Klusēdams Ogilvijs vērās žurnālistē tik neticīgi, it kā viņa stāstītu par citplanētiešu seksuālajiem'uzbrukumiem.
- Ko tu dari?
- Ko? - Greisija pārjautāja.
- Tu atrodies gadsimta sensacionālākā notikuma epicentrā. Tas ir lielisks materiāls. Gan mums, gan tev pašai. Mūs neviens nepārspēs. Sāc tik bāzt degunu, kur nevajag, sadusmo tik Hieronimu un Eminu, un mēs zaudēsim iespēju raidīt tiešajā ēterā. Un tas labi nebeigsies. Patlaban tu, Greisij, tādu neveiksmi nedriksd atļauties. Šis materiāls ir pārāk svarīgs. Varbūt koncentrējies filmēšanai un uz kādu laiku apvaldi savu paranoju un sazvērestības teorijas?
Greisija pārsteigta vērās Ogilvijā, it kā deši viņš klāstītu pasaciņas par riebīgu vardarbību.
- Hel, ka es tev saku, notiek kaut kas nelāgs. Visu laiku gadās viena "laimīga" nejaušība pēc otras, - viņa sacīja, ar pirkstiem atdarinādama pēdiņas. - Jau no paša sākuma. - Šķita, ka vina sākusi prātot skaļi. - Tu dkai padomā! Nejauši sagadās, ka mēs esam tieši tur, kur irst šelfa ledājs. Mēs tur blakus gluži nevilšus uzņemam sižetu. Pie velna! Mēs tur nemaz nebūtu nonākuši, ja tu nebūtu ieteicis šo materiālu!
Un pēkšņi tas notika. Prāts izdzenāja nesavienojamās domas, kas šaudījās uz visām pusēm, un salika tās pareizā kārtībā. Gluži kā Rubika kuba skaldnes. Viņa pamanīja saikni, kas visu laiku bija acu priekšā, un nonāca pie secinājuma, kas pēkšņi šķita pagalam skaidri saprotams un viennozīmīgi patiess.
Teju nedomādama, viņa izgrūda:
- Ak Dievs! Ari tu esi iesaistīts.
īsajā mirklī starp šo frāzi un Ogilvijā atbildi, tajā nanosekun- dē, kad viņš paskatījās uz Greisiju un atvēra muti, viņa to pamanīja. Sīko, tikko jaušamo vilcināšanos, par kuru brīdināja viņas dziļākie pamatinstinkti. Viņa nevarētu palaist garām tik primiti- vu reakciju, kuras dēļ šķita, ka dvēsele viņai izrauta no krūtīm.
- Greisija, tas jau ir smieklīgi, - Ogilvijs sacīja rāmā toni, kas nepieļauj iebildumus.
Viņa vairs neklausījās. Viņa jau lasīja vārdu patieso jēgu, vērās krunciņās ap Ogilvijā acīm, manīja acu zīlīšu paplašināšanos. Un jutās jau nesatricināmi, pilnīgi un absolūti pārliecināta par savu taisnību.
- Arī tu esi ar viņiem uz vienu roku, vai ne? - Greisija neatlaidās. - Runā, nolādēts! - viņa nokliedza. - Runā, iekams esmu to izstāstījusi itin visiem!
- Paklau, Greisij…
- Tas ir inscenējums, vai ne? - viņa izgrūda. - Viss šis notikums ir viena pamatīga krāpšana!
Ogilvijs spēra soli uz priekšu un pacēla roku, mēģinādams nomierināt Greisiju.
- Uz mums sāk skatīties. Nenostādi sevi muļķīgā stāvoklī.
Viņa atvairīja Ogilvija roku un atkāpās. Prāts drudžaini darbojās.
- Tu mani izmantoji. Visu laiku izmantoji! Jau braucienā uz Antarktidu. Tas tavs atbalsts un aizrautība… Viss ir meli! - Greisija nikni raudzījās uz Ogilviju, jautājumi turpināja birt viņai pār lūpām. - Ko jūs gribat panākt? Pie velna, kas īsti notiek? - Prāts mutuļoja, sakopodams it visas analītisko spēju rezerves. - Jūs to vadāt? Jūs inscenējat Otro atnākšanu? Kādēļ? Gribat pasaulei parādīt jaunu mesiju? Vai tas ir jūsu mērķis? Gribat pievērst savai ticībai visu pasauli?
Klausoties Ogilvijs šaudīja skatienu pa labi un pa kreisi. Tas tikai vēlreiz apstiprināja Greisijas secinājumu.
- Domā, ka es to gribētu? - viņš nošņāca, pūloties saglabāt mieru. - Tu mani labi pazīsti. Tas nu būtu pēdējais, ko es gribētu.
- Tad kāpēc? - Greisija neatlaidās. - Tikai nesāc stāstīt, ka jūs to darāt planētas glābšanas vārdā!
Pēkšņi Ogilvijs mainījās. Šķita, ka viņš nolēmis vairs neizlik- ties. Un viņš veltīja Greisijai dedzības pilnu skatienu.
- Varbūt. Taču galvenokārt mēs gribam glābt mūsu valsti, tas ir pats svarīgākais, - viņš rāmi paziņoja.
Tanī bridi no Greisijas prāta dzīlēm izšāvās vēl kāds secinājums - gluži kā nirējs, kurš pēdējiem spēkiem izpeld virs ūdens un ievelk plaušās gaisu.
- Vai Finčs gāja bojā nelaimes gadījumā? - Tā kā atbilde neatskanēja pietiekami ātri, kaut kas Greisijas sirdī pārtrūka. - Nolādēts, Hel! - viņa iekliedzās un šausmās atkāpās vēl vienu soli. - Saki, ka Finčs gāja bojā nelaimes gadījumā! Runā!
- Protams, - Ogilvijs apgalvoja, kā aizsargādamies papletis rokas.
Taču iekšēja balss Greisiju pārliecināja par pretējo. Par to pašu vēstīja arī Ogilvijā acis un krunciņas ap tām.
- Es tev neticu.
Sirds sāka strauji pukstēt, un viņa spēra vēl vienu soli atpakaļ, pēkšņi aptvērusi, kas notiek apkārt. Tuvumā neredzēja neviena nejauša gājēja vai skrējēja. Tur bija dkai divi puiši akmens cietām sejām, īsi apcirptiem matiem, tumšos uzvalkos un bez kaklasaitēm. Pa vienam pie katras ieejas strūklakas teritorijā. Abu ķermeņa valoda liecināja par sevišķu mērķtiecību.
Viņa-atkal pievērsās Ogilvijam, kurš deva puišiem tikko jaušamu mājienu ar galvu. Tie draudīgā gaitā tuvojās Greisijai, aizšķērsojot jebkuru bēgšanas ceļu.
Neticīgi paskatījusies uz Ogilviju, viņa kāpās atpakaļ.
- Jēziņ, Hel! Ko tu dari?
- To, kas ir nepieciešams, - viņš atbildēja, it kā atvainodamies.
Stāvēšana būtu vislielākā kļūda. Greisija pagriezās uz papēža un aizskrēja tieši pretī vienam no smagsvariem - kliegdama un saukdama palīgā. Viņa mēģināja apmuļķot vareno puisi, strauji metās pa kreisi un tūdaļ atkal pa labi, cerēdama tikt garām, taču nelietis tik pastiepa roku un satvēra bēgli. Pēc pāris sekundēm klāt bija arī otrs smagsvars uzvalkā. Pirmais pagrieza Greisiju apkārt un atlauza viņai rokas aiz muguras, tādējādi laupot iespēju pakustēties. Viņa locījās un mēģināja atbrīvoties, taču tvēriens bija pārāk spēcīgs. Tad viņa ar labo kāju spēra otrajam nelietim tieši pa apakšstilbu. Tas droši vien bija sāpīgi, jo puisis atlēca malā un saviebās, taču tūdaļ atguvās un iesita Greisijai pa seju tik stipri, ka galva pasitās sānis un viņai noklabēja zobi. Greisija sagrīļojās un pacēla acis mirklī, kad otrais nelietis pastiepa roku, lai aizspiestu viņai muti. Viņš kaut ko piegrūda gūsteknei pie deguna - šķita, ka tas ir marles pārsējs. Smārds bija spēcīgs un skābens. Jau nākamajā brīdī viņa juta, ka ļimst. Pēkšņi atskārtusi, ka viens no koijotiem nez kādēļ liekas pārāk draudīgs un vairākas akmens plāksnes izgaist zem kājām, viņa zaudēja samaņu. Galva nokārās, zods atsitās pret krūtīm. Iestājās absolūta tumsa.
71
Hjūstona, Teksasas štats
Viņi satikās pieczvaigžņu viesnīcā pilsētas centrā - tieši tā, kā bija licis Raidels. Atrazdamās gandrīz blakus foajē, Grove Cafe šķita ļoti piemērota. Ta bija labi pārskatāma, ar daudziem klientiem. Raidels tur jutās droši.
Kad viņš ieradās, Drakers jau gaidīja pie zema galdiņa blakus stikla sienai, pa kuru varēja vērot ielu. Bija skaidra, vēla pēcpusdiena, pa plato ietvi pastaigājās tikai daži cilvēki. Drakers pamāja Raidelam.
Tiklīdz Raidels apsēdās, Drakers no portfeļa izņēma nelielu kasti - melnu, smagu, brošētas grāmatas izmērā. Sānā tai bija iemontētas vairākas gaismu izstarojošas diodītes. Viņš nolika kasti uz galda malas.
- Tu taču neiebilsti, vai ne? - viņš jautāja Raidelam. - Es tikai nodrošinos gadījumam, ja tu kaut ko gribi ierakstīt. - Atbildi viņš patiesībā nemaz negaidīja un nospieda nelielu podziņu. Diodes iedegās. Raidels paraustīja plecus un palūkojās visapkārt. Daži apmeklētāji, kuri tobrīd runāja pa mobilajiem tālruņiem, ziņkārīgi pievērsās viņiem un izmisīgi spaidīja savu aparātu taustiņus, lai atgūtu savienojumu. Raidels zināja, ka tas nav iespējams, kamēr Drakers nav izslēdzis savu slāpētāju.