Abats jau bija devies prom no Kairas un stāstīja, ka Finča mirstīgās atliekas nogādātas Amerikas vēstniecībā. Turp nokļūt nav bijis viegli, jo pie klostera mūriem sākušās baismīgas sadursmes, tiklīdz tapis zināms, ka tēvs Hieronims aizbraucis. Līdzenumā parādījušies neskaitami džipi ar iekšējās drošības vīriem, lai apvaldītu pūli un aizvestu kartības traucētājus. Kairā situācija atkārtojusies, tas pats noticis ari Aleksandrijā un citās lielākajās pilsētās.
Greisija ieraudzīja tuvojamies Doltonu, kurš vēcināja savu BlackBerri/, tādējādi likdams saprast, ka zvana viņai. Jau atvadīdamies abats pēkšņi kaut ko atcerējās un sacīja:
- Man ļoti žēl, ka tā notika ar jūsu drauga brillēm. Viens no maniem brāļiem tās nejauši saplēsa. Ietvaru mēs ielikām viņa žaketes kabatā.
Doltons jau stāvēja līdzās un ar lūpām rādīja Ogilvija vārdu. Šķita, ka zvans ir ļoti steidzams. Greisija brīdinoši pacēla pirkstu un centās saprast, ko abats grib pateikt.
- Kā, lūdzu? Finča brilles?
- Jā, - abats apstiprināja. - Viens no maniem brāļiem nejauši uzkāpa tām virsū. Nepamanīja.
- Ir jau labi, - Greisija atbildēja, ar mājienu likdama Doltonam saprast, ka saruna tuvojas nobeigumam. - Es arī tās nepamanīju, - viņa piebilda.
- Jums tas arī nebutu iespējams, - abats izlaboja. - Tās atradās tornī, un tur, kā zināt, ir diezgan tumšs. Lai nu paliek, bet man tiešām žēl. Es saprotu, ka tās ir personiskas mantas, kas tuviniekiem nereti ir ļoti nozīmīgas. Vai jūs, lūdzu, atvainotos viņa sievai manā vārdā?
- Protams, - Greisija sacija, lūkodamās uz Doltonu. - Paldies par visu, tēvs. Es jums piezvanīšu no Amerikas. - Viņa izslēdza aparātu un izņēma Doltonam no rokas otru tālruni.
Ogilvija vārdi izgaisināja no prāta it visas domas par Finču.
- Tas ir paziņots, - viņš satrauktā balsī nobēra. - Visi zina, ka tēvs Hieronims ir ceļā uz šejieni.
- Ko tu ar to gribi teikt? Vai informācijas noplūde? - Greisija taujāja. - Kā tas iespējams?
- Nezinu. Es pirms pusstundas ieskatījos Drudge mājaslapā, un tagad par to runā visās malās.
Greisiju pēkšņi pārņēma vajāšanas mānija, un viņa izmisusi skatījās visapkārt. Acu priekšā jau vīdēja ļaužu masas, bet tad ainas izplēnēja.
- Vai ir zināms, kur mēs atrodamies?
- Nē, tas netiek minēts. Taču visi ir informēti, ka tēvs Hieronims atstājis Ēģipti un ir ceļā uz Hjūstonu. Un kur tad vēl Dārbijs!
Saraukusi pieri, Greisija iztēlojas mediju trakošanu un haosu, kas sagaidīs augsto viesi.
- Mums jāmaina lidojuma mērķis. Jālido uz kādu citu pilsētu, kur būs klusāk.
- Kāpēc? - Ogilvijs pajautāja.
- Tāpēc, ka cilvēki kļūs traki, kad ieraudzīs viņu. Mūs saspiedīs pūlis.
- Es piezvanīšu Dārbijam. Viņš teica, ka lūdzis policijas palīdzību. Kārtības sargi aplenkšot skrejceļu un nodrošināšot mehanizētu eskortu. Viss būs normāli.
- Tu taču nerunā nopietni, vai ne?
- Tu joko? - Ogilvijs iesaucās. - Tas joprojām ir mūsu stāsts. Tavs stāsts. Ikviens Amerikas žurnālists atdotu abas rokas, lai tikai būtu tavā vietā. Padomā par to! Ikviens televīzijas skatītājs vēros, kā tu izkāp no lidmašīnas kopā ar tēvu Hieronimu, bet Doltons to filmēs tiešraidei. Ari Dārbijs grib, lai jūs ar Doltonu būtu klāt. Es tāpat drīz lidošu uz turieni. Gluži vienkārši nomierinies, atpūties un esi gatava. Mums jārūpējas par šovu, un tā būs dižākā sensācija tavā mūžā.
66
Bostona, Masačūsetsas štats
-Tēt?
Raidels nespēja noticēt savām ausīm. Pulss auļoja vienlīdz bailēs un cerībās. Šķita, ka tas sitas pret mobilā tālruņa malu.
- Kur tu esi? Vai tev nekas nekaiš?
- Ar mani viss ir kārtībā, - Rebeka atbildēja. - Viņi mani atbrīvoja. Es jūtos lieliski.
Šķita, ka sirds apmetis kūleni. Meitas balss gan mazliet drebēja, taču baiļu tajā nemanīja.
- Pagaidi! - Rebeka sacīja.
Bija dzirdama steidzīga rosīšanās, un tālruņa aparāts nonāca citās rokās. Tad Raidels saklausīja balsi, kuru gaidīja vismazāk. Tas bija Mets.
- Vai esi viens?
- Kur jūs esat? Ko tu esi izdarījis? - Raidels bija ļāvies pēkšņai panikai.
Mets nelikās ne zinis par jautājumu un paziņoja:
- Viņa ir drošībā. Vai vari tikt ārā bez pavadoņiem?
- Nezinu. - Raidels saminstinājās. - Es… mēģināšu.
- Uz priekšu! - Mets pavēlēja. - Nekavējoties. Tiksimies pie tās vietas, kurp tu aizvedi Rebeku viņas astoņpadsmitajā dzimšanas dienā.
Saruna pārtrūka.
Raidels nezināja, ko domāt. "Vai viņa tagad ir Meta gūstekne? Vai tāds patiesībā bija viņa plāns?" Miljonāram bija grūti izlemt, kurš variants būtu labāks - ka Rebeka ir Meta vai Medoksa rokās.
Viņš nejutās pārliecināts, taču vienu zināja droši - tā kā Rebeka ir atbrīvota, Drakeram pār viņu vairs nav nekādas varas. Ja vien Drakers nesagūsta viņu pašu.
Jātiek prom no viesnīcas.
Nekavējoties.
Viņš pacēla tālruņa klausuli un nospieda reģistratūras taustiņu. Darbinieks atsaucās jau pēc pirmā signāla.
- Te Raidels. Man vajadzīga apsardze. Tūliņ. Cik vien vīru varat atsūtīt. Mani miesassargi kaut ko perina, un man nekavējoties jāpasargājas no viņiem. - Balss tonis neļāva šaubīties, ka lieta ir steidzama.
Satrauktais reģistratūras darbinieks vēl mēģināja kaut ko atbildēt, taču Raidels nolika klausuli. Tad viņš aizskrēja uz vannas istabu, sameklēja kabatas portfeli un mēteli un uzāva kurpes. Pēc tam viņš aizšāvās līdz numura durvīm un pieplaka tām, lai paskatītos actiņā. Abi miesassargi - Medoksa rokaspuiši - stāvēja savos posteņos. Izskatījās garlaikoti un apnikuma mākti. Raidels nogaidīja. Pēc desmit sekundēm viņš dzirdēja lifta dūkoņu un klikšķi, kad atvērās kabīnes durvis. Gaitenī izsteidzās četri vīri, kas taisnā ceļā devās uz viņa apartamentu pusi. Miesassargi spēra soli viņiem pretī, pacēluši rokas brīdinošā žestā.
Raidels izmantoja izdevību, atrāva numura durvis un izskrēja ārā, patraucās garām izbrīnītajiem drošības dienesta puišiem, satraukts pamāja atpakaļ uz miesassargiem un nokliedza:
- Apturiet viņus! Viņi mēģināja mani nolaupīt! Palīdziet man tikt ārā no šejienes!
Samulsuši drošības dienesta darbinieki vilcinājās - tāpat kā miesassargi, kurus Raidela bēgšana bija pamatīgi pārsteigusi. Tad Medoksa vīri spēra pārliecinātu soli uz priekšu, un viens jau sniedzās pēc pistoles, taču drošībnieki neļāvās iebiedēties. Divi no tiem bija ražena auguma un gluži vienkārši nostājās viens otram līdzās, aizšķērsojot gaiteni. Lielākais no abiem brīdinoši pacēla pirkstu un arī izņēma ieroci, savilcis seju grimasē, kas it kā pauda: "Tu taču patiesībā negribi to darīt." Raidels negaidīja situācijas atrisinājumu. Viņš ieslīdēja liftā un vairākas reizes nospieda pirmā stāva pogu, kamēr kabīnes durvis aizvērās. īsais brauciens līdz lejai līdzinājās mūžībai. Izbrāzies ārā no foajē, viņš tūdaļ ielēca vienīgajā taksometrā, kas gaidīja pie viesnīcas, un pavēlēja šoferim braukt tik uz priekšu. Kad automobilis sakustējās, viņš atskatījās, lai pārliecinātos, ka neviens neseko. Tad viņš lika šoferim bezmērķīgi pariņķot pa apkārtni un pēc tam apmierināts nosauca galamērķi.