"Nevar būt."
Nometis somas foajē, viņš nolēma atgūties, pievēršoties citiem darbiem, tādēļ devās pie ledusskapja. No tā viņš izņēma alu, tad aizgāja atpakaļ uz foajē un pāršķirstīja pastu. Diemžēl nekas nelīdzēja.
To nevarēja aizmirst.
Viņš ieslēdza televizoru. No redzētajiem kadriem šermuļi pārskrēja pār kauliem. Satiksmes mudžeklis Taimskvērā, kur sastinguši cilvēki kā apburti skatās milzīgajā Sony JumboTron ekrāna; ļaudis bāros un stadionos stāv kājās un veras ekrānos; līdzīgi haotiski kadri no neskaitāmām pasaules vietām. Viņš piegāja pie sava rakstāmgalda, ieslēdza klēpjdatoru un vairākas stundas pavadīja interneta tērzētavās, vienlaikus pētot dažādos ziņu materiālus, cenšoties noskaidrot, kas īsti notiek, un cerot atrast noderīgu informāciju, lai apgāztu savu teoriju.
Tā bija neprātīga, neparasta… taču loģiska.
Loģiska.
Un šī atziņa radīja vēl lielāku problēmu.
"Ko iesākt?"
Instinkts mudināja visu aizmirst un likties mierā. Absolūtā. "Ja tiešām notiek tas, ko esmu iztēlojies, tad labāk izdzēst jebkuras šīs domas pēdas un nekad nevienam par to pat neieminēties." Tas šķita saprātīgi, racionāli, un Belindžers vairak par visu lepojās ar savu racionalitāti. Taču bija jāņem vērā arī kas cits.
Miris viņa draugs. Ne tikai draugs.
Labākais draugs.
Un to racionālajam prātam bija grūti ignorēt.
Uzvirmoja domas par traģisko notikumu Skeletu krastā, lai gan iztēle šīs ainas bija ieslēgusi krātiņā jau toreiz, kad viņš uzzināja par Denija Sērvuda nāvi.
To nevarēja ignorēt.
"Man viss jānoskaidro. Jāpārliecinās. Jāuzzina."
Paņēmis vēl vienu alu, Belindžers apsēdās tumšajā dzīvojamā istabā un vērās tukšumā, prātā pārlikdams visu tikko redzēto un pirms diviem gadiem notikušo. Kad bija iztukšotas vēl dažas pudeles, viņš paņēma tālruņa aparātu un pārskatīja vārdu sarakstu, kamēr atrada meklēto numuru. To viņam iedeva pirms pāris gadiem, taču izmantots tas nebija ne reizi.
Vilcinādamies viņš nospieda savienojuma pogu.
Tris, tad četras reizes nopīkstēja signāls, un pēc tam atsaucās vīrietis.
- Kas runā? - Balsī jautās neizpratne, izbrīns par šādu zvanu.
Meta Šērvuda tonis palīdzēja Belindžeram atgūt kaut mazumiņu miera. Saikne - lai arī gaistoša - ar sen mirušo draugu bija jūtama.
- Te Vinss Belindžers, - viņš sacīja, nedaudz vilcinādamies. Mirkli klusējis, viņš turpināja: - Kur tu esi, Met?
- Savā dzīvoklī. Kas ir?
- Mums jāsatiekas, vecīt, - Belindžers paskaidroja. - Nekavējoties.
6
Bostona, Masačūsetsas štats
Neviens pārpildītajā arēnā nespēja atraut acis no milzīgajiem rezultātu tablo. Ne līdzjutēji, ne sportisti. Tāpat kā visi, kas atradās lieliski izvietotajā Lerija Raidela luksusa ložā Garden arēnā.
Viņa viesi - dizaineru komanda, kas izstrādā absolūti jaunu elektromobili, kuru viņš cer izlaist tuvāko gadu laikā, - baudīja cienastu. Visu dienu viņi bija pavadījuši projekta vadības centrā Voltemā, stāstot Lerijam Raidelam, cik tālu tikuši ar elektrokāru, kādas problēmas izdevies atrisināt un kuras tikko atklātas. Kā it viss, pie kā ķērās Raidels, arī šis projekts bija satriecošs un ambiciozs. Viņa draugs Ilons Masks - vēl viena interneta sensācija, pateicoties nelielam tiešsaistes kopuzņēmumam ar nosaukumu Pai/Pal, - jau bija izlaidis savu elektromobili Tesla, taču tā bija sporta mašīna. Raidels domāja par citiem šoferiem - tiem, kas ik dienu brauc ar Camry, Impnla un Accord markas automašīnām. Tādēļ viņš nolīga labākos un spožākos dizainerus un inženierus, deva tiem visu nepieciešamo, lai radītu jaunu elektromobili. Tas bija viens no Raidela izlolotajiem projektiem - parasti viņš realizēja vairākus vienlaikus. Citas komandas izstrādāja daudz lietderīgākos vēja parkus, saules baterijas un elektroinstalāciju, lai iegūto enerģiju ērtāk transportēt. Atjaunojamā enerģija un zaļā enerģija solījās sākt nākamo rūpniecisko revolūciju, un Lerijs Raidels bija fantasts.
Vienīgais resurss, ar kuru cīnījās projektā iesaistītie, bija laiks. Par naudu uztraukties nevajadzēja, arī par neseno sabrukumu tirgū ne. Raidels ļoti labi apzinājās, ka viņam naudas ir krietni vairāk, nekā jebkad būs nepieciešams. Ikviens dators un mobilā tālruņa lietotājs pasaulē bija ziedojis savu artavu viņa bagātības vairošanā, bet pārējo paveica stratosfēriski augstā uzņēmuma daļu cena. Lai arī Raidelam patika labi dzīvot, viņš savu naudu izlietoja nevis piecsimt pēdu garu jahtu būvēšanai, bet citiem mērķiem.
Diena bija gara un produktīva, tika pārvarēti milzu šķēršļi, kas traucēja jau vairākas nedēļas, tādēļ viņš nolēma dāsni atalgot komandu, nosūtot visus gada nogales atvaļinājumā. Visiem tika lieliskas vakariņas un ikviens iekārots dzēriens, tāpat labākās sēdvietas arēnā. Tiklīdz viņi bija noskatījušies, kā Pols Pīrss paslīd garām Kobi Braientam un ar abām rokām no augšas ietriec bumbu grozā, un dzirdējuši pirmā perioda beigu signālu, tūdaļ ieslēdzās visapkārt ierīkoti ekrāni un arēnā iestājās klusums.
Kamēr Lerijs Raidels stāvēja, sirreālās ainas apburts, kabatā ievibrējās viņa BlackBerri/ viedtālrunis. Signāls bija viens no tiem trim, kas palika ieslēgts vienmēr - ari tad, ja tālrunis darbojās pri- vātuma režimā, un tā notika teju visu laiku. Pirmais bija atvēlēts viņa personīgajai palīdzei Monai - pareizāk sakot, vecākajai personīgajai palīdzei no četrām, kas kontrolēja darbu viņa birojā. Otrs tika viņa bijušajai sievai Ešlijai, lai gan viņai vieglāk šķita sazināties ar Monu un palūgt, lai Lerijs piezvana. Trešais tagad centās piesaistīt viņa uzmanību un apliecināja - zvana viņa deviņpadsmit gadus vecā meita Rebeka.
Parasti viņa tā nemēdza darīt, ja atradās kādā tālā pludmalē - un tā bija gan šoreiz, gan lielākoties arī citkārt. "Ģimenes villa Meksikā," Raidels nodomāja, taču nebija pārliecināts. "Tikpat labi viņa varētu būt Veilas kūrorta kotedžā vai uz jahtas An- tigvā." Starp meitas vēlēšanos piedalīties ballītēs un tēva nevēlēšanos darīt neko tādu, kas nav saistīts ar viņa mīļajiem projektiem, bija pamatīga sprauga šādas informācijas druskas caurkrišanai.
Viņš piespieda tālruņa aparātu pie auss, taču acis no videoek- rāna neatrāva.
- Tēt, vai tu skaties?
-Jā, - viņš samulsis atbildēja. - Mēs visi stāvam Gardeti arēnā un skatāmies kā zombiji.
- Te ir tāpat, - meita sacīja, nervozi iesmiedamās. - Mēs jau grasījāmies iet ārā, kad mana draudzene no Losandželosas piezvanīja un visu izstāstīja.
- Kur tu esi?
- Meksikā, tēt, - viņa novaidēja, un balsī ieskanējās pārmetums. Tobrīd arēnā šoku nomainīja gaviles un aplausi, jo līdzjutēju emocijas jau bija sakarsušas līdz baltkvēlei un nu viņi ļāva tām vaļu. Troksnis atbalsojās visā arēnā. - Oho! - Rebeka iesaucās. - Izklausās traki.
- Tā arī ir, - Raidels atbildēja, ziņkārīgi smaidīdams. - Cik ilgi to jau rāda?
- īsti nezinu, mēs ieslēdzām pirms dažām minūtēm. - Uz mirkli Rebeka apklusa, bet tad piebilda: - Tēt… tavuprāt, kas tas ir?
Pirmo reizi mūžā tādam cilvēkam, ko visā pasaulē sumināja par teju ģēniju, Lerijam Raidelam nebija ne vārda, ko atbildēt meitai. Vismaz neviena tāda, ko varētu viņai atklāt.