Mets sarauca pieri - viņš domāja par kaut ko citu.
- Varbūt nemaz nevajadzēs. - Mets paraudzījās uz Raidelu.
- Drakers teica, ka grib aprunāties, vai ne?
- Cik man zināms, viņš ir Kolumbijas apgabalā, - Raidels paziņoja. Tad pēkšņi viņam kaut kas ienāca prātā. - Bet varbūt arī šeit, lai būtu klāt lielajos notikumos.
- Piezvani viņam! Pasaki, ka esi šeit un arī viņš varētu braukt šurp, ja vēl nav ieradies.
Raidels apsvēra šādu priekšlikumu. Šķita, ka tas ir patīkams, tikai viņš to neizrāda.
- Viņš kļūs aizdomīgs.
- Bet viņš grib tikties ar tevi, - Mets attrauca, paraustījis plecus.
- Un to mēs varam kontrolēt. Mēs izvēlēsimies vietu. Mēs būsim gatavi. Turklāt neliekas, ka mums būtu vēl desmit citu variantu. - Vēlreiz visu pārdomājis, viņš palocīja galvu un sacīja: - Zvani!
- Esi pārliecināts? - Raidels pajautāja.
- Atvilini viņu šurp, - Mets mudināja. - Domāju, ka mums abiem gribētos dzirdēt, kas tam nelietim sakāms.
69
Riveroksa, Hjūstona, Teksasas štats
Teritoriju ap Dārbija māju pilnībā bija ielenkusi policija. No trijām pusēm četru kvartālu attālumā bija izvietotas barikādes, un
iebraukt tālāk ļāva tikai vietējiem iedzīvotājiem. Aiz mājas pletās golfa laukums, un arī pieeju klubam stingri kontrolēja policisti, kas ar suņiem patrulēja pa grīniem, lai izdzenātu pārāk dedzīgus ticīgos un saniknotus fanātiķus. Gubernators bija licis Nacionālajai gvardei būt kaujas gatavībā - ja rastos nepieciešamība pēc papildspēkiem.
Helikopters nosēdās golfa kluba stāvlaukumā, un pasažierus pāri visai teritorijai līdz namatēva savrupmājai aizveda policijas eskorts. Baltie ziņu dienestu furgoni ar daudzajiem satelītu šķīvjiem uz jumta drūzmējās pie paša kordona. Pie barikādēm spiedās histēriski noskaņoti atbalstītāji, aicinot tēvu Hieronimu nākt laukā un aprunāties, - visi gribēja redzēt Tā Kunga vēstnesi. Viņu rindās bija iefiltrējušies pāris ķerto, kas nepārtraukti buldurēja par draudošo pasaules galu, taču lielākoties tika skandētas slavas dziesmas un korāļi, kas bija dzirdami visā apkārtnē.
Greisiju un Doltonu aizveda uz istabu viesu nama pirmajā stāvā - līdzās lielajai savrupmājai. Brālis Emīns apmetās blakus istabā. Tēvam Hieronimam tika ierādīti ērti viesu apartamenti otrajā stāvā. Bija iecerēts, ka viņi visi uzturēsies Dārbija namā līdz pat lielajam dievkalpojumam nākamās dienas vakarā.
Ogilvijs jau bija pilsētā un pieprasīja regulāras tiešraides reportāžas no Dārbija īpašuma. Greisija un Doltons sagatavoja skatītājiem ieskatu par apkārtne notiekošo, taču nespēja nointervēt tēvu Hieronimu, kurš atpūtās savos apartamentos un lūdza viņu netraucēt.
Kad Greisija beidza runāt ēterā, Doltons ieskatījās rokas pulk- • stenī un sacīja:
- Es aizbraukšu līdz lidostai pēc skycam kameras un pārējām mantām. Varbūt izdosies nopirkt kādas drēbes, ja veikali nebūs pārpildīti. Vai tev kaut kas vajadzīgs?
- Kāda cita realitāte? - Greisija iespurcās.
- Neesmu pārliecināts, ka veikalā Gap tādas pārdod, taču mēģināšu kaut ko atrast. - Doltons pasmaidīja un devās prom.
Iegājusi atpakaļ istabā, Greisija sabruka gultā. Pēdējās dienas bija visai smagas, un gala tām neredzēja. Viņai izdevās iemigt, taču jau pēc trim minūtēm iezvanījās tālrunis.
Viņa sameklēja savu BlackBern/, taču ne jau tas traucēja. Parakņājusies dziļāk somā, viņa ieraudzīja mirgojam vēl vienu zilganu ekrāniņu - tas bija Finča aparāts. Viņa izbrīnīta lūkojās uz vārdu ekrānā - zvanīja Gerets Vilebijs. Sākumā viņa šo cilvēku neatcerējās, bet tad attapa, ka tas ir BBC dokumentālo filmu producents.
Izrādījās, ka Vilebijs nav dzirdējis par Finča nāvi, un šis ziņas viņu pārsteidza. Vilebijs pastāstīja Greisijai, ka ar Finču nav pazistams, taču saņēmis no viņa zvanu.
Uz brīdi iestājās neomulīgs klusums, un tad Greisija sacīja:
- Jūs droši vien esat iepriecināts, ka jums beidzot atļāva doties uz turieni un aprunāties ar tēvu Hieronimu, vai ne?
- Ko jūs ar to gribat teikt? - Vilebijs izklausījās apmulsis.
- Ja viņi nebūtu piekrituši vai arī jūs neuzstātu… Kas zina, kā viss būtu noticis. Es zinu, ka mēs droši vien nebūtu aizlidojuši uz Ēģipti.
- Par ko jūs runājat? - Vilebijs joprojām neko nesaprata. - Viņi paši mūs sameklēja.
Šāds paziņojums ķēra Greisiju gluži kā zibens šautra. Viņa izslējās.
-Ko?
- Viņi ieradās paši. Jā, protams, mēs bijām tur. Uzņēmām dokumentālo filmu un tā tālāk. Bet mēs viņu nemeklējām. Mums pat nebija ne jausmas, ka tēvs Hieronims ir tajā alā.
Greisijai bija grūti aptvert jaunumus.
- Kā tad jūs īsti satikāties?
- To laikam varētu saukt par absolūtu nejaušību, - Vilebijs atzina. - Mūsu galvenais mērķis bija Svētās Katrīnas klosteris Sī- nāja pussalā, nevis Sīriešu klosteris. Mēs filmējām Psoja klosteri. Esat par tādu dzirdējusi?
- Esmu gan, - Greisija apstiprināja.
- Stāsts par to, kā Psojs pieķēdējis savus matus griestiem, lai pats neaizmigtu, ir visnotaļ aizraujoša detaļa, kas paspilgtina jebkuru reportāžu. Kamēr mēs bijām tur un iegādājāmies krājumus kādā nelielā veikaliņā, mūs uzrunāja mūks no Sīriešu klostera. Viņš izstāstīja, ka tēvs Hieronims uzturas vienā no alām un uzvedas diezgan dīvaini. Gluži kā apmāts, tikai laba nozīmē. Mums tāda ziņa bija tieši laikā.
- Pagaidiet! - Greisija izgrūda, mēģinādama izprast Vilebija vārdus. - Man šķita, ka visi zina par tēva Hieronima dzīvošanu alā.
- Neviens neko nezināja.
- Bet mēs redzējām, - Greisija iebilda. - Materiāls bija visiem pieejams.
- Protams. Pēc tam, kad mēs to uzfilmējām, - Vilebijs palaboja. - Tad tas nonāca visos medijos. Pirms mums neviens nezināja, ka viņš vispār ir Ēģiptē. Viņš bija paņēmis savu "atvaļinājumu", atceraties? Nevienam netika teikts, kurp viņš devies. Mēs jau sākām spriest, ka viņš gājis bojā. Tādējādi viss notika diezgan nejauši.
- Ko jūs ar to gribat teikt?
- Pirmām kārtām, mēs nebūtu satikuši to mūku, ja nebūtu mūsu materiālu atlases redaktora. Viņam es tiešām esmu pateicību parādā.
- Par to, ka deva jums zaļo gaismu?
- Nē, vispirms par to, ka deva mums uzdevumu, - Vilebijs priecīgi atsaucās. - Tā bija viņa ideja. Viņš to izdomāja.
Greisija juta pieaugam spiedienu deniņos.
-Oho! Mazliet atkāpsimies. Jūs gribat teikt, ka uz turieni tikāt nosūtīti? Tā nebija jūsu iecere?
-Nē.
- Tad kā tieši viss sākās? Lūdzu, izstāstiet man pilnīgi visu!
- Jūs jau zināt, kā tas notiek, - anglis sacīja. - Mēs piespēlējam idejas par programmām, kuras vēlētos uzņemt. Darām to tik ilgi, kamēr kaut kas noklikšķ. Mēs vienojamies par budžetu un grafiku un ķeramies pie darba. Bet šoreiz tā nenotika. Mēs izteicām dažādas domas, mani vairāk interesēja materiāls par savādajiem un diezgan sadistiskajiem aicinājumiem sprediķos par laiku beigām jūsu valstī. Jūs jau zināt, par vājprātīgajiem, kuri mudina pasauli trakot līdzi. Tad atgriezās materiālu atlases redaktors un piedāvāja reportāžu trijās daļās, kam piesaistīti amerikāņu partneri, Un tā mēs pieķērāmies šim stāstam. Salīdzinājām Austrumu un Rietumu pieeju garīgumam. Tas gan bija cits, taču aktuāls sižets, turklāt ar pieklājīgu finansējumu. - Vilebijs uz mirkli apklusa, izvērtējot sarunu, un tad pavaicāja: - Ja drikst zināt, Ļoganas jaunkundz, kādēļ uzdodat šos jautājumus?