Jārīkojas.
Iela bija plata kā lidmašīnas skrejceļš, un malās - neviena automobiļa. Nākamais kvartāls kreisajā pusē bija apstādīts ar koku rindu, bet labajā atradās kaut kādas granīta kolonnas. Tas nederēja. Būtu pārāk nežēlīgi. Mets iestūrēja joslā pa labi un skatījās uz priekšu. Aiznākamais kvartāls šķita daudzsološāks. Kreisajā pusē bija redzama bunkuram līdzīga garāža - pavisam nederiga -, turpretī ietve labajā pusē veda līdz ducim platu, zemu pakāpienu, pa kuriem varēja tikt uz laukuma pie iespaidīga akmens nama ar neskaitāmiem birojiem.
Mets izlēma par labu tam un nospieda pedāli.
V-8 dzinējs ierūcās, un Navigator pa kreiso pusi patraucās garām kādam sedanam. Tad Mets pagrieza stūri pa labi un ar sava automobiļa priekšējo daļu nomērķēja uz furgona kreiso sanu. Viņa Navigator ietriecās furgonā gluži ka vadāmais šāviņš. Mirkli pirms sadursmes Mets parāva stūri pa kreisi un izlīdzināja automobiļa gaitu, tādējādi dkai aizķerot furgonu un sagādājot pārsteigumu šoferim. Furgons tika izsists no savas trajektorijas un saslī- dēja pa labi. Mets atkal pagrieza stūri pa labi un devās vēl vienā uzbrukumā furgona kreisajiem sāniem, stumjot to pa diagonāli. Pēc tam viņš pagrieza stūri vēl vairāk pa labi, lai darbiņš būtu pabeigts. Furgonam nebija vietas, kur palikt, un šoferis to acīmredzot zināja un nospieda bremžu pedāli, jo automobilis sasvērās uz priekšu un izgrūda apkārt gumijas daļiņu mākoni. Taču ātrums joprojām bija pārāk liels. Furgons ar spēku ietriecās akmens pakāpienos un pēc tam trāpīja masīvajā ēkas pīlārā.
Uzbraucis uz ietves, Mets izlēca no sava Navigator brīdī, kad furgons sadūrās ar pīlāru. Viņš uzskrēja pa kāpnītēm un izrāva no kabatas pistoli, gatavs jaunai asinsizliešanai. Acis taustījās pēc vissīkākās kustības.
Avārija izrādījās nopietna. Furgona radiators dūmoja, un priekšpuse bija aptinusies pīlāram. Mets nezināja, kādā stāvoklī būs Raidels, taču skaidri saprata, ka Drakera rokaspuišu veselība ir pamatīgi iedragāta. Priekšpuse furgonam bija slīpa, tādēļ dzinēju tikpat kā nekas nesargāja no frontālas sadursmes. Turklāt puiši taču negaidīja šādu uzbrukumu.
Notikuma vietai tuvojās gājēji un biroju ēkas darbinieki, bet tūdaļ atvirzījās, kad ieraudzīja Metu ar pistoli rokā. Viņš par aculieciniekiem nelikās ne zinis, piegāja klāt furgonam un pieliecies uzmanigi nopētīja durvis un logus, meklējot kādas dzīvības pazīmes salonā. Automobiļa priekšpuse tiešām bija vareni sadragāta, tādēļ Mets varēja nebaidīties, no turienes briesmas nedraudēja. Tad viņš nostājās aizmugurē, ar pistoli pieklauvēja pie durvīm un tūdaļ atrāvās, gaidīdams kādu ložu kārtu. Šāvieni neatskanēja. Pastiepies viņš atrāva furgona durvis vaļā un mērķēdams paskatījās iekšā.
Raidels locījās uz automobiļa grīdas - sasities, taču dzīvs. Rokas bija saslēgtas plastikāta važās. Līdzās atradās puisis, kuru Mets bija redzējis viesnīcā. Tam asiņoja galva. Puisis mēģināja iz- slieties, tad pacēla galvu, ieraudzīja Metu, divas reizes samirkšķināja acis un sāka taustīties pēc ieroča. Mets izšāva, un jau nākamajā mirkli no puiša krūtīm izšļācās sarkana strūkla.
- Nāc! - Mets uzsauca Raidelam, kas vārgi palocīja galvu gluži kā cilvēks, kas mēnesi pavadījis karcera nošķirtībā. Pastiepis roku pretī miljonāram, Mets pamanīja vēl kaut ko. Blakus Raidelam uz vēdera gulēja kāda sieviete - rokas bija sasietas uz muguras. Mets iekāpa automobili un uzmanīgi pagrieza sievieti. Izrādījās, ka viņai aizlīmēta mute. Noplēsis izolācijas lenti, Mets tūdaļ pazina gūstekni. Ta bija Greisija Ļogana - žurnāliste, kas gatavoja reportāžas no zīmes parādīšanās vietām. Mets pasniedzās un piespieda pirkstus sievietes kaklam pulsa meklējumos. Dzīva.
Sajutusi pieskārienu, viņa nodrebēja un pārbijusies atvēra acis.
- Kur… Kas… - viņa nesakarīgi čukstēja.
- Dod roku, - Mets pavēlēja, aizbāzis savu pistoli aiz siksnas. Viņš atbrivoja abus gūstekņus no važām, tad palīdzēja Greisijai piecelties un aplika viņas roku sev ap kaklu.
- Ejam! - viņš nošņāca Raidelam un aizvilka Greisiju garām apstulbušu ziņkārīgo pūlim uz Navigator. Iekārtojis viņu aizmugures sēdeklī, viņš apsēdās pie stūres. Kad Raidels ieslīga pasažiera sēdeklī, automobilis uzsāka gaitu.
Atpakaļskata spogulī Mets vēroja, kā Greisija lēnām izslējās un pamazām atgūstas. Viņa vispirms nopētīja apkārtni un tad paskatījās uz Metu.
- Tev nekas nekaiš? - Mets viņai pajautāja.
Greisija apjukusi raudzījās uz savu glābēju. Šķita, ka vinu moka pasaules lielākās paģiras. Pēc brīža attapusies, viņa uztraukusies sarauca pieri.
- Doltons! - viņa iesaucās. - Jādabū Doltons prom no turienes!
-Kas?
Žurnāliste sāka izmisīgi kaut ko meklēt.
- Kur ir mans telefons? Man jāpiezvana Doltonam. Viņam draud briesmas! - Greisija pievērsās Metam. - Man jābrīdina kolēģis.
Mets ieraudzīja telefona kabīņu rindu ielas malā, apstādināja automobili un palīdzēja Greisijai izkāpt.
- Kurp mēs braucam? - Greisija jautāja. - Ko lai viņam saku?
- Par ko tu runā?
- Par Doltonu, mūsu operatoru. Tie nelieši centīsies sagūstīt
arī vinu.
- Kur viņš ir? - Mets noprasīja.
- Dārbija savrupnamā, - Greisija paskaidroja visnotaļ nepārliecinošā toni.
- Pie mācītāja?
-Jā. - Greisija pūlējās koncentrēties. - Nē. Pag! Es īsd nezinu. - Viņa papurināja galvu. - Doltons devās uz lidostu, - viņa pēc mirkļa piebilda. - Jā, tā bija. Lai vai kā, viņam ir mobilais. - Greisija pacēla klausuli. - Ko lai viņam saku?
- Lai uzmeklē kādu drošu vietu, - Mets atbildēja, brītiņu apdomājies. - Ja viņš vēl nav atgriezies mācītāja mājā, lai turas no tās pa gabalu. Mēs viņam atkal piezvanīsim un pateiksim, kur satiksimies.
Jau gandrīz sastādījusi numuru, Greisija aizmiglotām acīm ziņkārīgi palūkojās uz Metu un pajautāja:
- Pie velna, kas tu esi?
- Zvani! - viņš izgrūda. - Parunāsimies vēlāk.
73
Hjūstona, Teksasas štats
Izmocītie bēgļi - Mets, Greisija, Doltons un Raidels - bija iekārtojušies moteļa istabā. Vēl pirms nedēļas viens otru pazina tikai Greisija un Doltons, pārējie nebija pat dzirdējuši cits par citu. Viņi darbojās pilnīgi atšķirīgās nozarēs, nodevās dažādiem mērķiem un rūpēm. Tad pēkšņi viss mainījās, dzīve sagriezās kājām gaisā, un viņi attapās visi vienā nelielā istabiņā, kopīgi prātojot, kā palikt dzīviem.
Doltons viņiem pievienojās jau motelī, drīz pēc viņu ierašanās. Vairākas stundas viņi stāstīja cits citam, kā līdz šai istabai nonākuši, papildinot kopējo ainu ar saviem piedzīvojumiem. Saruna kļuva saspringtāka un nervozāka, kad daudzie mozaīkas gabaliņi sakrita savās vietās. Mazliet prieka nesa vien Raidela saruna ar Čabas ārstu Bostonā. Operācija izrādījās veiksmīga, Čaba gan zaudējis daudz asiņu, taču stāvoklis bija stabils un prognozes - piesardzīgi optimistiskas.
- Ko iesāksim? - Doltons jautāja. Viņš joprojām izskatījās satraukts, jo tikko bija uzzinājis, ka Finčs nogalināts un aizdomās tiek turēts visnotaļ draudzīgais mūks.