Greisijai šī lidosta nebija pazīstama. Dārbijs paskaidroja, ka policijas priekšnieks lūdzis izvairīties no Hobija lidostas un Džor- dža Buša starpkontinentālās lidostas un nosēsties Elingtona lidostā. Tādējādi, pirmkārt, netiktu traucēti komerciālie reisi uz pilsētu un prom no tās. Elingtona lidosta bija neliela, lielākoties izmantota militārām vajadzībām. Vairāki privāto lidmašīnu operatori te uzturēja savus pilno pakalpojumu kompleksus, taču to neizmantoja visas aviolīnijas. Tajā pat nebija termināļa - vien pā- " ris skrejceļu un rinda ar nevienādiem angāriem, kur mājvietu radusi Krasta apsardze, Nacionālā Aeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvalde, tāpat kā Teksasas Gaisa Nacionālā gvarde, kuras slavenākais karavīrs Vjetnamas kara laikā bija Džordžs Vol- kers Bušs, gatavs izjaukt jebkuru Vjetkonga uzbrukumu Hjūsto- nai. Elingtona lidostā arī pūļa kontrole būtu daudz vieglāka, jo administrācija bija pieradusi pie masu pasākumiem - galu galā šeit ik gadu notika aviošovs "Spārni virs Hjūstonas".
Lai gan Greisija bija gatava derēt, ka tādu ļaužu pieplūdumu Elingtona lidosta vēl nav piedzīvojusi.
Lidmašīna nosēdās bez starpgadījumiem un aizslīdēja līdz skrejceļa galam, nobrauca vēl kādus simts jardus un tad apstājas pie liela atvērta angāra. Netālu bija novietots divdzinēju helikopters, kam līdzās stāvēja divi vīri. Kapteinis izslēdza Gulfstream lidmašīnas dzinējus. Kad tie apklusa, salonā ielauzās troksnis no āra - pārdabiskais aplausu un gaviļu vilnis bija tik skaļš, ka pārvarēja it visas izolācijas kārtas un trīskārtīgos iluminatoru sdk- lus.
Greisija palūkojās uz tēvu Hieronimu. Viņš likās sasprindzis un satraukts, uz pieres mirdzēja sviedru lāsītes. Pasniegusies Greisija pieskārās viņa plaukstai un uzmundrinoši pasmaidīja.
- Viss būs labi, - viņa sacīja. - Šie cilvēki ieradušies jūs sveikt.
Tēvs Hieronims stoiski pasmaidīja, gluži kā samierinoties ar savu jauno lomu.
Priestera noskaņojums uzjundīja Greisijai atmiņā to pašu neomulību, ko viņa bija izjutusi uz torņa jumta, un neviļus nācās nodoties prātojumiem, kādēļ nepārņem atvieglojums par atgriešanos uz drošas un cietas zemes. Viņa paraudzījās uz Doltonu - tas jau bija sakārtojis kameru un ieslēdzis BGAN satelītu šķīvi, lai nodrošinātu tiešraidi.
- Esi gatava? - viņš jautāja Greisijai.
- Nē, - viņa atbildēja, nedroši pasmaidījusi.
Nelsons Dārbijs gaidīja pie tukšā laukuma un novērtēja skatītāju pūļa radīto kņadu. Viņš bija pieradis pie lielām masām, jo viņa baznīca katru svētdienu pulcēja vairāk nekā desmit tūkstošus cilvēku, bet īpašos gadījumos de pārsniedza piecpadsmit tuk- stošus. Taču te viss bija pilnīgi citādi. Parasti deši viņš gādāja par pūļa uzkurināšanu, viņš bija katalizators. Cilvēki uztvēra viņa enerģiju un atbildēja, kad tas bija nepieciešams. Viņš nebija radis pie pasīva vērotāja lomas, kad masas aiz barjerām lidlauka malā dzirksteļo pašas no sevis. Visi aplaudēja un skaļi gavilēja, it kā sagaidītu Bono atkārtoti iznākam uz skatuves. Kāda grupa pa kreisi no Dārbija dziedāja "Es esmu glābts" un šūpojās melodijas ritmā. Un tēvs Hieronims vēl pat nebija izkāpis no lidmašīnas.
Mācītājs palūkojās pa kreisi, kur sastindzis stāvēja sirmais gubernators, un veltīja viņam visžilbinošāko smaidu, kādu vien varēja izmocīt, un tad pagriezās uz otru pusi. Tur stāvēja Rojs Būsema. Kad abi saskatījās, žurnālists svinīgi palocīja galvu.
Paliecies tuvāk, Dārbijs klusi sacīja:
- Lieliski, amigo.
Būsema tikai pamāja ar galvu, bet neatrāva acis no lidmašīnas durvīm, kas tobrīd vērās vaļā.
Pūlis ieaurojās. Ievelkamais traps noslīdēja lejā un atdūrās pret zemi. Trīs Dārbija vīri izritināja sarkanu paklāju, kas bija sagatavots speciāli tēvam Hieronimam.
Neaicinādams savus viesus pievienoties, viņa svētība Dārbijs devās tuvāk lidmašīnai un puspagriezienā majestātiski pamāja pūlim, veltot tam savu satriecošo smaidu. Skaļi saukdami sveicienus, cilvēki drūzmējās pie barjerām, ko bija izveidojusi policija un kas tik tikko aizturēja spiedienu. Mācītājs nostājās trapa pakājē. Gubernators viņam sekoja, atdarinādams Dārbija mājienu pūlim, taču īstais brīdis bija palaists garām un atbilde vairs nešķita tik varena.
Tēvs Hieronims nogludināja savu sutanu un aizgāja līdz lidmašīnas priekšgalam. Viņš šķita apjucis un apmulsis - gluži kā apmaldījies svešā zemē. Viņš pagriezās pret Greisiju, sejā vidēja pirmītējais nemiers. Brālis Emins spēra soli tuvāk priesterim un satvēra viņa roku abās plaukstās.
- Viss būs labi, - viņš mierināja.
Greisija satraukta gaidīja, kad tēvs Hieronims nomierināsies. Tas dziļi ievilka elpu, izslējās un apņēmīgi palocīja galvu.
- Vai varam sākt? - Greisija pajautāja, norādot uz Doltonu un viņa kameru. Brālis Emīns nopētīja tēvu Hieronimu, tad pagriezās pret Greisiju un pamāja. Greisija uzlika austiņas, pacēla pie lūpām savu BlackBerry un deva Roksberijam klusu signālu.
Saliecies tēvs Hieronims izgāja pa lidmašīnas durvīm un nostājās trapa augšgala laukumiņā. Greisija un Doltons palika salonā un filmēja priesteri no mugurpuses. Pūlis reaģēja ar pērkon- dimdošām gavilēm un slavinājumiem. Tēvs Hieronims sastinga un ļāvās šim līksmes vilnim, pārslidinot skatienu cilvēku jūrai, kas pletās lidostā. Greisija izstiepa kaklu, lai labāk redzētu notiekošo - daudzi turēja transparentus, citi bija pacēluši rokas. Skanēja saucieni un vaimanas, daži raudāja prieka asaras, un barjeras tik tikko apvaldīja dedzības pārņemto ticīgo straumi. It visur bija redzamas televīzijas kameras un pārvietojamās radiokompā- niju brigādes, un viņu milzīgo satelītu šķīvju dēļ lidosta sāka līdzināties SETI jeb ārpuszemes civilizāciju meklējumu projekta izmantojamai instalācijai.
Tēvs Hieronims pacēla vispirms vienu roku, tad otru - šāds žests liecināja par pazemību, nevis šovmena ieradumu. Pūlis kļuva teju nevaldāms, aplaudēja un sāka kliegt, ikviens neatņemda- mies raudzījās augšup un prātoja, vai savām acīm skatīs brīnumu. Tēvs Hieronims nedaudz atlieca galvu - ari prātodams, vai debesīs kaut kas parādīsies, - taču šķita, ka viņš neko ipašu negaida. Priesteris palūkojās uz brāli Emīnu un Greisiju, tad spēra soli uz pirmā pakāpiena un drīz vien nonāca viņa svētības Dār- bija sirsnīgajos apskāvienos.
Greisija un Doltons sekoja viņam un pieklājīgi pagāja sānis.
- Vai signālu saņemat? - Greisija jautāja Roksberijam, kurš atradās studijā un vadīja raidījumu.
- Protams, - žurnālistes austiņā atskanēja Roksberija balss. - Turpiniet!
Viņa vēroja, cik stingri Dārbijs turēja plaukstās priestera roku un kā viņam kaut ko iečukstēja ausī. Šķita, ka priesteri šie vārdi izbrīna, un tad viņš vilcinādamies palocīja galvu.