- Vai sameklēji viņu? - Čaba ar piepūli izdabūja vārdus pār lūpām.
Palocījis galvu, Mets sacīja:
- Jā, stāv tepat līdzās. - Viņš pagriezās, lai Čaba ierauga Re- beku Raidelu, kura nobēdājusies paliecās uz priekšu. - Nerunā, - Mets brīdināja Čabu un satvēra viņu aiz rokas. - Turies, ja? Ar tevi viss būs kārtībā. - Viņš pievērsās pārim, kas atradās blakus. - Izsauciet ārstu! - viņš uzkliedza. - Nekavējoties!
Sieviete ieskrēja mājā. Mets tupēja līdzās Čabam - cerēdams, ka ļaunākais nenotiks, un lādēdams sevi, ka paņēmis puisi lidzi. Kad parādījās neatliekamās palīdzības automobilis, Metam šķita, ka pagājušas jau vairākas stundas, lai gan tās bija tikai desmit minūtes.
Mets neatkāpās, kamēr mediķi apskatīja cietušo un tad satriecoši lietišķi uzcēla uz nestuvēm.
- Vai ar viņu viss būs kārtībā? - Mets nemitējās jautāt, taču* tiešu atbildi tā arī nesaņēma. Milzu zaudējuma sajūtas mocīts, viņš nolūkojās, kā Čaba tiek iestumts automobilī, kā dek aizvērtas durvis un kā mediķi aizbrauc.
Atskanēja vēl kāda sirēna - tuvojās policijas patruļa. Mets palūkojās uz Rebeku Raidelu, kas sēdēja mauriņā un joprojām drebēja.
- Ejam! - viņš uzsauca. Klusi noskaitijis lūgšanu par ievainoto draugu, viņš paņēma Rebeku aiz rokas un aizveda tālāk no ziņkārīgo pūļa un degošās mājas.
64
Hjūstona, Teksasas štats
- Kur viņi ir tagad? - Būsema jautāja sludinātājam.
Viņa svētiba Dārbijs sēdēja savā kabinetā. Bija vēls, taču viņš labprāt atbildēja uz Būsemas zvanu. Viņš bija parādā žurnālistam par brīdinājumu tēva Hieronima lietā. Tāpat viņam nebija iebildumu apspriest šo tematu ar teju vienīgo cilvēku ārpus organizācijas, kurš zināja, ar ko viņš nodarbojas.
- Lidmašīna nolaidīsies Senonā, Īrijā, apmēram pēc pusotras stundas, - Dārbijs paziņoja. - Lai uzpildītu degvielu, pietiks ar pāris stundām. - Mācītājs izklausījās vēl satrauktāks nekā dievkalpojumu laikā.
- Tātad cikos viņi būs šeit?
- Es teiktu, ka ap sešiem vakarā pēc Hjūstonas laika.
Būsema brīdi klusēja un tad teica:
- Varbūt vajadzētu mazliet novilcināt viņu ierašanos.
- Kāpēc?
- Iespējams, būs drošāk, ja kāds viņu pamanīs.
- Bet varbūt pārvērst viņa ierašanos par milzu notikumu? - Dārbijs turpināja Būsemas domu. Apsvēris šādu iespēju, viņš piebilda: - Es par to prātoju. Tev taisnība. Viņš ir pelnījis lielisku uzņemšanu. Citādi ievedīsim viņu gluži kā nožēlojamu noziedznieku. Viņš taču ir Dieva emisārs, ko? Neesam taču nekādi mežoņi, mēs viņu sagaidīsim ar atplestām rokām. Parādīsim valstij un pasaulei, kur patiesībā ir Amerikas morāles centrs.
- Es varu palīdzēt ar informācijas noplūdināšanu, - Būsema piedāvājās. - Tik dodiet iespēju!
Dārbijs mirkli apdomājās. Viņam tas šķita liels notikums. Svarīgs. Atmiņā atausa pirms gada redzētais ziņu sižets - par pāvesta ierašanos Endrūsa gaisa spēku bāzē. Sarkans paklājs, karavīri formastērpos. Prezidents un pirmā lēdija sveic pāvestu, kurš tikko nokāpis pa trapu. Tad Dārbijs atcerējās vēl senāku, vairākkārt skatītu reportāžu. Graudainais, melnbaltais attēls atspoguļoja "Bītlu" ierašanos Kenedija lidostā tūkstoš deviņsimt sešdesmit ceturtajā gadā. Tas scenārijs šķita piemērotāks. Satrakojies pūlis, ko apvalda kārtības sargu būvētas barikādes. Nebeidzami, griezīgi spiedzieni. Zibspuldžu uzplaiksnījumi, raudošas sievietes. Tā tam vajadzētu būt. Drīzāk tā. Un viņš būtu pašā centrā.
Doma izraisīja smaidu lūpās. Tas būtu izšķirošais bridis - valstij un pilnīgi noteikti arī viņam.
"Es pārspētu prezidentu," Dārbijs triumfēdams sprieda. "Un tas būtu tikai sākums."
- Laika tev pietiks, - Dārbijs sacīja.
- Būs vajadzīgi nopietni spēki, lai kontrolētu pūli, - Būsema bilda.
- Nekādu problēmu. Gubernators ir manas draudzes loceklis.
- Un ārpus tā? Kas jauns jūsu Ziemassvētku pasākuma sagatavošanā?
- Stadions ir rezervēts, - sludinātājs pavēstīja. - Kņada būs milzīga, taču viss notiks. Uzaicināsim dažus māksliniekus. Slavenus. Piemini manus vārdus, Roj! Es šīs valsts iedzīvotājiem sagādāšu neaizmirstamus Ziemassvētkus.
Būsema klusēja. Viņš zināja, ka Dārbijs tādu klusumu sapratīs pareizi.
Un jau pēc brīža mācītājs pajautāja:
- Kas tad nu?
- Es tikai mazliet uztraucos par to, lai vēsts būtu pareizā.
- Proti? - Dārbijs neizklausījās saviļņots.
Saraustīti nopūties, Būsema lika noprast, ka viņam grūti runāt.
- Esmu dzirdējis dažus kurnam. Citus mācītājus un baznīcu vadītājus.
- Zinu, - Dārbijs nikni attrauca. - Kopš ziņu parādīšanās mūsu telefoni ir karsti. Ir piezvanījis ikviens sludinātājs no šejienes līdz pat Kalifornijai. Pat gubernators grib iesaistīties.
- Tas nemaz nebūtu tik slikti, jūsu svētība. Nebaidieties izplatīt šo ziņu! Izvērtiet to par milzīgi plašu pasākumu! Valsts ir tam gatava.
- Es būšu tas, kurš viņu atvedis, Roj, - Dārbijs rāmi aizrādīja. - Es viņu no turienes izpestīju.
- Un jūs viņu sveiksiet pie lidmašīnas trapa, - Būsema apliecināja. -Jūs, un neviens cits.
- Ari gubernators grib būt tur. Man ir aizvien grūtāk atrast aizbildinājumus.
- Vienalga, jūsu svētība. Lidostā citu garīdznieku nebūs. Tikai jūs. Tas būs jūsu slavas brīdis. Tieši to cilvēki atcerēsies vēlāk, kad satiks jūs. Bet es gribētu aizrādīt, ka jums nāktu par labu zināmas laipnības izrādīšana, šajā lieliskajā dienā uzaicinot piedalīties pēc iespējas vairāk citu baznīcas vadītāju. Jums jādomā plašāk. Jūs varat dabūt vadības grožus savās rokās. Amerikai nav sava pāvesta. Nav sava garīgā līdera. Taču valstij tāds noteikti ir vajadzīgs. Īpaši tik grūtos laikos kā tagad. Amerikāņiem vajadzīgs kaut kas iedvesmojošs. Sajūta, ka viņi ir kāda dižena pasākuma daļa. - Būsema uz mirkli apklusa, lai mācītājs aptvertu šos vārdus, taču nedeva laiku iebildumiem. - Nevajag, lai tas izskatītos tikai pēc kārtējā dievkalpojuma jūsu baznīcā. Šis nodkums ir domāts visai valstij. Visai pasaulei. Jūs nevarat būt uz skatuves viens. Taču varat visu izdarīt pēc sava prāta. Pasdepjot laipnu roku, jūs tikai pacelsieties savās viesmīlīga namatēva… un līdera pozīcijās.
"Grūtākais ir aiz muguras," Būsema domās secināja, kad bija beidzis sarunu ar Dārbiju. "Nu tikai jāgaida un jārauga, vai patmīlīgais lielībnieks uzvedīsies jauki un dalīsies ar pārējiem." Viņam bija vajadzīgs, lai Dārbijs uzvestos jauki un ļautu ar savu jauniegūto rotaļlietiņu paspēlēties arī citiem. Būsema zināja, ka tas nekad nav viegli. īpaši tad, ja darīšana ar izlutinātu puišeli, kurš turklāt ir tik paštaisns.
Viņš paņēma tālruni un nospieda vēl vienu ātrā zvana taustiņu. Vīrs otrā galā jau gaidīja.
- Viss kārtībā. Laid gaisā! - Būsema noteica un beidza sarunu.
65
Šenona, Īrija
Gulfstream jau bija novietota angāra, visnotaļ tālu no nelielas lidostas termināļa. Greisija soļoja apkārt lidmašīnai un runāja pa
mobilo tālruni. Viņa atradās atklātā vietā un nebaidījās no tā, ka viņu varētu pamanīt. Bija nakts, un apkārt neredzēja nevienu, izņemot dažus miegainus un vienaldzīgus remontbrigādes puišus, kas uzpildīja bākās degvielu.
Bija diezgan auksts, organisms pēc salšanas dienvidpolā un siltajiem Ēģiptes tuksneša apskāvieniem saņēma vēl vienu šoku. Taču viņa jutās lieliski. Saspringusi, bezkaislīga. Tā bija labāk, jo viņa sarunājās ar abatu un vēlreiz izdzīvoja Finča nāvi un šaušalīgā notikuma detaļas.