Šķita, ka automobiļi stāv uz vietas. Mets un Greisija atstāja Raidelu un Doltonu lielajā sudrabotajā Navigator SUV un atlikušo ceļu nogāja kājām. Kad viņi tuvojās centram, Mets nopētīja milzīgo kompleksu un mēģināja atcerēties, ko bija stāstījis Raidels - par starta iekārtām ārpus stadiona un raidītāju iekšpus vārtiem. . Pie tādiem secinājumiem Raidels bija nonācis gauži vienkāršu iemeslu pēc. Diez vai saspiesta gaisa metējus izvietos blakus pūļiem vai pašā stadionā. Lai cik klusi iekārtas strādātu, no tik neliela attāluma kāds var pamanīt milzīgās kartečas, kas šauj debesis. No otras puses, lāzera raidītājam, kas iedarbina puteklīšus un kontrolē zīmes parādīšanos, jāatrodas stadionā. Iztēlojušies, kā Drakers ar saviem vīriem organizēs pasākumu, viņi pieņēma, ka zīme parādīsies virs paša stadiona. Ja tā, tad stars no ārpuses nesasniegs mērķi. Tās nebija patīkamas ziņas, jo nozīmēja, ka viņiem jātiek iekšā - bez ieročiem, ko noteikti meklēs dro- šibas dienesta darbinieki pie vārtiem. Zināmu mierinājumu sniedza fakts, ka ari sazvērnieki gribēs, lai zīme parādās virs stadiona. Tas ļāva sašaurināt daudzo varbūtibu loku, jo pašā stadionā nebija daudz vietu, kur nolikt raidītāju, kas sekos kaut kam tik milzīgam kā zīme debesīs.
Neatbildēts palika jautājums, kur atradīsies Denijs ar komandu - pie raiditāja, pie starta iekārtām vai varbūt pavisam citur.
Par trešo varbūtību nebija vērts domāt. Par pirmajām divām viņi bija pārliecināti - abas vietas pārbaudīt būs grūti. Viņu rīcībā bija pārāk maz cilvēku, un pūliņus būtiski ierobežos drūzma. Ar starta iekārtām bija vieglāk - to izvietošanai ir daži nosacījumi. Stadionu no visām pusēm ieskāva plaši stāvlaukumi - pārāk labi pārskatāmi, lai strādātu no tiem. Diemžēl atsevišķas vietas, kur komanda varēja slēpties, atradās tik tālu cita no citas, ka visas pārbaudīt tik isā laikā bija gluži neiespējami.
Tieši tādēļ viņi nolēma sadalīties. Mets un Greisija apņēmās pārķemmēt stadionu un meklēt raidītāju, bet Raidels un Doltons apskatīs teritoriju aiz vārdem un lūkos pēc starta iekārtām.
Gatavi uzbrukumam, viņi pacietīgi stāvēja rindā un galu galā iekļuva stadionā mirkli pirms vārtu slēgšanas. Raidels un Doltons lēni virzījās uz stāvlaukumu pusi un atstāja automobili sarkanās zonas austrumu galā, blakus Reliant izstāžu centram pie žoga, kur tas nebūs dk uzkrītošs.
Tikuši stadionā, Mets un Greisija piesardzīgi soļoja uz priekšu. Tūdaļ viņus apņēma troksnis un masu enerģija. Pati celtne bija satricinoši milzīga - monumentāls divdesmit pirmā gadsimta stadions no stikla un dzelzs. Tā kā jumta nebija, virs galvas pletās debesis - no tāda skata ikvienam aizrāvās elpa. Tādu atmosfēru Mets un Greisija vēl savā mūžā nebija baudījuši. Visas vietas bija aizņemtas. Desmitiem tukstošu cilvēku sarunājās, smējās, dziedāja un gaidīja. Viss amerikāņu spektrs bija kā uz delnas - vienots kopīgās ilgās un cerībās. Sirmi vīri ar vecmodīgām frizūrām stāvēja plecu pie pleca ar pusaudžiem. Pusmūža pāri bija sadevušies rokās vai nesa uz pleciem savas atvases. Japiji kokvilnas auduma biksēs un polo kreklos atradās līdzās santehniķiem notraipītos kombinezonos. Nevainojami safrizētas Teksasas dāmas elegantās, Eiropā ražotās šallēs sēdēja kopā ar striptīza dejotājām, kuru kuplās krēpes sedza vizuļotas kovboju cepures. Dažādu augumu un formu baltie, melnie un latīņamerikāņi tvīka gaidās un reiba no domas, ka drīz savām acīm redzēs jauno mesiju, - priecīgi un saviļņoti, tie apskāvās, skūpstījās, māja ar rokām, pļāpāja un dziedāja līdzi Casting Crorvns un Betānijas Dilonas dziesmām, kas plūda no skaļruņiem.
Novērtējis pašu zālāju, kas pletās lejāk, Mets secināja, ka viņi pētījuši pareizos plānus un kartes. Centrā uzslieta milzīga skatuve, un tai tuvākā teritorija bija nožogota. Apkārt skatuvei drūzmējās televīzijas ziņu reportieri un fotogrāfi. Tēva Hieronima parādīšanos noteikti raidīs it visās programmās valstī un varbūt arī pasaulē. Mets palūkojās lielajā pulkstenī virs galvas. Viens pēcpusdienā. Kā bija norādījis Dārbijs savā improvizētajā ielūgumā, pasākums sāksies piecos. Tātad viņš ar Greisiju meklējumiem varēja atvēlēt četras stundas. Izklausījās daudz, taču patiesībā tā nebija. Stadions bija milzīgs. Lai arī pūlis šinī gadījumā nāca par labu, jo deva visnotaļ noderīgu aizsegu, tas vienlaikus arī kavēja uzdevuma izpildi. Laušanās cauri tam šķita teju mūžīga. Tā līdzinājās peldei sirupā. Turklāt blīvās masas traucēja saskatīt to, kas atradās aiz kustīgajām galvām un šūpīgajiem vēderiem, - pat Metam ar sešas pēdas un četras collas garo augumu.
Mets raudzījās visapkārt, nopētīja solu rindas un pārējo, meklēdams nelielo raidītāju, kuru varētu paslēpt lidmašīnas bagāžas nodalījumā virs pasažiera galvas.
- Ar ko sāksim? - Greisija jautāja.
Atbildes vietā Mets paraustīja plecus. Tas bija biedējošs uzdevums, tādēļ vajadzēja sašaurināt pārmeklējamo teritoriju. Viņš vēlreiz pārcilāja prātā pieņēmumus, kas bija šķituši loģiski. Stadionam bija standarta forma - liels taisnstūris, kam garākās malas izliecas uz āru. Skatītāju soli bija izvietoti piecos līmeņos, kas stiepās uz augšu pa slīpni, kur pa vidu otrajā, ceturtajā un augšējā līmenī gar sānu līnijām atradās trīs nodalījumi īpašajiem viesiem. Mets skatījās visapkārt, mēģinot samanīt neredzamo lāzera staru, kas iedzīvinās gudros putekļus. Viņš centās vizualizēt zīmi pie debesīm un iztēloties, kurā vietā vajadzētu atrasties raidītājam, lai tādu parādītu. Uzmanību piesaistīja ipašie nodalījumi. Tie piedāvāja gan pietiekami plašu redzesloku, gan vajadzīgo nošķirtību. Mets nolēma nerēķināties ar augšējo līmeni, kas atradās zem pašas jumta konstrukcijas. Šķita, ka no turienes nebutu iespējams kontrolēt zīmi, ja tai jākarājas virs stadiona. Tātad palika divi apakšējie līmeņi - otrais un ceturtais -, kā arī vietas kluba biedriem trešajā līmenī. Ņemot vērā abas laukuma puses, kopā seši nodalījumi.
- Tur, - viņš sacīja, nolēmis sākt ar augšējo līmeni un palēnām kāpt lejā.
Greisija palocīja galvu un sekoja viņam ārā no solu rindas un tuvāk galvenajai ejai un kāpnēm.
Tālākajā stāvlaukuma stūrī Doltons iespieda bezpilota helikoptera Draganfli/er melnās rotora lāpstiņas vietā un nostiprināja siksnas, kas turēja kameru filmēšanai no gaisa. Naktī viņš bija uzlādējis kameras litija bateriju, un viss bija sakārtots darbam. Viņš aparātu bija novietojis uz Navigator aizmugures grīdas, tālāk no ziņkārīgo skatieniem. Sagatavojies viņš nepārtraukti lūkojās apkārt, nopētīdams ikvienu aizdomīgo, kas varēja apdraudēt operāciju. Viņš nespēja nomierināties, jo sirdi māca apziņa, ka Finčs ir nežēlīgi nogalināts. Ar zemessardzi un saniknotu pūli Tuvajos Austrumos vai Āfrikas valstīs viņš tiktu galā. Bet ar neuzkrītošiem, anonīmiem, melnā tērptiem slepkavām, kas zogas aiz muguras un grūž upuri lejā no jumta… Jau doma vien uzdzina šermuļus.
Viņš vēlreiz pārbaudīja tālvadības iekārtu. Apmierināts, ka nav aizmirsis nevienu savienojumu, viņš ieskatījās rokas pulkstenī. Palikušas mazāk nekā tris stundas. Lai ari būtu ļoti noderīgi pārbaudīt visu teritoriju, viņi bija nolēmuši neizmantot ski/cam kameru pirms zīmes parādīšanās. Tas būtu pārāk riskanti - negribējās, lai kāds pārāk satraukts svētceļnieks, policists vai Drakera vīrs to uzspridzina gaisā. Viņi ar Raidelu nosprieda izlūkot stadiona apkārtni kājām, līdz tumsai veicot pārgājienus no viena stāvlaukumu gala līdz otram.