Greisija instinktīvi vēlējās aizsargāties. Par spīti visam tikko dzirdētajam, kāda klusa iekšējā balstiņa mudināja slēpt savus secinājumus.
- Tāpat vien, - viņa sameloja. - Es tikai… Laikam gribas pamatīgāk saprast, kas tieši mūs tiktāl novedis. Un kāpēc gāja bojā Finčs. - To pateikusi, viņa ar šausmām sev pārmeta tik necienīgu kolēģa nāves fakta izmantošanu un cerēja, ka Finčs to piedos. - Sakiet, lūdzu, - viņa turpināja, - vai jūs atceraties, kā sauca to mūku, kurš jums izstāstīja par tēvu Hieronimu?
- Jā, protams, - Vilebijs attrauca. - Visnotaļ interesants puisis. Daudz pārdzīvojis, saprotiet. No Horvātijas. Tas bija Emīns. Brālis Emīns.
Greisijai šķita, ka viņa slīkst. Ka ir iekļuvusi milzīgā šaubu virpulī, kas iesūc viņu arvien dziļāk atvarā. Atvarā, ko veido Vilebi- ja vārdi un iepriekš dzirdētās frāzes, kas tagad uzpeldēja atmiņā.
Viņa mēģināja tās sakārtot ne dk draudīgā apveidā, lai aizgai- nītu ļaunās priekšnojautas, taču pūliņi izrādījās velti. Šos faktus nebija iespējams iztulkot greizi.
Tapa skaidrs, ka viņiem melots.
Aizvērusi acis, viņa atcerējās sarunu automobilī, kad viņi brauca prom no Kairas lidostas. Prātā atausa brāļa Emīna tēls, kad viņš stāstīja par filmētājiem, kuri dedzīgi lūgušies atļauju satikties ar tēvu Hieronimu, un abatu, kas galu galā piekāpies.
Klaji meli.
Kāpēc?
Nelāgas domas šaudījās uz visām pusēm. No šī pretrunīgo versiju un aizdomu tīkla izvijās vēl kāds sarunas fragments. Tas atbrīvojās, izšāvās ārā un ieķērās viņai apziņā.
Paņēmusi tālruni, viņa uzmeklēja to numuru, no kura bija zvanījis abats. Bija vajadzīgas vairākas sekundes, lai signāls pārvarētu teju pusi pasaules. Pēc trešā pīkstiena klausuli pacēla šoferis Jūsufs. Tātad tas bija viņa mobilais tālrunis. Ēģiptē bija vakars, taču ne pārāk vēls. Neizklausījās, ka viņš būtu pamodināts.
- Jūsuf, - Greisija ierunājās balsī, kas apliecināja steigu. - Zvanīdams man atceļā no Kairas lidostas, abats pateica kaut ko savādu. Kaut ko par mana drauga brillēm. Atceraties?
- Jā, - Jūsufs atbildēja mulsuma pilnā tonī, it kā nesaprastu, kas Greisijai prātā.
- Viņš teica, ka iekšā bijis tumšs un tādēļ kāds uzkāpis uz tām. Vienkārši nav tās pamanījis. Tātad tās brilles bija kaut kur iekštelpās? Tornī?
Mirkli paklusējis, it kā apdomādamies, Jūsufs sacīja:
-Jā. Tās bija ejā uz torņa augšējo stāvu. Netālu no lūkas. Acīmredzot izkritušas jūsu draugam no kabatas, kad viņš kāpa uz jumta.
- Esat pārliecināts?
- Pilnīgi, - Jūsufs apstiprināja. - Abats man to izstāstīja.
Greisija sajuta asu triecienu pakrūtē.
Bez acenēm Finčs bija gluži kā akls. Lai kā nopūlētos, viņa nespēja iztēloties Finču bez brillēm kāpjam uz jumta un - vēl vairāk - atrodam savu BlackBern/.
Viņa beidza sarunu un pieķēra sevi pētām istabas durvis, it kā aiz tām būtu izeja uz elli. "Kaut kas nesakrīt. Kaut kas nav lāgā. Man kaut kas jādara." Un pirmām kārtām viņa nospieda atrā zvana pogu, lai sazinātos ar Ogilviju.
- Mums jāsatiekas, - viņa paziņoja. Augums šķita sastindzis, acis nebija iespējams atraut no durvīm. - Kaut kas nav kārtībā.
70
Hjūstona, Teksasas štats
Mets piesardzīgi nopētīja viesnīcas foajē un lēni soļoja uz priekšu pa elegantajām telpām. Aracīm meklēja apsardzi, kameras, bēgšanas ceļus un novērošanas punktus. Viņš aizgāja, cik vien tālu varēja, tad steidzās atpakaļ un izmēģināja ceļu līdz viesnīcas kafejnīcai, no kuras pavērās skats uz ielu. Iegaumējis tās izvietojumu, viņš paturēja prātā ieejas un izejas, novērtēja klientus un to skaitu. Tad viņš atgriezās, lai pārbaudītu dienesta ieeju viesnīcas pagalma pusē.
Viņš bija ieradies agri. Raidela satikšanās ar Drakeru bija plānota pec divām stundām. Drakers, iespējams, vēl nemaz nav nolaidies uz Hjūstonas zemes. Turklāt bija norunāts, ka Raidels atklās satikšanās vietu tikai pēc tam, kad Drakers jau būs pilsētā. Tomēr Metam gribējās pārbaudīt viesnīcu vēl pirms Drakera vīriem. Viņš zināja, ka Drakers neieradīsies viens. Ja mazliet paveiksies, viņam līdzi būs Medokss. Lai arī nebija šaubu, ka prednieks skaitliski būs pārāks, Metam bija kāda priekšrocība. Viņam nevajadzēja slēpties. Viņš neuztraucās par to, ka dks pamanīts vai sāksies panika. Viņam bija vienalga, kurš redzēs, ka viņš tajā kafejnīcā izvelk milzīgu ieroci un notēmē Drakeram galvā. Viņam vairs nebija, ko zaudēt. Galvenais bija piespiest stobru Drakeram pie deniņiem un iziet no kafejnīcas kopā ar viņu. Un nebija nozīmes tam, cik daudz skatītāju būs šim nodkumam. Viņam nerūpēja, cik pārbijušies būs viesnīcas klienti. Pats svarīgākais bija rezultāts. Viņš nolēma sēdēt tur, gaidīt izdevīgu mirkli - kamēr Raidels būs izvilinājis no Drakera visu nepieciešamo informāciju - un tad rīkoties.
Vieglāk bija pateikt nekā izdarīt, un tomēr Mets savādā kārtā gaidīja šo brīdi.
Sešus kvartālus uz rietumiem no turienes Greisija kopā ar Ogil- viju stāvēja Sema Hjūstona parkā. Viņas domas drudžaini šaudījās uz visām pusēm, un neviena no tām nebija patīkama.
Viņi stāvēja pie Neihausa strūklakas - instalācijas ar trim bronzas koijotiem, kas šķiet lavāmies klāt medījumam. Vairāki cilvēki pirms dbšanās tālāk apstājās pie strūklakas, lai papriecātos par mākslas darbu. Greisijai gan rāmā ainava nebija ne prātā. Patiesību sakot, viņa nespēja nostāvēt mierā. Nervozas enerģijas pārņemta, viņa atstāstīja ārzemju ziņu dienesta direktoram Vilebija un Jūsufa vārdus.
Šķita, ka Ogilviju Greisijas raizes nesatrauc. Nevainojami koptais, izskatīgais vīrietis ar ērgļa degunu un atpakaļ sasukātiem matiem cauri brillēm bez ietvara pacietīgi vēroja Greisiju.
- Viss ir vienkārši, Greisij, - Ogilvijs sacīja, bezrūpīgi paraustījis piecus. - Tātad tas brālis Emīns neatzinās, ka tieši viņš visiem izstāstījis par tēvu Hieronimu. Varbūt viņš cerēja, ka pats nokļūs ekrānā. Viņa situācijā neviens neatzītos, ka bijis grūti atturēties no iespējas gūt popularitāti.
- Izbeidz, Hel! Melodams viņš ne sekundi nenervozēja. Neizskatījās satraukts vai samulsis. Nekas neliecināja, ka mēs viņu esam pieķēruši. Un kā tad paliek ar Finča brillēm?
- Varbūt tieši tādēļ viņš nokrita? Jo neko neredzēja.
- Tad tās būtu zemē, kaut kur blakus, - Greisija iebilda. - Vai uz jumta, un ari tas neizklausās reāli. Bet… tornī? Augšstāvā? Kā viņš bez tām tik tālu ticis?
- Varbūt brilles nokrita, un viņš pats tās samīdīja.
- Un gluži vienkārši atstāja brilles tur? Neticu. Uzkāpdams uz tām, cilvēks var satriekt vienu lēcu. Nevis abas. Un ar palikušo iztikt, lai vismaz kaut ko redzētu. Bet neviens tās neatstaj mētājamies.
Novērsies Ogilvijs izdvesa saraustītu nopūtu. Šķita, ka viņš zaudē pacietību.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Mums melojuši divi cilvēki, un tas ir jāpārbauda. Kaut kas notiek, Hel. Tā lieta sāk smirdēt.
- Jo viens mūks neatzīstas, ka viņam saceļas, kad viņš ierauga televīzijas kameru? Un otrs meklē attaisnojumu savai neveiklībai?
Greisiju pārsteidza tāda nevērība.
- Mums tā lieta jāizpēta. Jāatrod iespēja aprunāties ar abatu,, noskaidrot, kur tieši tās brilles tika atrastas. Un uzzināt visu par šo brāli Emīnu. Viņš ir no Horvātijas, vai ne? No kuras pilsētas? Cik ilgi uzturas tajā klosteri? Viņam bijusi galvenā loma mūsu krāpšanas izrādē, bet mēs par viņu neko nezinām.