Tas bija īss lidojums apkārt Bostonas Common jeb Sabiedriskajam parkam, garām Fenjelholai un līdz Garden arēnai. Tik vēlu vakarā, lai arī svētku gaidās, satiksme nebija tik dzīva. Kad taksometrs iestūrēja arēnas stāvlaukumā, Raidels pamanīja Metu ielas pretējā pusē, kur tas bija atslīdzis pret tumšu sedanu. Licis šoferim apstāties pie vārtiem, Raidels nogaidīja, kamēr automobilis aizbrauc, un šķērsoja ielu. Viņš vēl nebija ticis lidz pusei, kad se- dana aizmugures durvis atvērās, Rebeka izkāpa ārā un skrēja pie tēva.
Raidels cieši apskāva meitu, tik un tā nespēdams noticēt, ka viņa atbrīvota. Tad viņš palūkojās Rebekai pār plecu. Mets joprojām stāvēja, atspiedies pret automašīnu, sakrustojis rokas uz krūtīm un savilcis seju dusmīgā grimasē. Turēdams Rebeku aiz rokas, Raidels devās pie Meta.
- Tu to izdarīji? - Raidels pavaicāja. Tas gan drīzāk bija apgalvojums, nevis jautājums.
- Mans draugs nonāca slimnīcā, - Mets norūca. - Viņu sašāva. Ievainojums ir bīstams. Tev jāpiezvana uz turieni un jānokārto, lai viņš tiek pienācīgi aprūpēts.
Palocījis galvu, Raidels pasniedzās pēc tālruņa.
- Protams.
- Vēl viņam būs vajadzīga apsardze, - Mets turpināja. - Vai vari kādam piezvanīt?
- Man ir tā detektīva numurs, kas ieradās uz māju, - Raidels atbildēja. - Varu piezvanīt viņam.
- Uz priekšu, - Mets mudināja.
Runādams pa tālruni, Raidels joprojām turēja Rebekas roku. Daudz laika tam nevajadzēja, jo viņa vārds lieliski palīdzēja atrisināt sarežģījumus.
Noskaidrojās, ka Čaba atrodas ķirurģijas nodaļā, bet prognozes nav pārliecinošas.
- Viņš ir labās rokās, - Raidels stāstīja Metam. - Un saņem vislabāko aprūpi.
- Ļoti ceru, nolādēts!
Raidels piesardzīgi nopētīja viņu.
- Man ļoti žēl, ka tā notika ar tavu draugu. Es… man pietrūkst vārdu, lai pateiktos par šādu pakalpojumu, - viņš vilcinādamies sacīja.
- Gluži vienkārši man nepatīk tavi draugi, - Mets attrauca. - Viņiem ir tāds nelāgs niķis turēt ķīlniekus.
Rebeka pagriezās un pamanīja vainas izteiksmi Raidela acis.
- Un… - Raidels jau gatavojās visļaunākajam, proti, varēja gadīties, ka tagad viņi abi ar meitu ir gūstekņi.
- Un nekā. Mans draugs ir sašauts, bet brālis joprojām atrodas pie viņiem. - Mets cieši raudzījās uz miljonāru. - Iedomājos, ka tu varbūt gribētu man palīdzēt to lietu nokārtot.
Pacēlis roku, Raidels pamasēja deniņus. Tad viņš palūkojās uz Metu un pec tam pievērsās Rebekai. Viņas skatiens pauda vienlaikus apjukumu, bailes un apsūdzību.
Raidels nezināja, ko iesākt, taču ari jāsargā neviens vairs nebija, tādēļ beigu beigās noteica:
- Viņš tiek vests atpakaļ.
- Kas? - Mets pajautāja.
- Priesteris. Tēvs Hieronims. Viņš pametis Ēģipti un ir ceļā uz šejieni.
- Uz kurieni?
- Runā, ka uz Hjūstonu, - Raidels atbildēja. - Ziņa tikko nonākusi atklātībā. Lai kur tas ari būtu, viņi iecerējuši priesterim virs galvas atkal parādīt zīmi. Visticamāk, tur tu arī atradīsi Deniju. - Uz mirkli apklusis, viņš apkopoja domas. - Tev taisnība, - miljonārs beidzot atzina, - viņi kaut ko perina. Un tādēļ viņiem esmu vajadzīgs es. Lai gan es nezinu, kas tas ir, tomēr spriežu, ka tas nav sākotnējais plāns. Tas ir kaut kas cits. Tagad uzmanības centra ir priesteris.
- Kurš to varētu zināt? - Mets jautāja, cieši raudzīdamies uz Raidelu.
- Pārējie.
- Man vajadzīgi vārdi.
Ielūkojies Metam acis, Raidels sacīja:
- Tev vajadzīgs tikai viens vārds. Kīnens Drakers. Šis lielā mērā ir viņa šovs. Viņš noteikti visu zina.
- Kur es viņu varu atrast?
- Kolumbijas apgabalā. "Amerikāņu brīvības centrā". Ideju ģenerēšanas firmā. - Tanī mirklī iezvanījās Raidela BlackBern/. Viņš izņēma aparātu no kabatas, ieskatījās ekrānā un sarauca pieri.
Mets jautājoši pavērās uz viņu.
Raidels palocīja galvu. Zvanīja Drakers.
Viņš nospieda atbildēšanas taustiņu.
- Ko dari? Pie velna, kur tu esi? - Drakers asi noprasīja.
- Tu tik vēlu vēl strādā, Kīnen? - Raidels zīmīgi palūkojās uz Metu un ar brīvo roku mudināja palikt uz vietas.
- Ko dari, Lerij?
- Tiekos ar meitu. - Raidels ļāva Drakeram aptvert jaunumus. Tā kā viņš neko neteica, Raidels turpināja: - Domāju, ka pēc tam varētu doties uz New York Times un mazliet papļāpāt ar žurnālistiem.
- Kāpēc tev tas vajadzīgs?
- Tāpēc, ka es nezinu, kas tev padomā, taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas nav mūsu izvirzītais mērķis, - Raidels nikni atcirta.
Drakers skumji nopūtās.
- Paklau, es kļūdījos, ja? Rebekas nolaupīšana bija mazliet pār mēru. Es to zinu. Piedod. Taču tu neatstāji man izvēles iespējas. Un mēs šajā lietā esam kopā. Mēs gribam vienu un to pašu.
- Tu to nedari tādēļ, lai glābtu planētu, Kīnen. Un mēs abi to zinām.
- Mēs gribam vienu un to pašu, Lerij. - Drakera balss skanēja , nosvērti. - Tici man!
- Un kas tas ir?
Bridi paklusējis, Drakers sacīja:
- Satiksimies kaut kur. Jebkur. Vietu izvēlies pats. Uzklausi mani! Es izstāstīšu visu. Un pēc tam tu izlemsi, vai joprojām gribi uzgāzt to visu mums uz galvas.
Raidels palūkojās uz Metu un Rebeku, ļaudams Drakeram mazliet pasvīst. Viņš zināja, ka vajadzētu Drakeru uzklausīt. Uz spēles likts pārāk daudz - viņa dzīve, sasniegumi un nākotnes ieceres.
- Es padomāšu, - viņš stingri attrauca un beidza sarunu.
- Ko viņš gribēja? - Mets jautāja.
- Aprunāties. Pārliecināt mani piedalīties spēlē.
Mets palocīja galvu un tad norādīja uz Raidela BlackBerry.
- Tevi varbūt izseko.
Izbrīnīts Raidels pacēla viedtālruna aparātu.
-Šo?
- Mūs arī izsekoja. Ar mana drauga tālruņa starpniecību. Lai gan mēs bijām ļoti uzmanīgi un ieslēdzām to tikai uz īsu bridi.
Raidels nešķita pārliecināms.
- Tam pietiek ar laiku, kas vajadzīgs, lai no tava telefona nosūtītu īsziņu.
Mets nesaprata.
- Tā ir mūsu tehnoloģija, - Raidels paskaidroja. - Spiegpro- grammatūra, ko mēs izstrādājām Nacionālās drošības pārvaldes vajadzībām. Bet neuztraucies. Viss ir kārtībā, mans telefons ir vakcinēts.
Paraustījis plecus, Mets novērsās, bet pēc mirkļa atkal paskatījās uz Raidelu.
- Ko iesāksi?
- Nezinu, - Raidels atbildēja, brītiņu apdomājies. Tālāko stratēģiju viņš vēl nebija apsvēris. Iespēju gan nebija daudz, jo šķita, ka viss brūk un jūk. Bet Rebekas zvans bija mainījis viņa uzskatus. Viņš paraudzījās uz meitu, kuras drošība bija pats svarīgākais. - Šeit, Bostonā, palikt mēs nevaram, - Raidels sacīja Metam. - īpaši pēc tavas nelielās vizītes. Šajā pilsētā nav iespējams paslēpties. Par jebkuru mūsu uzturēšanās vietu tūdaļ taps zināms presei un Medoksam.
Mets pamāja ar galvu, apsvēra savas izredzes un tad sacīja:
- Vai negribi to redzēt?
-Ko?
- Savu roku darbu. Visā tā krāšņumā.
Apdomājies Raidels noteica:
- Pie velna, kāpēc ne? Brauksim!
67
Hjūstona, Teksasas štats
Pūli varēja redzēt jau no debesīm.
Sākumā Greisija viņus neievēroja. Lidmašīna meta lokus ap nelielu lidostu, laizdamās arvien zemāk. Apmēram tūkstoš pēdu augstumā viņa manīja tikai viengabalainu masu, tumšu traipu bāli ziemīgajā apvidū, kas ieskāva pelēka betona akrus. Satiksmes sablīvējumi bija neiedomājami, visi mazie celiņi, kas veda uz nolaišanās laukumu, pilni ar automobiļiem, kuri salikti nekārtīgos puduros - gluži kā tikko izbērti Lego klucīši. Bija skaidrs, ka tuvākajā laikā tie nekur nebrauks. Sastrēgumi valdīja līdz pat apvedceļam, kas vairākas jūdzes visos virzienos bija pārpilns transporta līdzekļiem. Cilvēki gluži vienkārši atstāja automobiļus ceļa malā un tālāk uz lidostu devās kājām, sekojot pārējiem - gluži kā popmūziķu cienītāji uz brīvdabas koncertu. No visām pusēm viņi plūda uz lidostas ziemeļrietumu stūri un pulcējās netālu no skrejceļa ziemeļu gala.