Šajā vēlajā stundā vien reta mašīna patraucās garām, tālab viņi bija labi pamanāmi. Vajadzēja būt sevišķi modriem. Nekādas skaļas pļāpāšanas vai plānu mainīšanas. Nevienas liekas frāzes. Totāla koncentrēšanās.
Ēsmu viņi izlika, ieslēdzot Čabas iPhone. Līdz ar Omjsler parādīšanos apstiprinājās Meta aizdomas, ka Medokss ar saviem neliešiem izseko viņus par spīti visiem Čabas veiktajiem piesardzības pasākumiem, lietojot tālruni ļoti īsu laiku. Kaut kā viņiem tas tomēr bija izdevies. Tas deva Metam iespēju pievilināt neliešus. Un gaidīt.
Chrysler 300C turējās uz Koučičūitas ceļa, tad pa viaduktu uzbrauca uz maģistrāles un devās austrumu virzienā. Uz maģistrāles automobiļu bija vairak, tāpēc varēja mazāk bažīties par pama- nīšanu, toties vairāk nācās raizēties par iespēju pazaudēt Chri/sler no redzesloka. Taču Mets bija tiešām prasmīgs un modrs autobraucējs, ja vajadzēja saskatīt pat vissīkākās izmaiņas uz ceļa.
Viņiem nebija ne jausmas, kas atklāsies, kad Chnjsler nonāks galamērķi. Kā Mets bija teicis Čabam, diez vai tur būs atrodams Denijs, taču iespējams, ka tur tiek turēta Rebeka Raidela. Nešķita, ka Medokss šo lietu uzticējis veselai brigādei. Viņiem tas bija tikai sīks, nenozīmīgs uzdevums, tātad maz ticams, ka tā izpildei atvēlēts vairāk neka viens konspiratīvais dzīvoklis un Rebeka Raidela tur tiek rūpīgi slēpta. Nelieši noteikti uzskata, ka tas ir pietiekami drošs, un taupa resursus. Mets jau sāka prātot, kas būtu noticis, ja viņš nepārvietotu trekeri uz Medoksa automašīnu, taču rimās, kad saprata, ka tādējādi zaudē koncentrēšanās spēju. Viņš negribēja izlaist neliešus no acīm. Šī bija iespēja ne tikai atbrīvot Rebeku Raidelu, bet arī iecirst robu Medoksa plānos - un Metam tas padešām sagādātu prieku.
Nogriezušies viņi pāris jūdžu nobrauca uz ziemeļiem pa deviņdesmit piekto starpštatu maģistrāli un tad nonāca Vestona ielā. Satiksme kļuva arvien retāka, un Mets iepalika, taču neatlaidīgi sekoja milzīgajam automobilim austrumu virzienā līdz pat Bekona ielai, kur tas nogriezās pa kreisi. Pakaļdzīšanās kļuva arvien bīstamāka. Automobiļu iela bija pavisam maz, un Metam nācās krietni atpalikt. Viņš izslēdza tālās gaismas ikreiz, kad tika mainīts virziens, lai Pontiac Bonneville neparādītos Chrysler spoguļos.
Izlikumojis pa vairākām dzīvojamā rajona ieliņām, Chrysler beidzot iegriezās kādā neapgaismotā piebraucamajā ceļā. Mets jau bija izslēdzis automobiļa lukturus, apstājās pāris māju tālāk un vēroja. No Chn/sler izkāpa trīs vīri, kas devās uz mājas pusi. Pēdējais - šoferis - nospieda automašīnas centrālās atslēgas pogu. Vēl viņš steidzīgi nopētīja ielu un tad sekoja saviem biedriem.
Pēc brīža Chnjsler salona gaisma automātiski nodzisa, automobilis un māja ieslīga dziļā tumsā.
Tā bija neliela divstāvu celtne. Mets tādas mājas pazina ļoti labi - apmēram tādā viņš bija uzaudzis Vusterā -, tātad arī plānojums varēja būt tikpat standartizēts. Pretī vai sānos ieeja lielajā dzīvojamā istabā, tālāk virtuve, vidū kāpnes uz divām vai trim guļamistabām un vannas istabu, varbūt divām, augšstāvā. Vēl bija pagrabs, un Mets bija visnotaļ pārliecināts, ka tieši tur izmitināti gūstekņi.
Augšstāvā gaismas nedega, un ari dzīvojamā istabā valdīja tumsa. Pa dzīvojamās istabas erkera logu varēja samanīt apgaismojuma strēles mājas dziļumā. Tās meta bālas ēnas uz istabas griestiem.
Mets paskatījās uz Čabu un palocīja galvu. Uz piebraucamā ceļa bija redzama vēl viena automašīna. Melns Durango, ko viņi manīja lidostā. Tajā Medoksa rokaspuiši bija iegrūduši Rebeku Raidelu.
Vieglākais uzdevums bija izpildīts. Pienācis laiks doties ciemos nelūgtam.
Par laimi, viņi nebija atnākuši tukšām rokām.
Vīri no Chri/sler sēdēja virtuvē, pļāpāja, smēķēja, sūca aukstu kolu no kārbām. Apsprieda dienas notikumus. Atpūtās. Visnotaļ pārliecināti, ka vairāk izsaukumu nebūs.
Visu mainīja kāds skaļš blīkšķis.
Tas atbalsojās mājā un pievērsa vīru uzmanību. Troksnis nāca no pirmā stāva ielas pusē. No dzīvojamās istabas. Šķita, ka tur izdauzīts stikls - kaut kas truls smagi atsitās pret sienu un dobji nobūkšķēja pret grīdu, bet pēc tam nošķindēja stikli.
Visi kā viens vīri pielēca kājās un steidzās uz dzīvojamo istabu, bet vadonis jau bija izrāvis ieroci un izkliedza pavēles. Vienam no vīriem viņš norādīja palikt virtuvē, bet otrs sekoja viņam līdz kāpnēm un nostājās pie durvīm, kas veda uz pagrabu. Trešais aiztraucās līdzi galvenajam uz dzīvojamo istabu.
Tai bija plats erkera logs ar žalūzijām, kas sedza apmēram pusi rūts un sniedzās aptuveni piecu pēdu augstumā no zemes. Piesardzīgs būdams, vadonis neiededza gaismu un paļāvās uz blāvo strēli, kas plūda no gaiteņa. Istaba bija tukša, jo māju izīrēja nemēbelētu, taču uz koka grīdas mētājās stikla lauskas. Tās krak- šķēja vīram zem kājām, kad viņš iegāja istabā, vērsdams ieroci te uz vienu, te atkal citu pusi. Viņš apstājās un nopētīja erkera logu - tā centrā vīdēja milzīgs caurums paliela ķirbja izmērā. Palūkojies apkārt, viņš mēģināja saprast, kas noticis, un pie tālākās sienas ieraudzīja akmeni futbolbumbas lielumā. Viņš jau sāka prātot, kādēļ kāds būtu metis pa logu ar akmeni, un pēkšņi atskanēja vēl viens blīkšķis - varenāks un skaļāks par iepriekšējo. Priekšmets ķēra saplēstā loga malu, padarīja caurumu vēl lielāku un dk tikko netrāpīja vīram, apšļācot viņu ar stikla drumslu lietu un kādu skābeni smakojošu šķidrumu. Nokritis uz grīdas, tas vēl kādu brīdi kūleņoja un tad apstājās. Sekundes simtdaļu vīrs apstulbis lūkojās uz to. Tā bija sarkana benzmkanna no vieglas plastmasas un ar skrūvējamu vāciņu. Tikai vāciņa nebija. Un šķidrums bija izšļakstījies gluži kā no rotējošas pirotehnikas ierīces un tagad izplūda pa grīdu.
- Nolādēts! - vīrs iesaucās, mezdamies uz priekšu un paķerdams kannu aiz roktura, lai nostādītu taisni un degviela vairs nelītu ārā. Diemžēl tas nelīdzēja, jo šķidrums sūcās ārā pa neskaitāmiem, speciāli izsistiem caurumiņiem kannas sānos, nonākot arī uz vira rokām un kājām. Noplūdi apturēt nebija iespējams. Tas vēl nebūtu ļaunākais, ja vien pa logu netiktu iemests trešais lādiņš. Tas liesmoja un lidoja vīram tieši virsū.
Mets vēroja kustīgās ēnas istabā un aizdedzināja šķiltavas. Otrā rokā viņš turēja ūdens pudeli, kuru bija iztukšojis, bet pēc tam piepildījis ar benzīnu un motoreļļu līdzīgās daļās. Kakliņa bija iebāzts deglis - putekļu lupatas vīkšķis, kas piesūcināts ar benzīnu. Pie kājām gulēja sagatavoti vairāki šādi lādiņi.
Akmens bija ievilinājis vīrus istabā - tieši laikā, lai viņi saņemtu triecienu ar sacaurumoto benzīna kannu. Mets zināja, ka jārīkojas ātri un jāpārsteidz pretinieks, iekams tas paguvis novērtēt situāciju. Viņš aizdedzināja lupatu un aizlidināja pudeli. Pašga-. tavotā bumba apmeta loku vēsajā nakts gaisā un pa izdauzīto logu iekrita istabā. Aiz slēģiem uzliesmoja gaisma, kam sekoja vēl lielāks zibsnis, jo liesmas ieķērās benzīnā, kas bija izlijis no kannas. Atskanēja panikas pārņemts kliedziens. Mets aizdedzināja otro pudeli, ielidināja to pa logu, paķēra trešo un aizskrēja aiz mājas.