Izcilais filmu pazinējs Čaba to tiešām zina.
-Cik ilgi to jau rāda? - jautāja Belindžers.
- Apmēram desmit minūtes. Tas uzradās no zila gaisa, kamēr Ļogana muldēja par šelfa ledāja sairšanu. Sākumā tas līdzinājās gaismas bumbai, tad pārvērtās par tumšu lodi, gluži kā melnā planēta "Piektajā elementā". Zini, tirpas skrien pa kauliem!
- Un tad kļuva šitāds?
-Jā.
Klausulē atskanēja kraukšķi, un Belindžers iztēlojās savu draugu: iekārtojušos dīvānā, ar Samuel Ādams alus pudeli vienā rokā ("Un kopš iziešanas no laboratorijas pirms stundas tā nav pirmā," domās sprieda Belindžers) un pustukšu pikantu čipsu paku otrā.
Saraucis pieri, Belindžers centās koncentrēties un paberzēja kailo galvvidu. Neko tādu viņš nebija redzējis. Pie ekrāniem pulcējās arvien vairāk cilvēku, un, mēģinādami iegūt labāku pozīciju, tie nemitīgi grūstījās.
Čaba skaļi noēda vēl vienu čipsi un tad pajautāja:
- Nu, ko domā?
- Nezinu, - Belindžers apmulsis atbildēja. Pūlis noelsās, kad ekrānā parādījās lidaparātam pierikotās kameras uzņemtie tuvplāna kadri. - Kā viņi to dara? - viņš jautāja, aptvēris tālruņa aparāta mikrofona daļu, lai fona trokšņi netraucētu sarunāties. Viņš bija tehnoloģiju pētnieks un zinātnieks, tādēļ instinktivi skeptisks un nekavējoties apsvēra visas metodes, kā šādu efektu varētu panākt.
Acīmredzot Čaba domāja tāpat, jo sacīja:
- Tas laikam ir kāds lāzeru triks. Atceries tās peldošās gaismas pērles, ko uztaisīja puiši no Keio…
- Lāzera inducētas plazmas emisijas? - Belindžers attrauca. Viņš kopā ar Čabu bija lasījis publicētos materiālus par
neseno Japānas universitātes izgudrojumu. Proti, fokusēti lāzera projektora stari specifiskos punktos virs masīvas iekārtas uzkarsē gaisu un izraisa sīku plazmas emisiju starojumu, kas "piesaista" nelielu baltās gaismas trīsdimensiju veidojumus.
-Jā, atceries? Tas puisis ar savādajām aizsargbrillēm un baltajiem cimdiem…
- Noteikti nē, - Belindžers pārtrauca kolēģi. - Lai uztaisītu kaut ko tik milzīgu, apakšā vajadzigs ģenerators lidmašīnu bāzes kuģa izmērā. Taču ari tas neizskaidrotu spēju tik ilgstoši mirdzēt un radīt tik skaidras kontūras.
- Nu jā, aizmirstam. Varbūt tas ir kāds cits projicēšanas veids? Spektrālā attēlveidošana?
Belindžers ciešāk ieskatījās ekrānā.
- Tu zini kaut ko tādu, ko nezinu es? Jo, izņemot to droīdu… Kā sauca to balto, kurš izskatās pēc ugunsdzēsības hidranta?
- R2-D2. - Balss apliecināja, ka Čaba izvelbis acis. Tas bija tik jūtams, it kā viņi lietotu augstas izšķirtspējas timekjkameras.
- Ja neskaita R2-D2, citi trīsdimensiju projektori, manuprāt, neeksistē. - Tas nebija melots. Pagaidām šīs nozares dižākajiem prātiem nebija izdevies radīt tādu brīvi peldošu, neierobežotu, kustīgu trīsdimensiju attēlu kā burvīgajā princeses Leias "palīdzi mums, Obi-van" momentā. Tādu attēlu nebija vispār, kur nu vēl tik lielu. - Turklāt tu aizmirsti kādu riebīgu sīkumu, - Belindžers piebilda, juzdamies mazliet neomulīgi.
- Zinu, vecīt. Dienas gaisma. - Čaba izklausījās uzbudināts, • pats apstiprinādams šādu secinājumu.
- Tā nav draudzīga projektoriem, vai ne?
- Nav gan.
Belindžers jutās neomulīgi, ka tādas lietas jāapspriež pūlī, vienlaikus sargājot no samīdīšanas somu un iztīrīto drēbju maisus. Taču atrauties nebija iespējams.
- Tātad varam aizmirst par lāzeriem un projektoriem, - viņš sacīja Čabam. - Redzi, tas neatrodas kādā rāmī vai kastē, tam nav tumša fona vai stikla aizsargplākšņu. Tas gluži vienkārši brīvi peld. Gaišā dienas laikā.
- Bet varbūt abās pusēs ir gigantiski spoguļi, ko mums nerāda, - Čaba sprieda. - Ei, varbūt to ģenerē no kosmosa?
- Ideja lieliska, bet… ka tieši?
Čaba skaļi nokoda čipsi.
- Nezinu, vecīt. Izklausās neloģiski, vai ne?
- Piekrītu. Pag! - Belindžers uzsauca, ar ausi piespiedis telefonu pie pleca, stingrāk saķēra savas mantas un pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai izvairītos no arvien pieaugošā pūļa.
Viņi apsprieda vēl dažas idejas, izsakot skaļi ikvienu pēkšņi radušos domu un mēģinot atrast kādu saprātīgu, ticamu skaidrojumu, taču velti. Belindžera saviļņojumu drīz vien nomainīja ne- omulība - nomāca nepatīkama sajūta, ka viņš nespej notvert kādu būtisku atziņu, kas slēpjas paša prāta dzīlēs.
Pēkšņi fiksētā kamera kadrā atainoja diskusiju uz kuģa. Čaba to kāri tvēra, tapat kā pūlis pie tirdzniecības centra - ar izsaucieniem un asprātībām par plūkšanos uz klāja. Tad atkal tika parādīts ar aerokameru uzņemtais materiāls. Kamera tuvojās parādībai, kas tobrīd izplēnēja, bet jau nākamajā mirklī atkal parādījās tieši virs kuģa. Cilvēki, kas stāvēja apkārt Belindžeram, satrūkušies iekliedzās, kad ekrānā parādījās drebelīgs roka turētas kameras filmētais kadrs.
- Velna milti! - Čaba nolamājās. - Vai tas griežas?
Belindžers pievērsās parādībai, nelikdamies ne zinis par kaklā sakāpušo kamolu.
- Tas ir sfērisks, - viņš izbrīnījies noteica. - Tā nav nekāda projekcija. Tas ir fizikāls objekts, ko?
Ekrānā Greisa Ļogana pulējās saglabāt mieru, taču bija acīmredzami satraukusies par parādību, kas turas tieši virs kuģa. Cilvēki pie tirdzniecības centra atsaucās viņai, momentāni sastingdami un apklusdami.
Arī Čaba bija beidzis grauzt čipsus.
- Šķiet, tev taisnība. Bet… ka? Tas nav objekts, un tomēr… Ta vien liekas, ka gaiss pats deg, bet… tas taču nav iespējams, ko? Klau, nav taču iespējams aizdegt gaisu, vai ne?
Pēkšņi Belindžers juta asinis kāpjam deniņos. Viņš kaut ko atskārta. Doma uzradās negaidīti, kā pēc burvju mājiena. Sen aizmirstie, ziemas miegā ieslīgušie neironi smadzenēs bija atdzīvojušies un pārraidījuši cits citam impulsus.
Diemžēl.
"Nolādēts!"
Viņš apklusa un iegrima šausmīgās iespējamības varā. Prāts drudžaini darbojās, lai novestu domu līdz dabiskam secinājumam. Tanī brīdī zīme nozuda skatienam, un debesis virs kuģa palika tādas pašas kā iepriekš.
- Vecīt, tu vēl klausies?
Kolēģa balss Belindžeram šķita pavisam tāla, it kā viņš visu vērotu no malas.
-Jā.
- Nu, ko domā?
Likās, ka āda savādi kņud.
-Jābeidz pļāpāt. Piezvanīšu, kad būšu mājās. Ja kaut ko izdomā, dod ziņu.
- Vecīt, pagaidi, ne…
Belindžers nospieda pogu, pieliekot punktu šai sarunai, un palika stāvam ka pienaglots. Ieslīgstot domās, viņš piemirsa par apkārt valdošo kņadu. Vēl pirms dažām minūtēm, izņemot glīti salocītos krāsainos lina kreklus no ķīmiskās tīrītavas, viņš izjuta patīkamu siltumu dvēselē. Pēc dažām dienām sāksies Ziemassvētku brīvlaiks, un viņš grasījās baudīt jūru, sauli un plašās zilās debesis Dominikānas Republikā - tas bija ikgadējais svētceļojums, brīnišķīga iespēja izrauties no klaustrofobiskās dzīves pētījumu laboratorijā bez logiem. Nu prieku nomainīja aukstum» un nelāgas priekšnojautas. Belindžers zināja, ka tās neatkāpsies.
Nostāvējis vēl dažas garas minūtes, viņš apsvēra satraucošo un - viņaprāt, maz ticamo - ideju, kas bija uzradusies no dziļākajiem prāta nostūriem.
"Diez vai," viņš domās sprieda. "Esi nopietnāks!"
Taču no šīs atziņas atkratīties nebija iespējams.
Raudzīdamies televizora ekrānā, kur tika atkārtoti pirmītējie kadri, Belindžers ļāvās savām domām. Tikmēr pūlis pamazām izklīda. Beidzot viņš atrāvās no ekrāna, saņēma ciešāk savas mantas un klusēdams brauca mājup.