Rītausmā viņi beidzot nonāca pie kopīgiem secinājumiem par to, kā Drakers organizēs šovu. Lielākoties vadību uzņēmās Raidels - cilvēks, kurš ilgu laiku bijis atbildīgs par zīmes tehnoloģiju, tā bija patīkama priekšrocība - taču joprojām nācās rēķināties ar daudziem nezināmajiem. Kad tumsu pāršķēla pirmie blāvie saules stari, televīzijā parādījās sižeti par cilvēkiem un automobiļiem, kas devušies svētceļojumā uz stadionu. Tad viņi saprata, ka laiks rīkoties.
Mantu nebija daudz, un viņi tās salika Lincoln bagāžniekā. Pēkšņi Mets pamanīja, ka Greisija stāv nomaļus lieveņa malā pie celiņa, kas ved uz viņu istabu, un veras arvien gaišākajās debesīs. Viņš piegāja žurnālistei klāt un nostājās līdzās.
- Vai tev nekas nekaiš?
Palūkojusies uz Metu, viņa papurināja galvu.
- Nē, - viņa noteica un pēc brīža novērsās. - Ir tik savādi saprast, kā sašķēlusies mūsu valsts. Kā cilvēki alkst glābiņa… - Viņa pašūpoja galvu. - Kad mēs esam kļuvuši tik ļauni? Tik neiecietīgi?
- Varbūt jau tolaik, kad daži varas apsēsti riebekļi nolēma, ka tas viņiem palīdzēs uzvarēt vēlēšanās, - Mets pajokoja.
Greisija iesmējās.
-Tad kāpēc Braiens Viljamss to nav pieminējis savos noteikumos?
Pēkšņi viņas seja satumsa.
- Par ko tu domā? - Mets jautāja.
- Par tēvu Hieronimu. Viņš… krietnāku cilvēku nav iespējams atrast. Jau iedomājoties vien, kādai ellei cauri viņi izveduši veco priesteri…
Mets domigi palocīja galvu.
- Viņam nebūs viegli, kad viss nāks gaismā.
To dzirdot, Greisijas sejā parādījās rupju rievas.
- Tiks sagrauta visa viņa dcības sistēma.
- Domāju, ka jāuztraucas ne dkai par ticību, - Mets iebilda. -Tev nāksies paturēt viņu tādā kā aizsardzības ieslodzījumā. Citādi viņi nabaga priesteri saplosīs gabalos.
Izbijusies Greisija sarāvās.
- Mēs būsim nolādēti, ja rīkosimies, un tikpat nolādēd, ja nerīkosimies, vai ne?
- Mums nav izvēles, - Mets attrauca, paraustījis plecus. - Mums tas jādara.
-Tev taisnība. - Greisija mazliet nomierinājās, lai gan baiļpil- nais skatiens liecināja, ka viņai nav viegli.
Pēc brīža Mets sacīja:
-Gribu tev pateikties. Par to, ka atbalstīji mani. Un nepameti vienu.
- Pēc visa, ko tu esi pārcietis? - Greisija atvēcinādamās pajautāja. - Es esmu tev dzīvību parādā!
- Es saprotu, ka tas nav viegli, - Mets neatlaidās. - Tu taču atsakies no savas dzīves lielākās sensācijas! Ja tu tagad ieietu kāda ziņu kanāla redakcijā un izstāstītu visu, ko zini, tu būtu populārākais cilvēks televīzijas ekrānā.
- Vai tiešām tu domā, ka esmu tik sekla? - Greisija pasmīkņāja.
- Ne jau sekla, bet… reāli ambicioza.
Greisija pasmaidīja un sāka sapņaini raudzīties tālumā.
- Mans Vudvarda un Bernšteina cienīgais triumfa bridis, - viņa zobodamās iespurcās. - Cilvēks var visu mūžu gaidīt savu slavas momentu; cerēt, ka tāds reiz pienāks; darīt itin visu, lai tas notiktu; sapņot, iztēloties sevi peldamies slavas jūrā… un tad tas brīdis pienāk, bet…
- Kad tas nāks klajā, tava dzīve apgriezīsies kājām gaisā, - Mets atgādināja. - Un nevar garantēt, ka uz labo pusi.
- Zinu, - Greisija apstiprināja, palūkojusies uz Metu. Viņas acis bija zaudējušas atbruņojošo mirdzumu. Materiāls, kādu sapņos redz ikviens reportieris, pamazām izvērtās par briesmīgu murgu.
Mets palocīja galvu, ne sevišķi gribēdams apspriest nākotnes izredzes, un izmocīja tikko jaušamu, mierinošu smaidu.
- Nāc! Paskatīsimies, kāda galu galā būs šī diena. Un tad domāsim tālāk.
74
Hjūstona, Teksasas štats
Sastrēgumi valdīja jau no agra rīta. Jūdzēm garas automobiļu straumes no visām pusēm plūda vienuviet, aizžņaudzot kustību pa Iekšējo apvedceļu, Dienvidu ātrgaitas maģistrāli un visām pārējām šosejām, kas veda uz Reliant parku. Šķiet, neko tādu šī pilsēta vēl nebija pieredzējusi. Tāpat kā citas pilsētas šajā valstī. Gluži kā skudras neskaitāmi automobiļi" aizņēma teju ikvienu asfaltēto kvadrātcollu un pamazām saplūda valsts lielākajā sporta, izklaides un masu pasākumu kompleksā.
Diena bija skaidra, skaista. Pusdienlaikā temperatūra sasniedza septiņdesmit grādus pēc Fārenheita, un visi stāvlaukumi jau bija aizņemti - viss pusducis, kas izvietots ap stadionu, Astrodo- mu, arēnu un izstāžu centru. Vairāk nekā divdesmit seši tūkstoši stāvvietu. Un četrriteņu invāzija ar to nebeidzās. Transportlīdzekļi iekārtojās ari plašajā, tukšajā teritorijā, kur savulaik, pirms nojaukšanas divtūkstoš sestajā gadā, slējās Six Flags Astroworld atrakciju parks. Septiņdesmit piecus akrus plašais kailas zemes laukums atradās Hjūstonas Iekšēja apvedceļa dienvidu pusē un reiz lepni deva mājvietu amerikāņu kalniņiem Greezed Lightniri un atrakcijai Ultra Tivister. Tagad to satricināja neapturama vieglo automobiļu, kravas automašīnu un furgonu straume.
Cilvēki steidza uz stadionu gan ar mašīnām, gan kājām, gan jebkurā citā veidā. MetroRail sūtīja trasē papildu vilcienus un centās tikt galā ar pūļiem, kas neapturami spiedās vagonos. Helikopteri pārvadāja ziņu dienestu brigādes un reportierus, kas tūdaļ steidza montēt savus satelītu šķīvjus un ieņemt labāko pozīciju pasākuma filmēšanai. Virs galvas patrulēja policijas helikopteri, lai kontrolētu haotisko mudžekli uz zemes. Stadiona vārtus slēdza īsi pēc divpadsmitiem. Lidz tam laikam jau septiņdesmit trīs tūkstoši skatītāju bija paguvuši ieņemt vietas, pirms tam garas stundas pavadījuši rindās, gaidot pārmeklēšanu un beigu beigās saņemot atļauju iet tālāk. Tos, kas atradās priekšā, nemitīgi grūstīja un stumdīja aizmugurē stāvošie, kuri izmisīgi vēlējās iekļūt stadionā. Daži saniknoti, histērijas pārņemti fanātiķi aizliegumu neuzskatīja par atbildi un radīja vairākus nemiera cēlēju pūžņus. Vairāki trači sākās jau stāvlaukumos, kur cilvēki cīnījās par iespēju novietot savu automobili. Un tomēr - pārsteidzošā kārtā gandrīz visi, kas devušies šajā ceļojumā, izrādīja mieru un savaldību. Policija visnotaļ rāmi virzīja svētceļnieku straumes un nodrošināja pieņemamu kārtību. Dārbija cilvēki bija nolīguši nelielu brīvprātīgo armiju, kas vadīja pūļus aiz stadiona sienām un palīdzēja atrast vietu tajā iekļuvušajiem. Brīvprātīgie dalīja bezmaksas pudeles ar ūdeni un brošūras, kas reklamē Dārbija evaņģēlisko impēriju. Cilvēki, kam nebija paveicies ar vietu stadionā, palika stāvlaukumos un sevišķi neskuma. Viņi bija sagatavojušies un jau ļāvās svētku noskaņojumam, sarīkojot ballītes pie savām automašīnām. Netrūka nedz tītaru, nedz olu liķiera, nedz korāļu. Veselam ģimenēm visi - jauni un veci, lieli un mazi dažadu rasu pārstāvji - vienojās kopīgās svinībās, un pāri daudzkrāsainā metāla pilnajam laukumam skanēja Ziemassvētku mūzika.
Viņi izbrauca agri, apstājoties tikai degvielas uzpildes stacijā, lai nopirktu beisbola cepurītes un lētas saulesbrilles. Un tomēr iekļuva sastrēgumos. Viņi pabrauca garām vēja un lietus papluinītai reklāmas planšetei, kas aicināja: "Svētdien pirms spēles tiksimies pie manis. Dievs." Drīz pēc tam pie apvāršņa parādījās stadions.
Pirmoreiz ieraudzījis to, Mets juta, ka nogurums atkāpjas un garastāvoklis uzlabojas. Pat no attāluma bija skaidrs, ka jumts ir novākts. Šis bija pirmais Nacionālās Futbola ligas stadions ar ievelkamo jumtu - piecsimt pēdas garu un trīssimt astoņdesmit piecas pēdas platu. Masīvās kopnes, kas turēja jumtu, bija tālu cita no citas, ar vienu pusi sedzot katru gala zonu. Redzot, ka jumta nav, Mets izjuta pamatīgu satraukumu. Paātrinājās pulss. Ja jumts novākts, tad tiešām ir iespējams, ka zīme parādīsies. Viņš bija pārliecināts, ka ir jau pavisam tuvu Denijam, un uzdrošinājās cerēt, ka drīz vien abi satiksies. Par to bija patīkami domāt, īpaši pēc visa, ko nācies piedzīvot pēdējo dienu laikā.