Vadonis iekliedzās, kad aizdegās viņa rokas un kājas. Viņš neganti locījās, kailām plaukstām mēģināja apdzēst liesmas. Otrs vīrs sāniski slīdēja viņam apkārt un pārbijies nezināja, kā palīdzēt. Liesmas izrādījās stūrgalvīgas - daudz stūrgalvīgākas, briesmīgākas un karstākas nekā gaidīts. Degošu benzīnu nodzēst bija vieglāk. Motoreļļas izraisītu ugunsgrēku noslāpēt izrādījās krietni grūtāk. Tā bija lipīga kā darva un dega stiprākām liesmām, kuras neizdevās padzīt no apģērba vai ādas un kuras tikai pieņēmās spēkā, aprijot savā ceļā it visu. Tās jau bija sagrābušas savā varā koka grīdu un pamazām aptvēra visu telpu.
- Palīdzi! - vadonis uzkliedza dēmona cienīgā balsī, nokrita zemē un sāka velties, cenšoties apslāpēt liesmas. Tie bija veltīgi pūliņi. Svilstošajā ādā iedūrās stikla drumslas, un sāpes kļuva neciešamas. Otrais vīrs novilka žaketi un nometās četrrāpus, lai uzmestu to vadonim. Istabu pildīja biezi pelēki dūmi, kas oda pēc apogļojušās miesas, matiem un degošas motoreļļas. Istabā iesteidzās arī trešais vīrs, kurš pirmīt bija palicis pie kāpnēm, un pārbijies vēroja savu vadoni. Viņš satraukts raudzījās visapkārt, meklēdams jel ko piemērotu, lai nodzēstu liesmas, taču istabā nekā nebija - ne paklāju, ne aizkaru, ne dīvāna pārklāju.
- Pie velna, kas te notiek? - no mājas dzīlēm atskanēja ceturtā vīra balss.
- Uz virtuvi! - otrais virs pavēlēja trešajam. - Piesedz pagalma pusi!
Bet bija jau par vēlu.
Ceturtais vīrs virtuvē bija viens pats. Viņš stāvēja pie durvīm un mēģināja saskatīt, kas notiek, vienlaikus negribēdams pamest nepieskatītu sētas puses ieeju. No dzīvojamās istabas atskanēja kliedzieni, bija redzamas liesmas un jūtami dumi. Caurvējš izdzenāja uguni pa visu māju, un ceturtais vīrs jau krita panikā. Tik briesmīgā, ka aizmirsa par sētas puses durvīm. Šādu nepiesar- dzību izmantoja Mets.
Viņš turējās pie mājas tālākās sienas un ieskatījās iekšā pa virtuves logu. Tas bija viens no vīriem, kurš pavadīja Rebeku Raide- lu ārā no lidmašīnas. Tas tikai vēl stingrāk apliecināja, ka viņa ir šajā mājā. Mets pārliecinājās, kur nelietis stāv, un tad aizdedzināja pēdējo pudeli ar Molotova kokteili, trīs soļus atkāpās, lai atvēzētos un lādiņš lidojumā izsistu loga rūti. Iekritusi virtuvē, pudele nobūkšķēja pret sienu dažu collu attālumā no vira. Tas pašāvās sānis, bet liesmas jau pieņēmās spēkā. Pretinieka uzmanība bija novērsta, un Mets tūdaļ ielauzās iekšā pa durvīm, pārsteidzot vīru nesagatavotu. Tas joprojām vicināja ieroci, bet Mets viņu nomierināja ar diviem šāvieniem krūtīs.
Nevilcinādamies viņš devās tālāk mājā un meklēja aizslēgtas durvis, neizlaizdams no rokas savu Para-Ordnance P14. Viņš jutās pagalam savādi un prātoja, vai Denijs vispār jebkad turēts šajā mājā. Šīs domas tikai uzdzina niknumu. Aizgainijis tās, viņš turpināja Rebekas Raidelas meklējumus. Viņš sprieda, ka gūstekne dek turēta pagrabā un durvis uz turieni ir slēgtas, jo kāda sieviete izmisīgi klauvēja pie tām no iekšpuses, raustīja rokturi un skaļi kliedza. Gluži kā apstiprinot Meta secinājumus.
Tobrīd viņš neapstājās Rebekai palīdzēt. Mājā bija vismaz četri nelieši. Ja arī divi padarīti nekaitīgi, tomēr palika vēl divi, ar kuriem jātiek galā vispirms. Mets paslīdēja garām kāpnēm, bet tanī brīdī dzīvojamās istabas durvīs parādījās vīrs - acīmredzot steidzās palīgā savam jau mirušajam kolēģim virtuvē. Mets atcerējās manījis viņu lidostā. Kavēties nedrīkstēja, tādēļ viņš lēcienā pie- plaka zemei. Vīrs vairākkārt izšāva, taču lodes trāpīja sienā. Tikmēr Mets lika lietā savu ieroci, ķerot nelieti augšstilbā. Tas sagrīļojās, pakāpās atpakaļ un tad saļima. Celdams pistoli uz augšu, viņš mēģināja izšaut vēlreiz, taču bija zaudējis spēkus, tādēļ no malas izskatījās, ka viņš pūlas pacelt svina bluķi. Mets pietrau- sās četrrāpus, piespiedās sienai un raidīja vēl divus šāvienus, nogalinot ievainoto.
Brīdi Mets tupēja, nopētīdams kāpnes un aizgainīdams domu, ka augšstāvā slēpjas vēl kāds. Viņš gaidīja - vērodams dzīvojamās istabas durvis, dūmus un liesmas, ieklausīdamies kliedzienos un klauvējienos. Bija skaidrs, ka vēl nāks ceturtais virs - ja vien nav nolēmis izcepties dzīvs. Un izeja no istabas bija tikai viena.
Bet jau nākamajā mirklī atskanēja sirēnas - klusas, griezīgas, vēl attālas, taču tās tuvojās. Tieši tas Metam bija vajadzīgs. Viņš bija licis Čabam zvanīt uz 911 brīdī, kad uzsprāgst pirmā deg- maisījuma bumba, - viņam pietiktu laika iebrukt mājā vēl pirms ugunsdzēsēju ierašanās, turklāt glābšanas dienests varētu noderēt, ja plāns kādu iemeslu dēļ neizdotos. Sirēnas kļuva arvien skaļākas. Mets sasprindzis pieplaka grīdai un gaidīja, kad izmisušais vīrs šausies ārā no dzīvojamās istabas Bača Kesidija un Sandensa Kida cienīgā izrāvienā. Un tad viņš saklausīja kaut ko pavisam citu - stikla šķindu un skaļu būkšķi. Tātad vīrs bija nolēmis aizbēgt pa izdauzīto erkera logu.
Iedomājies par Čabu, Mets izjuta panikas lēkmi, jo varenais puisis bija palicis pie mājas bez ieroča, taču automobili viņi atstāja vairākas mājas tālāk, un kaimiņi, liesmu un šāvienu mudināti, varbūt jau snaikstījās ārā pa logiem vai pulcējās kopā. Tātad Čaba atradās drošībā.
Mets nogaidīja vēl mirkli un ieklausījās trokšņos, kas nodevīgi ziņotu par kādu rosību, un pēc tam aizrāpoja līdz slēgtajām durvīm. Rebeka Raidela - tā noteikti bija viņa - joprojām dauzīja tās un kliedza.
- Ei! Kas notiek? Laidiet mani ārā!
- Atkāpies no durvīm! - Mets uzsauca, kad bija paraustījis rokturi. - Es šaušu uz slēdzeni. - Pāris sekundes nogaidījis, Mets jautāja: - Atkāpies?
- Jā, - sieviete atsaucās.
Tad viņš izšāva - divas reizes. Ar to vairāk nekā pietika. Slēdzene bija veca un vienkārša, pašas durvis savu mūžu nodzīvojušas. Viņš tās viegli izspēra ar kāju. Koka pakāpieni veda lejup, kur pie sienas tupēja pievilcīga, iedegusi, panikas pārņemta sieviete.
Pastiepis roku, Mets māja viņai.
- Nāc, mums jāiet! - viņš centās pārkliegt uguns šņākoņu, kas arvien pieņēmās spēkā. Sieviete mirkli vilcinājās, tad nervozi palocīja galvu un piecēlās kājās.
Viņi izskrēja no mājas, patraucās garām vairākiem pārbiede- tiem kaimiņiem un ugunsdzēsēju automobilim, kas jau griezās piebraucamajā ceļā. Tumsā Mets mēģināja saskatīt zaļo Pontiac Bonneville, taču ar šausmām secināja, ka mašīnas vairs nav. Briesmīgs kliedziens apstiprināja viņa ļaunākās priekšnojautas, un viņš sāka skriet vēl ātrāk. Sirds pukstēja kā neprātīga, iztēle piedāvāja nežēlīgas ainas. Ticis tuvāk, viņš pamanīja Čabas siluetu - varenais puisis gulēja uz ietves pie tuvējās mājas.
Nekustigi.
Apkārt rosījās vairāki ziņkārīgie, kāds uzmanīgi pārbaudīja pulsu, bet izbijusies sieviete skatīdamās bija aizšāvusi plaukstu priekšā mutei.
- Čaba! - Mets iesaucās, notupies līdzās viņam.
Tumsā bija grūti saskatīt ievainojumu, taču uz zemes sūcās asiņu peļķe. Čabam bija grūti noturēt acis vaļā, taču viņš pamanīja Metu un mēģināja kaut ko pateikt, tomēr balsi nomāca klepus.