Sazvērnieciski uzsmaidījis Raidelam, Drakers apklāja slāpētāju ar salveti. Pienāca viesmīle, lai pieņemtu pasūtījumu, taču Raidels ar striktu galvas mājienu palūdza viņu aiziet. Viņi nebija* ieradušies, lai iedzertu pēcpusdienas tēju.
- Esmu pārsteigts, ka atrodies šeit, - Drakers sacīja. - Nespēji atturēties? Gribēji efektu redzēt pats savām acīm? - Viņš tikko jaušami pasmaidīja, taču bija skaidri manāms, ka patiesībā cenšas kaut ko noskaidrot.
Raidels nelikās par jautājumu ne zinis.
- Kas tev prātā, Kīnen? - viņš rāmi pajautāja.
Atslīdzis krēslā, Drakers lēni nopūtās un nopētīja Raidelu gluži kā skolas direktors, kuram jāizlemj, ko darīt ar ietiepīgu skolnieku. Pēc brīža viņš teica:
- Vai tu mīli šo valsti?
- Kā, lūdzu? - Raidels neizprata jautājuma būtību.
- Vai tu mīli šo valsti? - Drakers mierīgi atkārtoja.
- Kas tad tas par jautajumu?
Drakers pavēra plaukstas.
- Apmierini manu ziņkāri!
- Protams, es mīlu šo valsti, - Raidels apstiprināja, saraucis pieri grumbās. - Tikai kā tas saistits ar visu pārējo?
It kā saņēmis pareizu atbildi, Drakers pamāja ar galvu.
- Es arī to mīlu, Lerij. Es visu savu mūžu esmu tai kalpojis. Tā visu laiku bija diža valsts. Pasaules līdere. Japāņi un ķīnieši pat mūsu atpakaļskata spogulī nebija redzami. Mēs pirms piecdesmit gadiem aizsūtījām cilvēku uz Mēness. Pirms piecdesmit gadiem! Parasti mēs noteicām mūsdienīgas dzīves standartus. Mēs bijām tie, kas pārējai pasaulei rādija piemēru, kā strādāt, kā zinātne, tehnoloģijas un svaigas idejas var palīdzēt dzīves apstākļu uzlabošanā. Tieši mēs pētījām, kāda varētu būt divdesmit pirmā gadsimta sabiedrība. Un kur mēs esam tagad? Par ko esam kļuvuši?
- Esam daudz nabagāki, - Raidels pažēlojās.
- Nabagāki, zemiskāki, resnāki… un dumjāki. Mēs kāpjamies atpakaļ. Visi pārējie traucas uz priekšu, bet mēs minamies atpakaļgaitā un drīz vien kļūsim par izsmiekla objektu. Mēs esam zaudējuši savu vietu pasaulē. Vai zini, kāpēc? Visa vaina ir vadoņos, - Drakers paziņoja, ar pirkstu nikni norādīdams uz Raidelu. - Vadoņi! Mēs ievēlējām prezidentus, kas ar savu intelektu, zināšanām par pasauli, aso prātu un cienīgumu atstāj uz mums dziļu iespaidu. Vīrus, kas prata mūs iedvesmot, kurus godāja visa pasaule un ar kuriem mēs lepojāmies. Vīrus, kuriem bija savs redzējums.
- Tāds mums ir arī tagad, - Raidels iebilda.
- Un tu domā, ka ar to būs līdzēts? - Drakers attrauca. - Tu domā, ka tagad valsts ir drošībā? Padomā labi! Mums astoņus gadus bijis naftas urbējs, kuram es neuzticētu pat mašīnas mazgāšanu. Puisis, kurš iedomājies, ka viņa pārliecība ir Dieva gribas manifestācija. Tie bijuši astoņi noziedzīgas nekompetences un
nevaldāmas augstprātības gadi, kas nospieduši mūsu valsti uz cejiem. Un… vai mēs esam ko mācījušies? Skaidrs, ka ne. Pie velna! Gadsimta lielākā ekonomiskā lejupslīde izrādījās tikai mazlietiņ briesmīgāka par šo uzvaru. Šis nav nekāds straujais pagrieziens, Lerij. Nolādēts! Teju puse valsts balsoja par to pašu vai varbūt kaut ko vēl ļaunāku. Mēs tiešām bijām tuvu tam, lai ievēlētu augstā amatā sievieti, kura uzskata, ka "Flinstoni" balstās uz reāliem faktiem; kura tikai gadu pirms vēlēšanām saņēmusi pasi un mēnesi nebūtu pieejama žurnālistiem, jo tiktu nobāzta tālāk no acīm, lai iemācās, kas patiesībā notiek reālajā pasaulē; kura tiešām tic, ka savas dzīves laikā vēl redzēs Jēzu Kristu uz šīs zemes un mūsu puiši Irākā veic Dievam tīkamu darbu, - Drakers plosījās dusmās un nikni uzsita ar plaukstu pa galdu. - Mēs tiešām bijām ļoti tuvu tam, lai ievēlētu tik smieklīgi, absurdi neprofesionālu cilvēku un septiņdesmit divus gadus vecu vēža nomocītu vīru. Smieklīgi un neprātīgi, taču tā gandrīz notika, Lerij, un joprojām var notikt. Redz, cik akli esam, kad jāizvēlas vadoņi. Vai zini, kāpēc tas gandrīz notika? Vai tu zini, kāpēc viņiem gandrīz izdevās?
Raidels iedomājās par tēvu Hieronimu un sāka aptvert Dra- kera vārdu jēgu.
- Tāpēc, ka Dievs ir viņu pusē, - Raidels sacīja.
- Tāpēc, ka Dievs ir viņu pusē, - Drakers nopietni atkārtoja.
- Vismaz viņi tā apgalvo, - Raidels piebilda un gluži kā zobodamies paraustīja plecus.
- Un ar to pietiek. Mēs ievēlēsim valsts augstajā amatā jebku-, ru grīļīgu stulbeni, jebkuru viduvējības čempionu, ja vien Dievs ir viņa pastāvīgais pavadonis. Mēs ieliksim viņa rokās atbildību par visu, par mūsu pārtiku, mājām un gaisu, ko elpojam. Dosim viņam tiesības lietot atomieročus uzbrukumā citām valstīm un iznīcināt planētu, lai arī viņš neprot pareizi izrunāt vārdu "atoms". Mēs to darīsim lepni un nevilcinādamies, ja vien viņš izrunās maģisko frāzi: "Es ticu." Ka viņš no sirds tic Jēzum. Ka allaž lūdz Visaugstā tēva palīdzību. Ka spēj ielūkoties Krievijas prezidenta dvēselē un tādēļ nav vajadzības uzklausīt ekspertus. Mums ir bijuši prezidenti, kas politiskus lēmumus pieņem ticībā, nevis pēc
faktu analīzes. Un es te nerunāju par Irānu. Es nerunāju par Saū- da Arābiju vai talibiem. Es runāju par mums. Par Ameriku un atdzimušo evaņģēlistu kustību, kas pārņēmusi valsti. Mums ir prezidenti, kas politiskus lēmumus pieņem pēc tam, kad palasījušies Atklāsmes grāmatu, Lerij. Atklāsmes grāmatu! - Drakers atslīga krēslā, lai atgūtu elpu un pavērotu Raidela reakciju. Pēc tam viņš turpināja: - Reiz mēs bijām dižena valsts. Bagāta valsts, ko apskauda visa pasaule. Tad amatā nāca puisis, kurš Krieviju uzskatīja par ļaunuma impēriju un domāja, ka mēs piedzīvojam to, kas teikts pareģojumos par Armagedonu. Mēs dabūjām vīru, kurš atrada Jēzu, bet nespēja lasīt grāmatvedības bilanci. Un tāds posta valsd un Dieva vārdā sūta karos puišus, kurus tur sadragā gabalos. Un puse valsts svētdienās joprojām paklausīgi iet uz baznīcu un nāk ārā no tās ar platu smaidu sejā, plivinot savas Pestītāja valsts karodziņu…
- Es zinu, ka tu dusmojies Džeksona dēļ, - Raidels pārtrauca Drakeru, jo atmiņā pēkšņi pavīdēja viņa bojāgājušā dēla seja un bija skaidrs, kas dk ļod satraucis bijušo kolēģi, - bet…
- Dusmojos? - Drakers norūca. - Ak nē, Lerij, es neesmu vienkārši dusmīgs. Es esmu nikns, nolādēts! Un nepārproti mani. Es neesmu no tiem, kas grib karavīrus pataisīt par memmesdēliņiem. Karavīra pienākums ir atdot dzīvību par savu valsti. Džeksons to zināja, kad pieteicās dienēt. Taču mūsu valstij nekādas briesmas nedraudēja. Tam karam pat sākties nevajadzēja. Nekad, - Drakers noskaldīja. - Un tas sākās tikai viena iemesla dēļ. Proti, tādēļ, ka izrādi vadīja nekompetents, uz tēvu greizsirdīgs muļķis ar mesijas kompleksu. Otrreiz kaut ko tādu vairs nedrīkst pieļaut.
Raidels paliecās tuvāk. Viņš zināja, cik ļoti Drakers mīlēja dēlu un kādu diženu nākotni viņam loloja. Tātad nākamajam solim jābūt ļoti uzmanīgam.
- Te es tev piekrītu, Kīnen. Šajā lietā mēs domājam vienādi. Bet tas, ko tu dari…
Drakers apklusināja viņu ar rokas vēzienu un palocīja galvu, it kā zinātu, ko Raidels grasās teikt.
- Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas atkārtojas, Lerij. Mūsdienās politiķi var neievēlēt tikai tādēļ, ka viņš atklāti pauž savu ticību