Dārbijs pagriezās pret auditoriju, pacēla rokas un ar mājienu lūdza pūli nomierināties. Lai kņada norimtu, bija vajadzīgs krietns brīdis, un pēc tam klusums šķita teju pārdabisks. Gaisā jautās gaidas un ļaunas priekšnojautas. Tad palīgs pasniedza Dārbijam mikrofonu, un viņš pacēla roku.
- Brāļi un māsas Kristū, - viņš dunošā balsi iesāka. - Sveicieni jums visiem mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā! Paldies, ka esat ieradušies, lai kopā ar mani sagaidītu tik īpašu viesi, proti, tēvu Hieronimu. - Pūlis atbildēja ar mežonīgām gavilēm, un Dārbijs turpināja: - Kā jau jūs zināt, rit ir sevišķa diena. Rīt ir Ziemassvētki, kas mums ir ārkārtīgi nozīmigi, un tomēr… šis ir bridis apstāties, pazemīgi noliekt galvu un padomāt par šiem vētrainajiem laikiem, kuros mums jādzīvo un kas uzliek dažādus pārbaudījumus, padomāt par visu, ko mēs varējām darīt, lai uzlabotu pasauli, un ko mums nesīs nākotne. Vēl pirms dažām dienām es biju norūpējies. Biju satraucies un noraizējies. Man bija grūti ļauties cerībai. Un tāpat kā daudzi no jums es nodevos lūgšanām. Es lūdzu Dievu apžēloties par mūsu diženo nāciju. Nesūtīt tai sodu, ko mēs neapšaubāmi esam pelnījuši par mūsu daudzajiem pārkāpumiem, piemēram, nogalinot miljoniem vēl nedzimušu bērnu. Es lūdzu Dievu, lai tas ir žēlīgs, uzliekot mums smago nastu, ko esam izpelnījušies par saviem grēkiem. Jo esam pieļāvuši, ka mūsu zinātnieki eksperimentē ar stumbra šūnām un kolaideriem. Jo esam pieļāvuši, ka mūsu bērnus ekspluatē nenormāli anarhisti, kas patlaban kontrolē sabiedrības izglītošanu un Holivudu. Jo esam toleranti pret tiem, kas gribētu aizliegt Ziemassvētkus vispār. Un kad tik diža nācija kā mūsējā pārdzīvo tik vētrainus laikus, kad tik diža nācija kā mūsējā ir nospiesta uz ceļiem, vienīgais normālais garīgais solis ir tas, ko mums, krietniem kristiešiem, būtu jāsper nepārtraukti. Proti, jālūdz Dievs. Jālūdz, lai Viņš vada mūs un palīdz atdzimt. - Dārbijs uz mirkli apklusa, ļaujot pūlim aptvert šos drūmos vārdus. Vispārējā klusumā atskanēja vien "Āmen" un "Lai slavēts Dievs!". Tad Dārbijs dziļi ievilka elpu un žilbinoši uzsmaidīja saviem klausītājiem. - Un, ziniet? Es domāju, ka Dievs dzird mūsu lūgšanas! - viņš iesaucās, izraisot jaunu "Aleluja" un "Āmen" vilni. - Es zinu, ka Viņš dzird mūsu lūgšanas! Un es ticu, ka Viņš sūta mums atbalstu, kas palīdzēs izvest nāciju un mūsu planētu no morāles katastrofas un varbūt pat Trešā pasaules kara. Atbalstu dievbijīga, dziļi apgarota cilvēka veidolā. Šis cilvēks visu savu mūžu veltījis nesavtīgam darbam, palīdzot saviem brāļiem. Tādēļ es lūdzu jūs kopā ar mani sveikt krietno tēvu Hieronimu mūsu diženajā Teksasas štatā! - Dārbijs paziņoja, izraisīdams vēl trokšņainākas gaviles nekā iepriekš.
Tēvs Hieronims klusēdams nopētīja puli. Tad palūkojās uz Greisiju. Viņa stāvēja līdzās Doltonam ar mikrofonu rokā, taču tobrīd neko neteica. Priestera acīs viņa ieraudzija to pašu apmulsumu un satraukumu, kas tajās bija manāms uz klostera torņa jumta, kad debesīs parādījās zīme. Šķita, ka viņš jūtas neomulīgi.
Dārbijs aplika roku priesterim ap pleciem un pievērsa viņa skatienu pūlim.
-Tagad es izteikšu tēvam Hieronimam kādu īpašu lūgumu un ceru, ka jūs visi man pievienosieties, jo tas ir nācis no sirds, no Teksasas sirds un no visas nācijas sirds. - Viņš pagriezās pret priesteri un sacīja: - Es zinu, ka esat noguris un piedzīvojis dažus nelāgus brīžus, taču visu šo cilvēku un visas valsts vārdā lūdzu jūs pagodināt ar savu klātbūtni mūsu rītdienas īpašo dievkalpojumu.
Pūlis piekrītoši uzgavilēja un priecīgi aplaudēja. Dārbijs pacēla roku, lai to nomierinātu, tad paskatījās uz tēvu Hieronimu, pietuvināja mikrofonu viņa mutei un gaidīja atbildi. Priesteris kādu brīdi lūkojās mācītājam acīs, pamāja ar galvu un nočukstēja:
- Protams.
- Viņš piekrita! - Dārbijs skaļi paziņoja, un pūlis atkal satrakojās. Viņš vēlreiz pacēla roku, lai apslāpētu troksni, un turpināja: - Un arī jūs visi esat aicināti! Ikviens no jums! - Viņš norādīja uz klātesošajiem. - Pavadiet dienu kopā ar saviem mīļajiem, ap- ēdiet tītarus un uzdziediet korāļus. Un sešos vakarā atnāciet uz Reliant parka stadionu. Tur visiem pietiks vietas. - To dzirdot, pūlis izplūda priecīgās ovācijās.
Atzinīgi pamājis ar roku, Dārbijs uzlika gādīgu roku priesterim uz pleca, lai žurnālisti varētu uzņemt vislabākās fotogrāfijas, kādas vien iespējamas, un tad vedināja viņu prom uz angāru pa labi no abiem.
- Tagad mēs attālināmies no pūļa, - Greisija sacīja Roksberi- jam, kad kopā ar Doltonu jau sekoja garīdzniekiem, nepārtraucot tiešraidi. -Šķiet, mes dosimies… - Atskanēja helikoptera dzinēju rūkoņa, un sāka švīkstēt rotoru lāpstiņas. - Mēs dodamies uz helikopteru, Džek. Tēvs Hieronims tiks aizvests no šejienes. Tā vien liekas, ka šobrīd tāds transporta līdzeklis ir vienīgais reālais. Domāju, ka sakari pārtrūks, taču mēs kameru neizslēgsim un būsim atkal tiešajā ēterā, tiklīdz to varēs nodrošināt.
Helikopterā iekāpa visi - Dārbijs, divi viņa palīgi, priesteris un mūks, Greisija un Doltons. Jau pēc minūtes lidaparāts atrāvās no zemes, apmeta likumu virs pūļa un uzņēma kursu pilsētas virzienā. Pa pēdām tam traucās divi ziņu dienestu helikopteri.
68
Hjūstona, Teksasas štats
Mets paliecās uz priekšu, neatraudams skatienu no plazmas ekrāna, kas bija piestiprināts pie sienas Hobija lidostas aviācijas pakalpojumu sniedzēja administrācijas atpūtas telpā. Arī Raidels sēdēja turpat. Viņš bija nokārtojis nakts reisu no Bosto- nas uz Hjūstonu, aizņemoties lidmašīnu no kāda sava drauga. Viņi tika izsēdināti Hjūstonā, bet lidaparāts aizvizināja Rebeku uz Losandželosu, kur viņa apmetīsies relatīvā drošībā pie kāda sena drauga un iejuks lielpilsētas drūzmā. Hobija lidostā Raidels bija panācis iespēju izmantot aviācijas pakalpojumu sniedzēja telpas, jo uzskatīja par prātīgu palikt lidostā, tur izlemt, kāds būtu nākamais solis, un tikai tad doties uz pilsētu, kur iespējama satikšanās ar ienaidnieku. Tad viņi apsēdās un sāka
skatīties televīziju.
Tiešraidē bija redzama Greisija Ļogana, un reportāžu nodrošināja kanāla operators, kurš filmēja no lidostas galējā stūra. Nolūkojies, kā aizlido helikopters, Mets saguma. Viņš bija cerējis virs viltus priestera galvas ieraudzīt zīmi un uztvert tās parādīšanos kā vēsti, ka tuvumā atrodas Denijs. Brīnums nenotika, taču tas neatturēja Metu no ciešas skatīšanās ekrānā, cenšoties samanīt kaut ko aizdomīgu. Tad tiešraide beidzās - ar ainu, kas uzņemta no ziņu dienesta helikoptera, kas sekoja galvenajam lidaparātam.
Mets atslīga dīvānā, atspieda galvu pret to un aizvēra acis.
- Reliant stadions, - viņš sacīja. - Tā ir Houston Texans futbola komandas mājvieta, vai ne?
Raidels jau bija ieslēdzis savu BlackBern/ viedtālruni.
- Palūkosim, kāds rit būs laiks.
- Kāpēc? - Mets jautāja.
- Stadionam ir ievclkams jumts. Ja prognozes nesolīs lietu, jumtu noņems. Ja dek plānota zīmes parādīšanās, jumts viņiem dkai traucēs.
Joprojām atgāzis galvu, Mets skatījās griestos un tad dziļi ievilka elpu.
- Tātad rīt, - viņš novilka.
Kādu brīdi abi sēdēja klusēdami un iegrima domās, lai aptvertu visas iespējas. Mets raudzījās griestos un sajuta pieaugošu optimismu. Pamazām viņš piekļuvis tuvāk Denijam un līdz šim vēl palicis dzīvs. Diemžēl nebija skaidrs, vai tā būs arī turpmāk.
- Atrast Deniju nebūs viegli, - Raidels sacīja. - Stadions ir milzīgs.