Drakers lēni palocīja galvu.
- Man bija vajadzīgs grēkāzis. Kāds, kura motīvi ir pilnīgi citādi, kurš nekādi nav saistīts ar šīs valsts politiku. Jo šo nedrīkst uzskatīt par politisku gājienu, tur nu tev pilnīga taisnība. Tātad atliek vien iespēja visiem iestāstīt, ka šis ir kāda ģeniāla sapņotāja izmisīgs solis, lai glābtu planētu. Kas zina? Varbūt beigu beigās cilvēki tiešām pievērsīs lielāku uzmanību globālās sasilšanas problēmām.
- Bet tevi gan tās nemaz nesatrauc, - Raidels sarkastiski norādīja.
- Nav tiesa, Lerij. Satrauc. Bet es tiešām neesmu pārliecināts, ko mēs reāli varam darīt. Un, ja mēs atgriežamies pie politikas, tad šis polārlāčiem palīdzēs daudz vairāk nekā Hummer novešana līdz bankrotam, vai ne?
- Mēs taču nerunājam par polārlāču vai lietus mežu glābšanu, Kīnen, - Raidels nikni iebilda. - Mēs runājām par sociālo taisnīgumu visā pasaulē.
- Sociālais taisnīgums nozīmē atbrīvot cilvēkus no burvju dakteru un māņticības ķetnām, - Drakers atcirta.
Apsvērdams šos vārdus, Raidels paberzēja pieri. Pēkšņi likās, ka telpa ir daudz karstāka un šaurāka.
- Un kāds gals paredzēts man? "Pašnāvība"?
Drakers pamāja ar galvu.
- Kad tiks atklāta krāpšana, mums vajadzēs sarīkot varonīgā mēģinājuma traģisko galu. - Viņš nopūtās un paliecās uz priekšu. - Piedod, Lerij. Taču ceru, ka tu spēj saskatīt manu pūliņu dziļāko jēgu. Neatliekamību. Un ceru, ka tu beigu beigās izpratīsi šāda soļa nepieciešamību.
Raidels atslīga krēslā un paraustīja plecus.
- Ceru, ka tu nedusmosies uz mani, bet es šādā spēlē nepiedalos.
- Lūdzu, Lerij! - Drakers izsaucās, atvēcinādamies ar roku, lai noraidītu iebildumus. - Nenovērtē mani par zemu.
Uzmanīgi raudzīdamies sarunu biedrā, Raidels gaidīja. Un pēkšņi sastinga.
- Tu saņemsi sitienu, - Drakers lietišķi paziņoja. - Spēcīgu. Turklāt daudz ātrāk, nekā iedomājies. Varbūt jau šajā restorānā. Visu šo cilvēku acu priekšā. Tad nonāksi komā. To mēs noteikti varam izdarīt. Un tikmēr… - Viņš uz bridi apklusa, lai izvēlētos pareizos vārdus. - …pamainīsim tavu personību. Tāpat kā izrīkojāmies ar priesteri. Iedēstīsim tev prātā pareizās atbildes. Tu kļūsi pakļāvīgāks, noderīgāks mūsu plānu izpildei. Kad pienāks īstais laiks, mēs palīdzēsim tev sākt jaunu dzīvi. Protams, pēc tam, kad būsi sniedzis detalizētu, nožēlas pilnu un aizkustinošu paskaidrojumu, kāpēc tu to visu esi izdarījis. - Drakers cieši, teju ieintriģēts pētīja Raidelu. - Tā rodas leģendas, Lerij. Tavu vārdu nemūžam neaizmirsīs, ja tas tev kaut kā palīdz.
Raidelu pārņēma paniskas bailes, taču jau nākamajā mirklī viņš kaut ko pamanīja Drakeram aiz muguras. Vīru tumšā uzvalkā, vienu no Drakera rokaspuišiem. Viņš paskatījās uz kafejnīcas durvīm. Tajās parādījās vēl divi vīri. Prātā izkristalizējās tikai viena iespēja - sacelt varenu troksni un bēgt, cerot, ka sāksies kņada un uzbrucēju plāni tiks izjaukti. Viņš jau grasījās celties kājas, kad ieraudzīja vēl kaut ko. Ārā, uz ielas. Baltu furgonu, kas tur acīmredzot stāvējis jau visu laiku. Furgona sānu durvis atslīdēja vaļa. Divi cilvēki stāvēja katrs savā pusē kaut kam lielam un apaļam, tādai kā uz statīva uzmontētai projektora lampai. Viņš mēģināja piecelties, taču augstāk par divām collām no sēdekļa netika. Troksnis bija nežēlīgs un uzbruka maņām gluži kā āmura belziens pa galvaskausu, ikvienam nervu galam noraidot neciešami skaļu un neizturamu, nebeidzamu triecienu. Pār vaigiem ritēja asaras, un viņš iekliedzās, griezīgās skaņas izrauts no krēsla pārsteigto viesnīcas klientu acu priekšā. Viņš pacēla rokas, lai pasargātu ausis, taču bija jau par vēlu, jo kājas saļodzījās, un viņš nokrita uz grīdas, sāka locīties, klepot un raustīties konvulsijās.
Piesteidzās Drakera viri. Tie palīdzēja Raidelam pieceldes un iziet no telpas, vairoties no asām kustībām un izrādot labi apgūtas rūpīgu, spējīgu miesassargu prasmes. Viens pat skaļi sauca ārstu. Jau pēc brīža Raidels bija dabūts ārā no kafejnīcas un iestumts gaidošajā liftā.
Klusi šņākdamas, durvis aizvērās, un lifts slīdēja lejup uz apakšzemes stāvvietu.
72
Hjūstona, Teksasas štats
Vērodams, kā Raidelu no krēsla iztriec kāds neredzams spēks, Mets juta, ka paātrinās pulss. Trokšņa nebija, ari citu fiziski sajūtamu izmaiņu ne. Šķita, ka viņš saņēmis triecienu ar milzīgu neredzamu dūri. Jau nākamajā brīdī viņš gulēja uz grīdas, locījās sāpēs un vēma uz dārgā kafejnīcas paklāja.
Mets bija gatavs savam iznācienam. Gaidija stūra nodalījumā aiz lielajām klavierēm pie bāra, patālu no galvenās zāles, - gaidīja rūpīgi izvēlēto mirkli, kad vajadzēs kāpt uz skatuves. Pirksti žņaudza Para-Ordnance P14 pistoli, lai varētu nekavējoties to izraut no kabatas un iespiest Drakeram ribās. Taču viņi pasteidzās pirmie. Lai kas ari notika ar Raidelu, Meta plāniem tas pārvilka treknu svitru.
Viņš piecēlās un devās uz kafejnīcas izejas pusi. Ari Drakers gāja prom, divu rokaspuišu ieskauts. Viņš pagriezās pa labi, uz viesnīcas ārdurvju pusi, savukārt Raidels tika vests pa kreisi, uz liftu. Mets steidzās cauri kafejnīcai un spēji apstājās pie durvīm. Drakers gāja ārā no viesnīcas, un apkārt viņam bija paliels pūlis. Viesnīcas klienti, izsūtāmie, kalpotāji. Tikt klāt nebija iespejams. Izdevība palaista garām. Mets palūkojās pretējā virzienā. Lampiņas virs lifta liecināja, ka Raidels tiek vests uz apakšzemes stāvvietu.
Mets nolēma doties pakaļ viņam, "ja Raidels atkal nonāks Drakera rokās, tad man būs laupīta pēdējā iespēja. Bet tā man nepieciešama, ja es vēl kaut reizi gribu redzēt savu brāli."
Viņš izskrēja cauri foajē, pārbiedējot vairākus klientus, un nonāca pie viesnīcas kāpņu telpas. Lēkdams pāri trim pakāpieniem un pagriezienos stingri turēdamies pie margām, Mets brāzās lejup gluži kā bez vadības palikušas bobsleja kamanas. Pieveicis sešus kāpņu posmus, viņš attapās stāvlaukuma līmenī un spēra kāju uz glīti nokrāsotās betona grīdas brīdi, kad uz izbrauktuves rampas pavīdēja tumši pelēks furgons. Mets nopētīja stāvvietu. Pa kreisi noklikšķēja kādas durvis, un viņš steidzās turp. No automobiļa - milzīga sudrabota Lincoln Navigator SUV - kāpa ārā kāds kalpotājs. Mets nevilcinājās ne mirkli. Pieskrējis klāt, Mets izrāva puisim atslēgas no rokas, pagrūda nabadziņu malā, apsēdās pie stūres un iedarbināja jaudīgo Northstar V-8 dzinēju. Pār- slēdzis ātrumu, viņš izšāvās cauri stāvvietai un pa uzbrauktuvi stūrēja ārā.
Nonācis zeltaini oranžās krēslas pielietajā ielā, Mets palūkojās uz abām pusēm. Pilsētas centru veidoja vienvirziena avēnijas, kas izkārtotas režģī ar taisniem leņķiem. Dažas no tām bija pat piecu joslu platumā. Šī avēnija stiepās no austrumiem uz rietumiem, un pelēkais furgons brauca prom pa labi, rietumu virzienā. Mets nospieda akseleratora pedāli. Navigator izslīdēja no stāvvietas un traucās prom pa ielu. Furgons atradās trīssimt jardus priekšā.
Līkumodams garam lēnākiem transportlīdzekļiem, Mets furgonu pavisam drīz panāca. Iela bija taisna un plata, satiksme ne pārāk blīva. Krustojumi bija labi pārskatāmi un plaši, ar atšķirīgas krāsas akmens plāksnēm, kas ieskauj betona laukumus un rada sajutu, ka braucējs atrodas kādā Beverlihilsas ielā. Divus kvartalus tālāk virs galvas parādījās liela zaļa zīme ar norādi, ka tuvojas pagrieziens uz starpštatu maģistrāli un pēc tam uz deviņdesmito ceļu. Mets apzinājās, ka jārīkojas, iekams viņi izbraukuši uz automaģistrāles, jo tur var gadīties visdažādākie šķēršļi. Tur viņu varēja pamanīt. Tur viņš varēja pazaudēt izsekojamos no redzesloka. Pa maģistrāli viņi varēja aizbraukt līdz savam galamērķim un izmantot visas priekšrocības, ko dod atrašanās savās mājās.